2020. gadā, sākot ieviest projektu “Skola 2030”, kas pazīstams arī kā pilnveidotais izglītības saturs ar kompetenču pieeju izglītībā, vēsture tika apvienota ar sociālajām zinībām, beidzot pastāvēt kā atsevišķs mācību priekšmets vidusskolas posmā. Secinot, ka skolēnu zināšanas vēsturē ir vājinājušās, tagad atzīts: tā bija kļūda. Kādas tam ir sekas? Vai tās ir apzinātas?
Šāda seku apzināšana nav veikta, un baidos, ka objektīvi to nav iespējams izdarīt. Turklāt būtu kļūdaini apgalvot, ka projekts “Skola 2030” ir kāds vaininieks. Arī iepriekšējā izglītības standarta laikā nevarēja teikt, ka jauniešiem bija spožas zināšanas vēsturē. Tātad nevar skaidri secināt, ka programma, kurā vēsture ir atsevišķs priekšmets, automātiski nodrošina labas zināšanas vēsturē. Arī īstenojot iepriekšējo standartu, vēstures mācīšana tika dublēta – no 6. līdz 9. klasei tika apgūta vēsture no aizvēstures līdz 21. gadsimtam, tas pats – arī vidusskolas posmā, tikai padziļināti.
Atzīstams, ka pašreizējie eksāmenu rezultāti, mācību sasniegumi vēsturē ir ļoti zemi. Uz to norāda arī kolēģi Vēstures un sociālo zinību skolotāju asociācijā. Taču, ja gribētu nomērīt pašreizējā izglītības standarta ietekmi, tad tas būtu jādara pēc vairākiem gadiem, jo pamatizglītības standarts tika apstiprināts 2018. gada novembrī.
Kā, jūsuprāt, vērtējams tas, ka skolēniem, kas jau ir sākuši mācīties vēsturi un sociālās zinības kā vienu mācību priekšmetu, šī kursa apguve tiks nodrošināta vēl līdz nākamā gada 31. augustam? Vai šie mācību priekšmeti nebija jānodala jau šajā mācību gadā?
Tas tehniski nav īsti izdarāms. Ņemot vērā, ka skolotāji mācību procesa īstenošanā ir autonomi, šo abu priekšmetu apguvi viņi varēja nodrošināt atšķirīgi, proti, tēmas varēja apgūt, sakārtojot un mainot vietām. Tāpēc būtu grūti saprast, kurā brīdī un ko jaunieši vēsturē ir vai nav apguvuši, pirms uzsākt tās mācīšanu pēc jaunā standarta. Līdz ar to ir loģiski, ka iesāktais tiek pabeigts un jaunā programma uzsāk darbību ar jauniešiem, kas tagad iestājušies 10. klasē.
Pamatkursam “Vēsture I” optimālajā līmenī ir atvēlētas 105 mācību stundas. Vai ar to pietiek?
Te skolotāju viedokļi, domājams, atšķiras. Kā vēstures skolotājs uzskatu, ka ar 105 stundām pilnīgi pietiek, lai jauniešiem radītu vispārēju izpratni par vēstures procesiem. Taču ir ļoti būtiska lieta, ko svarīgi neaizmirst, – brīdī, kad atgriežam vēsturi vidusskolā, katram skolotājam būtu jāpārdomā, ar ko viņa mācīšanas pieeja pamatskolā atšķirsies no pieejas vidusskolā. Proti, būtu jāizvairās no dublēšanās vēstures apguvē.
Vēsturei kā atsevišķam mācību priekšmetam ir izstrādāta arī jauna programma. Kā to vērtējat apgūstamo tēmu un problēmu ziņā?
Kā jau esmu teicis saviem kolēģiem Vēstures un sociālo zinību skolotāju asociācijā, saturs, ko viņi ir piedāvājuši jaunajā programmā, man šķiet ļoti vērtīgs. Sabiedrība tiek skatīta dažādos laikmetos.
Man šķiet, ka tas ir galvenais vēstures mācīšanas uzdevums – skaidrot jauniešiem, kas ar mums ir noticis šo vairāku tūkstošu gadu laikā.
Cik līdzsvaroti tas, jūsuprāt, ir izdevies, ņemot vērā, ka 105 mācību stundu laikā jāizskata tik apjomīga laikposma vēsture?
Aizvēstures un seno laiku sadaļai ir paredzētas 12 stundas, viduslaikiem – 20. Jā, aizvēsturei atvēlēto stundu skaits ir gandrīz uz pusi mazāks, salīdzinot ar valstiskuma laikam paredzēto stundu skaitu. Taču, kā savulaik man teica profesors, 1000 gadu aizvēsturē ir kā viena minūte 20. gadsimtā. 20. un 21. gadsimts jau ir ļoti komplicēti, ar dažādām ideoloģijām, kā arī saistīti ar valstu teritoriālā iedalījuma, politisko un ekonomisko sistēmu maiņu. Tur ir arī mūsu valsts rašanās, divi pasaules kari, padomju okupācijas periods. Lai to visu aplūkotu, ir vajadzīgs ievērojami lielāks stundu skaits, kas arī ir paredzēts mācību saturā.
Mācību metodikai un programmai nav lielas nozīmes, ja skolēnam trūkst intereses par mācību priekšmetu. Turklāt vēsture jau līdz projekta “Skola 2030” ieviešanai bija viens no tiem mācību priekšmetiem, kuros skolēnu sniegumi nebija no augstākajiem. Kā viņus ieinteresēt par vēsturi?
Mana atbilde būs ļoti vienkārša un droši vien daudziem nepatiks: atslēgas figūra ir un vienmēr būs skolotājs. Kā praktiķis, kas strādā gan pamatskolā, gan vidusskolā, redzu: nav tā, ka vēsture skolēniem riebjas, taču nav arī tā, ka ārkārtīgi patīk. Uz vēstures stundām viņi nāk ar samērā labu attieksmi. Taču tas vienmēr ir saistīts ar skolotāju, viņa personību un profesionalitāti.
To, vai skolotājs spēj ieinteresēt skolēnu par savu mācību priekšmetu, nosaka vairāki faktori. Viens – kāda ir skolotāja metodikas bagāža, cik bagāta tā ir. Otrs, ne mazāk būtisks faktors, ir attieksme pret skolēniem kopumā – kā skolotājs viņus uzlūko, ar kādu noskaņojumu, cik ierosinoši uzsāk mācību stundu. Īsi sakot, pedagogam ir nepieciešama tāda savā ziņā izaugsmes domāšana. Vēl viens aspekts – vai skolotājs ļauj skolēnam būt līdzdalīgam mācību procesā. Ir beidzies laikmets, kurā skolotājs ir tikai informācijas tālāknodevējs. Mācību saturs līdz skolēnam ir jānovada, viņu iesaistot. Tas arī nozīmē, ka apgūtā viela labāk saglabāsies atmiņā. Ja tā tiek tikai atstāstīta, tad vairākumam skolēnu ātri kļūst garlaicīgi, izņemot nelielu daļu, kuru uztvere ir absolūti audiāla, saistīta galvenokārt ar dzirdi. Ar to visu vēlos teikt: pašlaik skolotājam skolā ir jābūt ar labu spēju pielāgoties, būt atvērtam vairākiem mācīšanās ceļiem un gatavam pieņemt dažādus bērnus ar atšķirīgām mācīšanās vajadzībām.
Es noteikti nedomāju, ka mācīšanās ir tikai skolotāja atbildība. Mācību procesā ir divu pušu atbildības. Taču skolotājam kā pieaugušajam vispirms ir jāpadara savs darbs un tikai tad jāgaida no skolēniem.
Kā šajā ziņā raugāties uz vēstures skolotāju kopumu? Zināms, ka paaudžu nomaiņa pedagogu vidū notiek pārāk lēni. Vai arī tas neatstāj negatīvu iespaidu uz spēju mācīt mūsdienīgi?
Man šajā ziņā nav nekādu datu. Taču savā profesionālajā ikdienā, vērojot skolotājus vadām stundas dažādās Latvijas skolās un atbalstot arī jaunos pedagogus, esmu secinājis, ka skolotāja darba kvalitāte nav atkarīga no vecuma. Ir skolotāji pensijas vecumā, par kuriem varu teikt: lai Dievs dod, ka es spētu viņu vecumā būtu tikpat jaudīgs un foršs. Un esmu arī redzējis skolotāju, kuram ir tikai 22 gadi, bet šķiet, ka viņam vispār nevajadzētu atrasties skolā. Būt skolotājam nenozīmē tikai iegūt pedagoga diplomu. Tas ir vesels ieradumu, prasmju un vērtību komplekss. Es nevaru atbildēt, cik daudz vēstures skolotāju atbilst laba pedagoga prototipam.
Kopumā, arī spriežot pēc saviem novērojumiem, es teiktu, ka Latvijā, protams, ir daudz labu skolotāju, kas bērnu labā spēj un grib izdarīt daudz. Dažkārt pat par daudz – skolotāji cenšas visu mācību procesu “iznest cauri” paši, lai gan vajadzētu uzlikt lielāku atbildību arī skolēniem. Kopumā labs skolotājs var būt neatkarīgi no vecuma; labs skolotājs brīvi pārvalda metodiku un didaktiku; labs skolotājs ir tāds, kuram patīk bērni un darbs ar viņiem. Mēdz teikt, ka skolotāja darbs nav misija. Es tam piekrītu daļēji – skolotājam nav jāstrādā par velti un brīvdienās, taču darbs jādara ar misijas apziņu un ļoti lielu patiku pret jauniem cilvēkiem.
Viena no problēmām projekta “Skola 2030” īstenošanā ir bijis atbilstošu mācību līdzekļu, metodisko materiālu trūkums. Kā šajā ziņā vērtējamas iespējas īstenot vēstures apguvi pēc jaunās programmas?
Jā, šis ir visbiežāk uzdotais jautājums. Pašlaik tiek uzsākts projekts, kurā paredzēts izstrādāt metodiskos materiālus skolotājiem, tajā skaitā vēsturē. Tomēr jāatzīmē: es kā skolotājs, kurš skolā strādājis samērā neilgi – tikai 15 gadus –, jau esmu uzkrājis pietiekami daudz materiālu, gan tekstu, gan prezentāciju, gan uzdevumu, lai jebkurā brīdī varētu novadīt stundu. Taču daudziem skolotājiem ir 20, 30 un vairāk gadu stāžs. Tāpēc nereti man nav īsti saprotams jautājums par mācību līdzekļu trūkumu. Personīgi es vēstures skolotāja darbu neredzu kā tādu, kur es paņemu gatavu materiālu un dodos stundās. Esmu mācīts pats sagatavot materiālu skolēniem, ar kuriem es strādāju. Jā, tajos mācību priekšmetos, kuri līdz ar jauno mācību saturu ir radīti no jauna, noteikti ir nepieciešami jauni mācību līdzekļi. Taču vēsturē, lai gan laika gaitā nāk klāt kādi jauni pētījumi, fundamentālās lietas nav mainījušās.
Vēstures apguve ir saistīta ar visai apjomīgu tekstu lasīšanu un analīzi. Taču, kā liecina pētījumi, skolēniem ir arvien grūtāk uztvert šādus tekstus. Vai tā ir problēma arī vēstures mācīšanā?
Gan jā, gan nē. Četru līdz sešu lapaspušu gari teksti var radīt zināmu pagurumu. Taču tad ir jāielūkojas teorijā par to, cik vispār jaunieši spēj nofokusēties uz kādu vienu darbību. Piemēram, 8. klases skolēnam tās ir astoņas deviņas minūtes, un tam nav nekāda sakara ar interesantumu. Tāpēc pastāv metodika – var pasniegt šādu tekstu, to sadalot un mainot nodarbības aktivitātes.
Jā, dati liecina, ka tekstpratība pazeminās. To apliecina starptautiski pētījumi. Taču tad būtu jāraugās arī konteksts – kas tie ir par tekstiem, cik objektīvs ir lasītprasmes novērtējums, ja to izdara, piemēram, iedodot skolēnam tekstu ar daudziem svešvārdiem. Raugoties uz saviem skolēniem, es neesmu konstatējis, ka viņi nesaprastu izlasīto. Protams, teksta interpretācija ir cits jautājums, un tas ir vienkārši jāmāca.
Taču piekrītu, ka lasīšana kopumā ir problēma. Te būtu vietā katrai Latvijas ģimenei pajautāt, cik daudz ikdienā ģimenē vispār lasāt, vienalga, ko – avīzes, žurnālus, grāmatas? Vai varbūt jūs vairāk laika pavadāt, pie televizora un sociālajos medijos? Tādā gadījumā mēs droši vien secinātu, ka lasīšanas kultūra mūsu sabiedrībā iet uz leju. Vienlaikus, lai gan daudzi man neticētu, redzu ļoti daudz jauniešu, kuri tiešām lasa grāmatas.
Kādā līmenī skolēnam, beidzot vidusskolu, būtu jāzina vēsture?
Pamatskolā skolēnam būtu jātiek skaidrībā par to, kuri mācību priekšmeti viņu interesē un kāpēc. Savukārt vidējās izglītības posmā ir apgūstamas vispārējas zināšanas par šiem priekšmetiem. Turpmākais, runājot jau par specifisku zināšanu iegūšanu, būtu jāapgūst augstskolā. Tātad vidusskolā ir apgūstama pamatbāze, vispārējas zināšanas, ar kurām jaunietis var labi startēt augstskolā un iet dziļumā.
Vispārējās vidējās izglītības uzdevums, kā liecina tās nosaukums, ir sagatavot pamatu cilvēka turpmākajai dzīvei.
Es arī piebilstu, ka viņam ir jābūt vismaz vidēji labam pilsonim, kurš tic valstij, ir gatavs to aizsargāt, zina pamatlīnijas un saprot, kā šī pasaule darbojas kopumā. Tas, man šķiet, ir vispārējās izglītības uzdevums.
Cik pamatots ir viedoklis, ka vēstures apguves uzdevums skolā ir ieaudzināt patriotismu? Vai un kāda ir saistība starp zināšanām vēsturē un patriotismu?
Šādu prasību, ka vēsturei ir jāieaudzina patriotisms, protams, ir iespējams izvirzīt. Tas Latvijā jau ir noticis 20. gadsimta 20. un 30. gados, kad bija ļoti skaidrs šāds pasūtījums. Taču, ja tagad gribētu, lai vēsture kā mācību priekšmets ieaudzina patriotismu, tad mācību saturam nāktos būt simtprocentīgi vērstam uz Latvijas vēsturi, protams, ar pasaules vēstures kontekstu, un tajā būtu lielā apjomā jāiekļauj tādas aktivitātes kā braucieni uz dažādām vēstures notikumu un kultūras mantojuma vietām, valsts pārvaldes iestāžu apmeklējumi, tikšanās ar dažādiem cilvēkiem, Latvijas dabas iepazīšana un tamlīdzīgi. Mācībām par kādiem 80% būtu jānotiek ārpus izglītības iestādes telpām. Tas, protams, nebūtu vienkārši.
Vēstures mācīšana nenozīmē to, ka mūsu pilsoņi automātiski būs patriotiski. Tātad kaut kā iekļaušana izglītības programmā nenozīmēs, ka iegūsim vēlamo rezultātu. Taču ir diezgan viegli noskaidrot, kā panākt patriotiskas jūtas, uzdodot vienkāršu jautājumu: kā mūsos pašos ir radies patriotisms. Un manā gadījumā tas veidojās ārpusklases aktivitātēs, piedaloties Latvijas atceres dienās, klases ekskursijās un skolas ikdienas dzīvē. Svarīgi, ka arī skolotāji bija patriotiski noskaņoti.
Pašreizējais mācību saturs vēsturē ir vērsts nevis uz patriotismu tīrā veidā, bet gan uz zināšanām un prasmēm, kas attīsta jauniešu vispārējo izpratni par vēsturi.
Iespējams, tas daļēji var veicināt patriotiskās jūtas, bet noteikti ne tiešā veidā.
Esat darbojies arī kā viens no vēsturniekiem, kuri televīzijas Latvijas Televīzijas raidījuma “Tas notika šeit!” ietvaros jau vairākus gadus meklē interesantus vēstures notikumus Latvijas mazajās apdzīvotajās vietās – lauku ciemos. No šiem raidījumiem gan redzams, ka vietējie nereti par to nezina neko vai pat bēg no jums, ja vēlaties viņus iztaujāt. Kaut ko vairāk pastāstīt pat par savas tuvākās apkārtnes vēsturi var vien retais. Kādi ir jūsu secinājumi par vēstures izpratni Latvijas sabiedrībā kopumā?
Jā, šobrīd filmējam raidījuma sesto sezonu. Un patiesi ir tā, ka daudzi cilvēki neko nezina. Taču šeit jāpaskatās plašāk. Iedomāsimies, ka būtu līdzīgs raidījums bioloģijā ar nosaukumu, piemēram, “Kas aug tavā dārzā?”. Varu mierīgi atzīties, ka bez ābelēm, papardēm un ķiršiem es neko vairāk nosaukt nevarētu. Teorētiski varētu secināt, ka bioloģijas izpratne ir vāja. Taču jautājums ir cits: kādai ir jābūt manai izpratnei, lai es varētu pilnvērtīgi dzīvot? Man šķiet, ka svarīgi ir tas, ka pagastā vai apdzīvotā vietā ir kāds vai kādi cilvēki, kuri patiesi interesējas par vēsturi un turpina gan kopt vēstures stāstus, gan iestāties par dažādu vietu saglabāšanu. Mēs nekad nepanāksim situāciju, kurā visa sabiedrība būs erudīta visā. Bet tas, ko var novērot, – vēsture sabiedrībai šķiet interesanta. Cilvēki labprāt klausās, uzzina un jautā, tad, kad ir tāda iespēja. Visiem nevajag izprast ne vēsturi, ne bioloģiju. Svarīgi, lai sabiedrība kopumā ir vienota, aizstāv savu valsti, ir iecietīga, uzticas profesionāļiem un nekritizē katru mazāko soli, ko kāds sper. Šīs lietas ir daudz būtiskākas.
