Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ieva Leiniša, LETA.
Kompetenču pieeja vispārējā izglītībā skārusi arī vēstures apguvi, kas tagad ir iekļauta sociālās un pilsoniskās jomas mācību saturā. Tikmēr pedagogi norāda uz satraucošām tendencēm, ar kurām nākas saskarties vēstures mācīšanā, it īpaši vidējās izglītības līmenī, kur, pēc vairāku mācībspēku vārdiem, var runāt par vēstures kā priekšmeta likvidāciju. Kāds ir problēmas mērogs un iespējamie risinājumi situācijā, kad valstī vismaz “uz papīra” ir pausta izpratne par nepieciešamību stiprināt nacionālo identitāti un apņemšanās sekmēt “Latvijas iedzīvotāju padziļinātu izpratni par valstiskuma veidošanos un vēstures ietekmi uz mūsdienu ģeopolitiskajiem procesiem”?* Vaicājam vēsturniekiem, kuri ikdienā strādā skolā, pasniedzot vēsturi pamata un/vai vidējās izglītības programmās.
* Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 319. punkts.
Projektā “Skola 2030” izstrādāti jauni vispārējās izglītības standarti un programmu paraugi. Jau vairākus gadus gan pamatskolā, gan vidusskolā notiek atbilstoša izglītības satura un kompetenču pieejas ieviešana. Tātad ir iegūta pietiekama pieredze, lai varētu objektīvi izvērtēt, kas ir izdevies, kas ne, kādas ir problēmas un kā tās atrisināt.
Jāpiebilst, ka sociālo zinātņu un vēstures apguves integrācija ir visnotaļ pozitīvi vērtējama progresīva tendence veidot skolēniem vienotu sabiedrības, tajā notiekošo procesu izpratni gan mūsdienu tvērumā, gan attīstības retrospektīvā dinamikā. Visticamāk, tā bija iecerēts un arī vajadzētu būt, īpaši pamatizglītības pakāpē.
Realitātē izgaismojas ne viens vien šķērslis kvalitatīvas sociālās un pilsoniskās izglītības īstenošanai.
Viena no problēmām satura integrācijā ir atšķirības starp sociālajām un humanitārajām zinātnēm. Faktiski tās ir teorētisku un metodoloģisku konstruktu pretrunas, jo realitātē viss, kas notiek, noticis vai notiks sabiedrībā, iegūst neapšaubāmu, varbūt pat dominējošu sociālo dimensiju.
Diemžēl saistībā ar mācību priekšmetu programmām vidusskolā radusies situācija –, ja izglītojamais nav izvēlējies padziļināti apgūt vēsturi, viņš labākajā gadījumā spēj orientēties kādā fragmentārā vēstures problēmā, nesaredzot un neizprotot vēsturiskā procesa kopsakarības.
Protams, būtu lieliski, ja vēsture būtu kvalitatīvi apgūta pamatskolā, iegūtās zināšanas un prasmes būtu saglabājušās un sekmīgi aktualizējamas vidējās izglītības līmenī. Tomēr lielākoties tā nav.
Vēstures pētniecībā tiek izmantotas dažādas metodes, tostarp sinhronā un diahronā metode, tomēr jāšaubās, vai, izpaliekot hronoloģiskajai pieejai, kura uzskatāmi raksturo vēstures specifiku, maz ir iespējams izprast vēsturiskās attīstības loģiku un likumsakarības. Lielai daļai vidusskolēnu, pateicoties mācību programmu piedāvājumam, līdz tai nav lemts nonākt.
Precīzi situāciju raksturojis Latvijas Pedagogu domes valdes priekšsēdētājs Andrejs Mūrnieks: “Gandrīz visu mācību priekšmetu saturā (izglītības standartos) diemžēl grūti atrast vēsturiskuma dimensiju un hronoloģisku kādas jomas attīstības izklāstu. Problēmu analīze patiešām ir lieliska metode, var teikt sava veida “augļa mīkstums” izglītībā. Tomēr –, vai tā dos rezultātus bez “kauliņa”, zināšanām par faktiem un likumsakarībām, kas ir izglītības “kauls”, pats par sevi esot visai ciets? Nepārkožams, sauss, garlaicīgs, ja to nepiedāvā interesantā, emocionālā un atraktīvā veidā.”[1]
Skolotājiem ir pamatotas bažas par situāciju vēstures izglītībā un tās perspektīvām nākotnē, jo vēstures, kā arī sociālo zinību apguves kvalitāte, pretēji prognozētajam, nepaaugstinās. Īpaši viņus satrauc problēmas vēstures, tostarp Latvijas vēstures, apguvē vidējās izglītības posmā.
Šim jautājumam uzmanību ir pievērsis arī Valsts prezidents Egils Levits. Šī gada 13. janvārī notika Valsts prezidenta kancelejas sadarbībā ar Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrību rīkotā diskusija “Vēstures mācība: vieta stundu sarakstā un loma Satversmes vērtību apguvē”, kurā tika izvērtēti projektā “Skola 2030” izstrādātajā kompetenču pieejā balstītā mācību satura sociālā un pilsoniskā jomā ieviešanas starprezultāti.
Pēc tam tika publiskota sociālo un pilsonisko mācību jomas pedagogu rezolūcija par problēmām vēstures mācīšanā skolā un to risināšanas iespējām. Rezolūcijas ievaddaļā īpaši uzsvērta Latvijas vēstures apgūšanas aktualitāte:
“Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā, latviešu nācijas valstsgribu nav iespējams izprast bez zināšanām par Latvijas vēsturi. Izpratne par latviešu tautas veidošanās vēsturiskajiem procesiem, kuri bija pamats valsts izveidošanai, veidoja nacionālo pašapziņu un veicināja nacionālo atmodu, kas ir iespējama, izprotot vēsturiskās cēloņsakarības nacionālā, reģionālā un globālā kontekstā hronoloģiskā ietvarā. Šobrīd tas ir īpaši aktuāli, jo pašreizējā ģeopolitiskā situācija prasa stingrus pamatus nākotnes sabiedrībai, kura zina savas valsts vēsturi un kura nav viegli pakļaujama politisko demagogu manipulācijām.”
Rezolūcijā akcentēti vairāki secinājumi, kas veikti, apkopojot vēstures un sociālo zinību skolotāju izteiktos viedokļus dažādās aptaujās.
Vairākām atziņām vērts pievērst īpašu uzmanību, jo tās uzskatāmi norāda uz trūkumiem satura izveidē un tā ieviešanā:
Vēstures un sociālo zinību skolotāji piedāvā arī konkrētus ierosinājumus par to, kas būtu neatliekami jādara, lai uzlabotu vēstures mācīšanu skolā, kā, piemēram:
Rezolūcijā iekļauti arī diskutabli atzinumi un ieteikumi, tomēr ir vērts ņemt vērā vēstures un sociālo zinātņu skolotāju secinājumus. Kopumā viņu teiktais liecina par to, ka projektā “Skola 2030” izstrādātā satura autoru domas “lēciens” nereti ir bijis pārlieku straujš un tāls, tāpēc pedagogiem vēl ir vajadzīgs nopietns un regulārs treniņš, lai spētu tam izsekot līdzi.
Saprotams, ka vēstures, tāpat kā jebkura cita mācību priekšmeta, skolotājiem ir atšķirīga mācīšanas pieredze, tāpat arī viedokļi par priekšmeta mācīšanu, metodika. Tādēļ uz trim LV portāla jautājumiem lūdzām sniegt atbildes četriem vēsturniekiem un vēstures skolotājiem.
Artis Buks
Rīgas Angļu ģimnāzijas un Rīgas Doma kora skolas vēstures skolotājs
FOTO no personīgā arhīva.
Ir jāvienojas, kas ir “vēsture”. Vēsturnieki un lielā mērā arī vēstures skolotāji to uztver kā zinātni. Tie, kuriem šī zinātne ir sveša, to uztver kā “blēņu stāstus”, kurus var klausīties kopā ar ikvienu humanitāro priekšmetu, ko arī šobrīd redzam vidusskolā.
Vēsture nav katram jāzina, jo tā ir plaša un viena cilvēka mūžā neapgūstama. Cilvēkam noteikti nav jāzina, kas bijuši Ramzesi un visi daudzie Henriji/Anrī un Vilhelmi, kuriem ir katram savs “inventarizācijas numurs”. Viņam nav nepieciešama bezgalīgā datumu, vārdu un notikumu hronoloģiskā virkne no aizvēstures līdz mūsdienām.
Taču, ja vēlamies ko vairāk – augstāku cilvēcisko kvalitāti –, tad vēsture kā mācību priekšmets ir labs smadzeņu treniņš.
Tas ir viens no instrumentiem, ar kuru jaunajam cilvēkam vajadzētu mācīties pētīt un salīdzināt.
Par Latvijas vēsturi runājot... Nav iespējams atsevišķi izdalīt “Latvijas vēsturi”. Tas būtu kā sadalīt fiziku “lielajā fizikā” un “Latvijas fizikā”. Atrauti no vēstures zinātnes, “Latvijas vēsture” pārtop par iekaļamu klišeju krājumu. Liela daļa sabiedrības to šādi arī uztver. Pareizāk sakot, savas sliktās izglītības dēļ nesaprot, ka vēsture nav “pastāstiņi”, bet zinātne.
Grūtības sagādā arī tas, ka Latvijas vēsture ir maz pētīta, – mēs joprojām dzīvojam iepriekšējā gadsimtā radītajās nacionālmarksisma pieejas klišejās (vēl arvien mācību literatūrā ir ietvertas tādas pērles, kā, piemēram, “dzimtas kopiena”, “krustneši iekaro Baltiju”, “Livonijas konfederācija”, “apspiestie zemnieki”, “tautas sacelšanās” u. tml., kas ir mantojums no ideoloģijām pagājušajā gadsimtā).
Vispirms vajadzētu ļaut pašiem vēsturniekiem tikt skaidrībā, bet līdz tam atstāt šībrīža pieeju, kad mācās pasaules vēsturi un saistīti ar to – procesus mūsdienu Latvijas teritorijā.
Toms Gulbis
Hanzas vidusskolas vēstures skolotājs
FOTO no personīgā arhīva.
Vēsture veido cilvēka identitāti. Bez vēstures zināšanām nav iespējams saprast, kas tu esi, kāda ir tava vieta pasaulē. Tāpat vēstures zināšanas ļauj daudz labāk izprast Latvijā un pasaulē notiekošos politiskos procesus.
Roberts Ķipurs
Mākslas un mediju tehnikuma un Rīgas 1. ģimnāzijas vēstures skolotājs
FOTO no personīgā arhīva.
Katram Latvijas teritorijā dzīvojošajam ir jāzina, jāizprot Latvijas vēsture, kā arī jābūt par to interesei. Mūsu kopējās saknes, vietas un kultūrvēsturiskās telpas apziņa veido piesaisti savam novadam, pilsētai, valstij un Eiropai kopumā. Vēstures zināšanas dod iespēju iedziļināties savas dzimtas vēstures, tradīciju un sakņu izzināšanā. Ja nemācīsim Latvijas vēsturi, nebūs Latvijas valsts.
Edgars Plētiens
Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs un metodiķis, programmas “Mācītspēks” kurators
FOTO: Jānis Salms.
Šādu jautājumu varētu uzdot arī par citiem mācību priekšmetiem. Visdrīzāk, jāzina tāpēc, lai mēs būtu vidēji inteliģenti Latvijas valsts pilsoņi. Taču, kā saprotam, visu zināt nav iespējams un, visticamāk, arī nevajag. Mēs ar vēsturi bieži vien saprotam kaut ko lielu un visaptverošu.
Īstenībā jautājums ir par to, vai mēs kā labi Latvijas pilsoņi varam izskaidrot, kāpēc mūsu valstī ir notikuši konkrēti procesi. Tam nevajag pilnīgas un dziļas vēstures zināšanas.
Ja runājam par pamatprocesiem, tad šīs lietas ļoti labi var iemācīt pamatskolā, un tas ir īstais laiks, kad to darīt. Apzinoties, ka pamatskolas vecumā vairākus vēsturiskos procesus vēl nav iespējams saprast domāšanas pakāpes dēļ, mums ir jāpievērš uzmanība mācīšanas veidam vai pieejai, kā mēs to darām, skolotājam jālieto savi specifiskie instrumenti – metodika un didaktika.
Artis Buks
Rīgas Angļu ģimnāzijas un Rīgas Doma kora skolas vēstures skolotājs
FOTO no personīgā arhīva.
Nekad nebūs tā, kā ir rakstīts standartā, proti, skolēns pamatskolā, “izmantojot vēstures pētniecības metodes, pēta un analizē Latvijas un pasaules vēstures notikumus. Izprot sabiedrības vēsturisko apziņu un veido savējo. Balstoties uz vēsturisko apziņu, izjūt piederību valstij un tautai”.
Rodas iespaids, ka standarta autori atrodas visai tālu no darba skolā un pusaudžiem. Orientēties vēstures pētniecības metodēs, patstāvīgi, argumentēti un radoši interpretējot pagātnes notikumus, spēj ne katrs bakalaura grāda vēsturē ieguvējs. Taču, ja atmetam ierēdņu sacerētās utopijas, skolotāji dara, ko var.
Lieliski, ka patlaban skolotājiem ir dota brīvība un var mācīt, kā vēlies. Galvenais, lai būtu rezultāts, – pieaugtu skolēna kompetence. Es pusaudžiem saku: “Skolotājs nemāca – skolēns mācās! Līdzīgi kā sportā, tu trenējies, savukārt treneris ar padomiem un uzdevumiem tikai var palīdzēt gūt labākus sasniegumus.”
Ja skolēns nemācās, tad neviena pieeja nelīdzēs. Kā skolotājs to panāk, tas ir individuāli. Es cenšos balansēt starp nepieciešamo un interesanto.
Nepieciešamais ir mācību vielas pamatu apgūšana un ikdienas rutīnas darbs, kas ne vienmēr šķiet interesanti. Saistošāk pusaudžiem ir tad, kad mēģinu radīt priekšstatu par to, ka vēsture ir pētniecības process, izmantojot šādu stāstu: “Tagad iztēlojies, ka esi kriminālizmeklētājs, kurš ierodas nozieguma vietā: priekšā līķis, asiņu peļķe, tēviņš ar nazi, kaimiņu tantuks, kurš visu esot binoklī no pretējās mājas redzējis, un vēl kāds kaimiņš, kurš ir garām gājis. Katrs stāsta savu, kas ir pilnīgi pretēji otra stāstītajam. Vēsturnieks, lūk, ir gluži kā kriminālizmeklētājs. Vispirms viņš izpēta visus lietiskos pierādījumus. Pēc tam pēta dažādus rakstu avotus par notikumu. Salīdzina, analizē, konstatē pretrunas, atsijā melus no puspatiesībām un patiesības. Tad no tā visa rekonstruē notikuma ainu. Kad pagātnes notikuma aina ir skaidra, kriminālizmeklētājs to nodod prokuratūrai un tiesai, savukārt vēsturnieks izklāsta publikācijā vai grāmatā.”
Pusaudžiem patīk. Vienlaikus pieļauju, ka tad, kad ieradīsies pārbaudes komisija, tā atzīs, ka es no kompetenču pieejas neko nesaprotu.
Man ir aizdomas, ka ar kompetenču pieeju ir kā fabulā par ziloni, kuru aklie taustīja un aprakstīja...
Toms Gulbis
Hanzas vidusskolas vēstures skolotājs
FOTO no personīgā arhīva.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāsaprot, kā mācīšana notiek. Pamatskolā (7.–9. klase) māca pasaules un Latvijas vēsturi, hronoloģiski izejot cauri visiem cilvēces attīstības posmiem.
Turpretī vidusskolā vēsturi kā tādu nemāca, ir priekšmets “Vēsture un sociālās zinātnes”, kurā bez vienotas jēgas un vīzijas ir “samesta” kopā vēsture, ekonomika, jurisprudence, ētika, sociālās zinātnes.
Ko vajadzētu darīt? Pamatskolā varētu palikt tā, kā ir, taču nepieciešams palielināt modernu mācību materiālu izstrādi. Savukārt vidusskolā priekšmetu “Vēsture un sociālās zinātnes” vajadzētu sadalīt atsevišķos priekšmetos – vēsturē, ekonomikā, varbūt vēl kādā.
Esošais variants ir pārāk sarežģīts. Latvijā nebija pieredzes, trūka metodoloģijas un zināšanu, kā šādu priekšmetu radīt, tādēļ ir izveidots ļoti vājas kvalitātes priekšmets bez atbilstošiem mācību materiāliem (jo trūkst zināšanu arī par to, kā izstrādāt mācību materiālus tik sarežģītā priekšmetā). Tas skolēniem dod ļoti nelielu ieguvumu.
Roberts Ķipurs
Mākslas un mediju tehnikuma un Rīgas 1. ģimnāzijas vēstures skolotājs
FOTO no personīgā arhīva.
Šis jautājums ir īpaši aktuāls pēdējos gados.
“Skola 2030” programmās pamatskolā un vidusskolā ir samazināts vēstures stundu skaits. Īpaši satraucoša ir vidusskolas posma vēstures programmas satura integrēšana sociālo zinātņu jomā un, varētu teikt, likvidācija.
Protams, viss ir atkarīgs no skolotājiem, satura un sasniedzamo rezultātu interpretācijas. Ar šībrīža standartā noteiktajiem sasniedzamajiem rezultātiem nav iespējams pilnvērtīgi realizēt saturu, jo tajā ir pārāk plaši aptverts dažādu zinātņu problēmu loks, kas tiek reducēts uz vismaz 14 sasniedzamajiem mērķiem. Nav konkrēti definēts saturs. Skolotājiem tiek piedāvāta brīvība, taču bez pēctecības, lai sagatavotu skolēnu noslēguma valsts pārbaudes darbam.
Edgars Plētiens
Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs un metodiķis, programmas “Mācītspēks” kurators
FOTO: Jānis Salms.
Medijos dominē viedoklis, ka kompetenču pieejā viss ir jauns, t. sk. saturs. Tas nav precīzi. Ja mēs skatāmies uz vēstures liecībām, notikumiem, procesiem, tad nekas nav mainījies. Ir tikai veidota jauna satura atlase, turklāt apjoma ziņā tā ir samazināta.
Uzsvars kompetenču pieejā ir likts veidam, kā mācīt, lai skolu pabeigtu skolēni, kuri ir labāk sagatavoti gan darba tirgum, gan dažādām situācijām, kas nav iepriekš paredzamas, lai viņi varētu prasmīgi darbināt domāšanas procesus.
Vēsture kompetenču pieejā ir jāmāca tā, lai skolēni paši secinātu un rastu atbildes.
Mums ir jāļauj skolēniem pašiem secināt, piemēram, kāpēc Latvijas valsts dibināšana bija savā ziņā neiespējamā misija, jo tolaik tā patiešām bija. Es kā vēstures skolotājs varētu viņiem to pateikt. Tad skolēni noklausītos un pēc dažām minūtēm aizmirstu. Bet es varu arī radīt procesu, kam jāiziet cauri, lai rastu risinājumus, secinātu un nonāktu pie galīgās atbildes un skaidrojuma.
Latvijas pilsonim ir jāsaprot, kādi valstij svarīgi procesi ir notikuši un kāpēc tie ir norisinājušies. Vai ir vērts zināt konkrētus datumus? Četrus – jā, iespējams, vēl kādu, bet ne jau visiem vēstures notikumiem.
Jautājums ir par to, kā skolēnus mācīt, lai viņi tajā brīdī, kad tas ir vajadzīgs, varētu atsaukt atmiņā šīs zināšanas vai tās identificēt ar konkrētiem procesiem, kurus viņi šobrīd piedzīvo.
Ja gribam sasniegt labākus mācīšanās rezultātus, ir jārada skolēniem iespēja pieredzēt vēstures saturu. To vislabāk var realizēt, ja skolēni paši dara, pēta un rada.
Eksaktajās zinātnēs praktiskie piemēri faktiski ir uz katra stūra. Ar vēsturi ir mazliet sarežģītāk, jo skolotājam rūpīgi jāpārdomā veids, kā un vai skolēni varēs konkrēto saturu apgūt.
Artis Buks
Rīgas Angļu ģimnāzijas un Rīgas Doma kora skolas vēstures skolotājs
FOTO no personīgā arhīva.
Vai ar to ir domāts populārais izteiciens, ka “vēsture ir politiķu kalpone”? Kopš 19. gs. sākuma skolā vēsture tradicionāli tiek mācīta kā ar patriotismu piesātināts pagātnes stāstu krājums ar lielu daudzumu lokāli politiski svarīgu datu un vārdu. Turklāt šī mācību priekšmeta pamatfunkcja, vismaz kā to uztver politiķi un vairums sabiedrības, ir “audzināt patriotismu”.
Manuprāt, valstiskā un pilsoniskā apziņa veidojas līdz ar personas pārtapšanu par personību izglītošanās procesā, un tam nav sakara ar pagātnes stāstiņu iekalšanu un barikāžu atceres pasākumiem skolā.
Vēstures reducēšana uz iepriekšējā gadsimta pirmajā pusē valdošajām patriotisma klišejām, pēc manām domām, nozīmē nākotnes attīstības perspektīvas apturēšanu.
Toms Gulbis
Hanzas vidusskolas vēstures skolotājs
FOTO no personīgā arhīva.
Mani novērojumi skolā liecina, ka skolēni nereti apgūst virspusēju patriotismu un pilsonisko apziņu. Tas nozīmē, ka vēstures stundās, ieskaitēs un citos pasākumos skolā vārdos ir jaušams patriotisms, taču aizrit piecas minūtes, un tas skolēns, kurš aizrautīgi dziedāja himnu uz valsts karoga fona, var pateikt, ka “šī valsts man neinteresē, es pie pirmās izdevības aizbraukšu projām un obligātajā dienestā arī neiešu”. Respektīvi, apgūtās zināšanas viņi neasociē ar sevi un valsti.
Savulaik tieši ar motivāciju stiprināt valstisko apziņu un patriotismu pamatskolā tika atdalīta Latvijas un pasaules vēsture (radīti divi atsevišķi priekšmeti). Vai tas ir stiprinājis pilsonisko apziņu? Katrs pats to var izvērtēt, tomēr man šķiet, ka ne.
Līdz ar to es domāju, ka vēstures zināšanas mūsdienu apstākļos nav galvenais faktors, kas veicina valstisko identitāti un piederību valstij.
Precīzu atbildi uz šo jautājumu nezinu, bet pieļauju (vērojot jauniešus mūsdienās), ka ekonomiskā labklājība, iespēja realizēt savas ambīcijas, būt pieņemtam sabiedrībā utt. ir tās lietas, kas jaunietim ļaus justies piederīgam šai valstij, būt par to atbildīgam.
Vēstures zināšanām lielāka nozīme ir izšķirošos pagrieziena punktos vēsturē, piemēram, Trešajā atmodā, kad vairākums latviešu tautas tiecās pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas, jo vēsturiskajā atmiņā bija palikusi neatkarīgā Latvija 1920. un 1930. gados.
Roberts Ķipurs
Mākslas un mediju tehnikuma un Rīgas 1. ģimnāzijas vēstures skolotājs
FOTO no personīgā arhīva.
Latvijas vēstures popularizēšana ir svarīga mūsdienu globalizācijas procesos, jo dod iespēju saglabāt latvisko identitāti, pamatot latviešu tautas tiesības un vēsturisko naratīvu, balstoties uz Latvijas Satversmi, kultūru un vēsturi.
21. gadsimtā jebkuram Latvijas iedzīvotājam vēstures zināšanas ir informācijas un apziņas bāze, kas ļauj veidot savu personību ne tikai tuvākajā apkārtnē, bet arī pasaules kontekstā.
Pēc notikumiem Ukrainā 2014. gadā un kara, kas norisinās kopš 2022. gada 24. februāra, ir būtiski zināt vēsturi, īpaši Latvijas kontekstā, jo informatīvajā karā Krievija sniedz savu vēstures interpretāciju, kuras mērķis ir atjaunot imperiālisma un PSRS teritoriālās pretenzijas.
Latvijas vēsture, tāpat kā latviešu valoda, ir nozīmīgs integrācijas rīks, kas dod iespēju Latvijas iedzīvotājiem izprast vietējo kultūrvēsturisko vidi un sabiedrību.
Mācību process un saturs ir saistīts ar muzejiem, piemiņas vietām un kultūrvēsturisko vidi novadā, pieminekļiem, piemiņas un kauju vietām, reliģisko un konfesionālo mantojumu, baznīcu arhitektūru un kopienu vēsturi. Mūsu apkārtnē ir nozīmīgi pieminekļi, kuri saistīti ar Pirmā pasaules kara, valsts izveides Neatkarības kara laikā no 1918. līdz 1920. gadam, Otrā pasaules kara notikumiem, deportācijām, Dziesmoto revolūciju.
Tie visi mums ir svarīgi, bet to nozīme un sabiedrības interese par šiem notikumiem ir cieši saistīta ar vēstures zināšanām.
Edgars Plētiens
Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs un metodiķis, programmas “Mācītspēks” kurators
FOTO: Jānis Salms.
Kāpēc mums, Latvijas tautai, kaut kas ir tik svarīgi? Kāpēc Latvijas valstij tas ir būtiski? Kāpēc visiem Latvijas iedzīvotājiem tas ir nozīmīgi? Kāpēc un kādā veidā kāds notikums atbalsojas Eiropas kontekstā vai izriet no tā? Ja mēs vēsturē tikai mācām konkrētu tēmu, tad diez vai varam aktualizēt šos un citus vērtību un attieksmju jautājumus.
Domāju, ka vēstures un patriotisma lielumam nav tik ciešas korelācijas, kā sākotnēji varētu šķist.
Nav tiesa, ka tad, ja es nezinu vēsturi, neesmu patriots. Patriotismu māca ļoti dažādos veidos. Sākot ar to, kā ar cieņu izturēties pret skolu, skolotājiem, ģimeni, citiem cilvēkiem u. tml., kā respektēt notikumus, kas Latvijas valstij ir svarīgi.
Ar jautājumiem, kas saistīti ar patriotismu, nav jāstrādā tikai vēstures stundās, tas noteikti nav jautājums tikai par Latvijas vēsturi. Ar jebkuru saturu mēs mācām piederību Latvijai. Tas jādara katrā mācību priekšmetā.
Tas ir katra skolotāja uzdevums – darīt to caur savu priekšmetu, aktivitātēm, vērtīborientāciju, saziņu, attieksmi, attiecībām. Ja katrā mācību priekšmetā izdarīsim kaut ko patriotiskās piederības stiprināšanai, mēs ļoti ātri virzīsimies uz priekšu. Veidot piederību, patriotismu, tas nav tikai audzinātāja uzdevums. Būtiski ir integrēt audzināšanu mācību procesā.
Turklāt ikvienam no mums ir jāvērtē, kāds es esmu kā pieaugušais. Ja es, piemēram, skolēniem saku “man tik daudz par to nemaksā” vai “tā valsts atkal kaut ko izdomājusi”, tad nevar gribēt, ka skolēni teiks, “cik laba ir mūsu valsts”.
Vēl viens nozīmīgs lielums ir ģimene. Ja mēs ģimenē runājam “atkal tā skola”, “atkal tā valsts”, “atkal Ministru kabinets” u. tml., tad mēs kā skola diezin vai varam kaut ko fundamentāli izmainīt. Mēs skolā varam strādāt no savas puses, tomēr vērtību pamats tiek ielikts ģimenē, un tikai pēc tam tas tiek attīstīts pirmsskolā un skolā. Līdz ar to skolai ir būtiska loma, taču nevar apgalvot, ka skola viena pati varēs visu izdarīt.
Ministru kabineta noteikumu Nr. 747 “Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem” 11. pielikumā “Pamatizglītības programmas paraugs” noteikts, ka 4.–6. klasē izglītojamie apgūst mācību priekšmetu “Sociālās zinātnes un vēsture” 245 stundu kopapjomā (7 stundas nedēļā), savukārt 7.–9. klasē – mācību priekšmetu “Latvijas un pasaules vēsture” 210 stundu kopapjomā (6 stundas nedēļā). Turpretī atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 416 “Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem” 11. pielikumam “Vispārējās vidējās izglītības programmas paraugs” apguvei pamatlīmenī paredzēti kursi “Sociālās zinības un vēsture” 140 stundu kopapjomā vai “Vēsture un sociālās zinātnes I” 245 stundu kopapjomā, bet padziļināto kursu līmenī “Vēsture II” 210 stundu kopapjomā vai “Sociālās zinātnes II” 210 stundu kopapjomā. Minēto noteikumu 9. pielikumā ietverti arī šo kursu apraksti.
[1] https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/pardomas-pec-diskusijas-par-vestures-nozimi-izglitiba-14293043
