Ekselences!
Dāmas un kungi!
Godātie klātesošie!
I
Katras paaudzes gatavība ielūkoties pagātnē norāda uz nepieciešamību izprast sevi un apzināties savu kolektīvo pieredzi. Citiem vārdiem, sabiedrības šodienas esību lielā mērā nosaka sabiedrības griba atcerēties.
Dominējošie vēstures lielstāsti vieno nāciju un uztur nācijas nepārtrauktības apziņu. Vēstures stāsti ir nācijas pašrefleksijas avots, no kura smelties iedvesmu vai kritisku domu. Interpretējot vēstures notikumus, valstis izcīna vērtību cīņas un akcentē savu pasaules redzējumu.
II
Vēstures politikas jēdziens mums ir samērā jauns, taču vēstures politika ir katrai demokrātiskai valstij nepieciešama. Vēstures politika ir strukturēts darbs ar pagātni, kurā ir iesaistītas dažādas institūcijas, kā profesionālās, tā valsts: zinātnieki, pedagogi un kultūras darbinieki, gan arī vēstures entuziasti – sabiedrības locekļi, kurus interesē vēsture.
Vēstures politiku nevajag jaukt ar vēstures politizēšanu. Tieši otrādi – viens no demokrātiskas vēstures politikas uzdevumiem ir nodrošināt vēsturnieku autonomiju un vēstures zinātnes neatkarīgu attīstību.
III
Demokrātiskai vēstures politikai ir jādarbojas kā labi plānotam rīcībpolitiku kopumam. Tā ietver gan atceres kopšanu, gan vēstures komunikāciju, gan vēstures pētniecību. Atbalstu šiem vēstures politikas virzieniem un jēgpilnu valsts vēstures politikas plānošanu tādēļ var uzskatīt par labu valsts pārvaldības mākslu, ko sauc par good governance (no angļu valodas – laba pārvaldība).
Vēstures rīcībpolitikas nodrošina nācijas vēsturiskās atmiņas pieturas punktus, kad no daudziem tūkstošiem notikumu mēs konstatējam, kurš no šiem notikumiem mūsu nācijas vēsturiskajā atmiņā ir tik svarīgs, lai mēs to visi zinātu. Tad mēs varam iet no viena punkta uz nākamo un šādā veidā rekonstruēt mūsu pagātni, lai apzinātos mūsu šodienas esību.
Piemēram, Latvijas Simtgades svinību laikā tika atvērtas daudzas durvis, lai atmiņu telpā no jauna spilgti ienāktu latviešu nācijai un valstiskumam svarīgi notikumi. Atgādināsim kaut seriālu par mežabrāļiem “Sarkanais mežs”, romānu sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, izrādi “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” Liepājas teātrī un daudzus citus pasākumus, kas, Simtgades pasākumiem beidzoties, radīja latviešiem dziļāku un plašāku priekšstatu par mums pašiem, par mūsu valsti, par mūsu latviešu tautas vēsturi.
Demokrātiskas vēstures politika vienlaicīgi sekmē vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Un tieši vēsturiskais taisnīgums ir tas, kas atšķir mūsu nācijas nepieciešamību pēc vēstures politikas no citām nācijām, kur varbūt šis taisnīguma elements nav tik būtisks.
Arī šodienas Vēsturnieku komisijas rakstu atvēršana ir nozīmīgs vēstures politikas notikums.
IV
Rietumu sabiedrības morāles kompass ir iemācījies skaidri nošķirt demokrātiskas valsts vēstures politiku no autokrātiskas vai totalitāras valsts vēstures politikas. Jo daudzi no kolēģiem ir piedzīvojuši arī Padomju Savienības vēstures politiku. Ar ko tā atšķiras no mūsu, Latvijas, vai no jebkuras citas demokrātiskas valsts vēstures politikas?
Demokrātiska vēstures politika ir atvērta intelektuālam dialogam. Tas ir ļoti būtiski. Šāda vēstures politika nozīmē veicināt patiesos faktos balstītu idejisku sacīksti par pagātnes skaidrošanu, par mūsdienu demokrātiskas sabiedrības vērtībām, atbilstoši vēstures konstrukcijai.
Turpretī autokrātiska vai totalitāra vēstures politika ir hegemoniska. Tā iekapsulē pagātni un pārvērš to par ieroci. Tās funkcija ir stiprināt pie varas esošā nedemokrātiskā režīma leģitimitāti.
Viens no vēstures politikas uzdevumiem vēstures pētniecībā ir arī pētījumi par pašu vēstures zinātni. Mums nebija pētījumu par to, kādā veidā darbojas Padomju Latvijas vēstures zinātne, kurai bija cita funkcija nekā tā ir šodien Latvijas vēstures zinātnei.
V
90. gados Latvijas vēstures politikas galvenais uzdevums bija – mans jaunvārds – atkomunistiskot publisko telpu, iedzīvināt neatkarīgās Latvijas vēstures naratīvu, radīt jaunas atceres vietas un tradīcijas. Tas nozīmēja vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, par ko es runāju jau iepriekš.
Savukārt 90. gadu beigās aizvien aktuālāka kļuva nepieciešamība mūsu īpatnējo, ļoti unikālo vēsturi skaidrot arī starptautiskajai sabiedrībai.
VI
Morālo nosodījumu abiem totalitārajiem režīmiem izdevās nostiprināt Eiropas Parlamenta 2008. gadā 23. septembra lēmumā, nosakot 23. augustu par starptautisko staļinisma un nacisma noziegumu upuru piemiņas dienu. Šis līdz šim ir vienīgais starptautiskas dokuments, kur abi šie totalitārie režīmi ir minēti kopā kā noziedzīgi.
Cits ļoti nozīmīgs Latvijas vēstures politikas panākums bija juridiskajā laukā, proti, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā “Kononovs pret Latviju” 2010. gadā. Šis spriedums atzina, ka arī Sarkanā armija pastrādāja kara noziegumus. Par kara noziegumiem mēs šodien jau runājam citā kontekstā, bet līdz tam laikam nebija atzīts, ka arī uzvarētājarmija var izdarīt kara noziegumus. Un arī šis ir pienesums vēstures politikai.
Esmu pateicīgs mūsu ārlietu dienesta darbiniekiem un starptautisko tiesību speciālistiem, kuru pacietīgais darbs palīdzēja šo spriedumu panākt.
VII
Tomēr jāatzīst, ka Rietumeiropas sabiedrības un politiķi joprojām ar grūtībām izprot Baltijas valstu divkāršās okupācijas sekas. Rietumeiropas valstu izpratne par pēckara vēsturisko taisnīgumu sakņojas Nirnbergas tribunāla loģikā, kurā tiesāja tikai vienu pusi, tikai nacistu kara noziedzniekus.
Tas traucē atpazīt 20. gadsimta vēsturi visā tās kopumā, visā tās pilnībā, kuru mēs izdzīvojām šeit, Latvijā.
Pēdējos 15 gados mūsu reģiona politiķiem ir izdevies radīt arī zināmus noturīgus sadarbības formātus, lai kopīgiem spēkiem veicinātu nacistiskā un komunistiskā totalitārisma izpēti. Tomēr šajos sadarbības formātos pārsvarā iesaistās Centrālās un Austrumeiropas vēsturnieki un eksperti. Viens tāds forums ir Eiropas Parlamentā izveidotajā neformālajā deputātu grupā "Eiropas vēsturu samierināšana" (Reconciliation of European Histories). Tā ir Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma, kas tika nodibināta 2011. gadā. Šie piemēri rāda, ka šādas iespējas pastāv, bet lielā mērā tur vēl ir diezgan daudz jācīnās un jādara, lai nonāktu pie kopējas Eiropas vēstures. Jo tās vēstures, kas ir sarakstītas kā Eiropas vēstures, nevis nacionālās vēstures, tur, protams, divu totalitāro režīmu salīdzināšanai ir pievērsta diezgan maza uzmanība. Šeit vēl mums ir jāstrādā, lai kaut cik līdzsvarotu Eiropas vēstures izpratni. Tas ir gan politiķu un vēsturnieku, gan visas sabiedrības uzdevums.
VIII
Kopš 2014. gada Latvijas vēstures politikas pamatprincipi ir nostiprināti konstitucionālā līmenī – Satversmes Ievadā. Šie uzdevumi, kas izriet no Satversmes Ievada – demokrātiskas vēstures politikas nepieciešamība – ļauj mums gan juridiski, gan konstitucionāli precīzi skatīties uz pagātnes notikumiem un caur to arī uz šodienas notikumiem. Ir ļoti būtiski, ka caur pagātni – mūsu vērtībās balstītu pagātnes skatījumu - mēs raugāmies uz šodienas notikumiem. Tas palīdz novērtēt šodienas izvēles.
IX
Vēstures politikas sakarā ir uzvirmojusi diskusija par 9. maiju. 9. maija svinības, kuras mēs katru gadu redzam Pārdaugavā un kuras veicināja bezatbildīgi politiķi, ir Latvijas okupācijas svinības no okupantu redzesloka.
Ap uzvaru Otrajā pasaules karā Putina režīms ir sacementējis sava režīma impērisko naratīvu. Tā centrā ir impērijas īpašo vēsturisko tiesību, militārās varenības un iekarojumu slavināšana. Šo impērisko vēstures naratīvu Krievija izmanto kā ieganstu karam pret Ukrainu - gan noliedzot Ukrainas valsts un nācijas eksistences tiesības, gan paziņojot, ka tai ir tiesības uz Ukrainas zemi. Mēs redzam, ka šāda veida vēstures politika, šādi naratīvi nav nevainīgi, tiem ir ļoti būtiska politiska un vēsturiska nozīme, un tie var radīt ļoti būtiskas sekas, kā mēs to redzam Eiropā.
Tādēļ 9. maijs ir Krievijas impēriskā naratīva skaļie svētki ar pompozām dziesmām un Georga lentītēm. Tie ir Krievijas impērijas glorifikācijas svētki, kuriem nav vietas demokrātiskajā Latvijā.
Esmu gandarīts, ka Saeima to beidzot ir atzinusi.
X
Vienlaikus mēs redzam, ka impēriskā propaganda, kas balstās uz vēstures politiku un no tās izrietošo naratīvu, ir radījusi paralēlo pasauli, kurai tic liela daļa Krievijas iedzīvotāju un viena neliela daļa arī Latvijas iedzīvotāju.
Šiem cilvēkiem ir pēdējais laiks pamosties. Šeit nav kompromisu vai vidusceļu. Krievija Ukrainā pastrādā kara noziegumus. Nav pa pusei okupācijas vai pa pusei impērijas un nav pa pusei kara noziegumu. Šeit es vēlreiz nonāku pie tā, ka vēstures izpratne, demokrātisks skatījums uz vēsturi dod mērogu, kādā veidā mēs varam normatīvi vērtēt vēstures notikumus un caur tiem arī šodienas notikumus. Tādēļ tas, ka daļa cilvēku šobrīd neatbalsta Ukrainu, nezina, kā to vērtēt, vai saka, ka abiem ir taisnība – tas norāda uz morālā kompasa nepareizību. Mums ir jādara viss, lai mēs kā demokrātiska valsts atrastos taisnīguma pusē.
Latvijā kā demokrātiskā valstī nav pieļaujami pasākumi, kuros tiek attaisnoti vai slavināti režīmi un ideoloģija, kas pastrādā noziegumus pret mieru, noziegumus pret cilvēci, kara noziegumus. Tiesībsargājošajām iestādēm ir nekavējoši jānovērš katrs šāds mēģinājums, tai skaitā 9. maijā. To prasa cieņa pret kara un agresijas upuriem. To prasa elementāra cilvēcība un veselais saprāts.
XI
Savukārt diskusijā, vēstures politikas kontekstā, tagad arī ir jautājums par okupantu pieminekli Pārdaugavā. Šī diskusija turpinās. Katrā ziņā karš Ukrainā ir papildus uzlādējis okupantu pieminekļa nozīmi vairāk nekā jebkad iepriekš. Tāpēc atbildīgajām institūcijām, vispirms jau Rīgas domei, ir jāatrod pareizais konteksts, kādā veidā pret šo pieminekli attiekties. Tas, protams, ir visas sabiedrības diskusijas jautājums.
Piemēram, Rīgas dome jau gadiem ilgi runā par to, lai pie okupantu pieminekļa uzstādītu skaidrojumu par okupācijas noziegumiem Latvijā. Tas nav noticis. Šogad pie šī pieminekļa maijā plānots izrādīt fotoizstādi par karu Ukrainā. Tas, protams, piedos šim okupantu piemineklim citādāku kontekstu. Tas arī ir viens vēstures politikas pasākums, manuprāt, ļoti atbalstāms pasākums.
Vienlaikus jāsaka, ka Latvija godina visus Otrā pasaules kara upurus 8. maijā, tāpat kā visa Eiropa. Tie, kuri vēlas, tiem 8. maijā ir visas iespējas to darīt, un to dara arī Latvijas valsts.
XII
Savas prezidentūras laikā vēstures politikā es esmu centies pievērst lielāku uzmanību, kā varbūt valsts ir darījusi līdz šim, Latvijas nacionālās pretošanās vēsturei. Tā, piemēram, mūsu kalendārā ir divi jauni datumi – Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena 2. martā un Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena 17. martā. Tas ļoti būtiski latviešu nācijas vēsturiskajā atmiņā iezīmē to, ka mēs nebijām tikai pasīvi upuri, bet mēs visu laiku no 1940. gada 16. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam pretojāmies okupācijas režīmiem. Šī pretošanās okupācijai bija ļoti dažāda – bija gan ļoti ilga laika bruņota pretestība, kas ir apbrīnojami un neticami, apmēram desmit gadus pēc kara. Tā turpinājās dažādos veidos kā nevardarbīga pretestība, kas beigās noveda pie tā, kādēļ mēs vispār atguvām neatkarību. Ja nebūtu bijusi šī gruzdošā pretestība, tad arī 1988. gadā nebūtu cilvēki vēlējušies atgūt neatkarību. Neatkarības atgūšana ir pierādījums nepārtrauktai pretestībai.
Vienlaikus, runājot par vēstures politiku, mums ir jādomā arī par to, kā mēs šo vēstures redzējumu varam nodot tālāk jaunākai paaudzei, kā varam iesaistīt jaunāko paaudzi vēstures izzināšanas darbā. Pētījumi rāda, ka jaunākās paaudzes faktiski ļoti maz interesējas par vēsturi, taču ignorance pret vēsturi un ignorance pret mūsu pagātni palielina sabiedrības neaizsargātību pret ideoloģiskām manipulācijām. Un tas ir ļoti būtiski šodienas kontekstā. Jo ideoloģiskās manipulācijas šajā karā ir pieņēmušās spēkā. Mēs jau daudzus gadus runājam par informatīvo karu, un šeit demokrātiskas vēstures politika ir viens no instrumentiem, lai noturētos šajā informatīvajā karā.
Ja mēs runājam par mūsu pretestību, tad redzam, ka arī starptautiskajā mērogā tā iegūst lielāku novērtējumu. Mēs, zinām, kas ir noticis Stompaku purvā un citur, bet, ja mēs nedaudz attālināmies no Latvijas un apskatāmies jau Eiropas un globālo mērogu, tad mēs redzam šīs pretošanās kustības unikalitāti. Piemēram, pirms mēneša ietekmīgā ASV domnīca RAND Corporation publicēja pētījumu par Baltijas pilsoniskās pretošanās pieredzi un tās mācībām pašreizējās mūsdienu pilsoniskās sabiedrības aizsardzības kontekstā. RAND Corporation pētījums lielā mērā balstās uz Latvijas un Baltijas vēsturnieku paveikto darbu. Tas norāda arī, ka šis unikālais piemērs ir pienesums demokrātiskas sabiedrības noturībai. Pieredze var palīdzēt mums to veicināt ne tikai Latvijā, bet arī ārpus Latvijas. Un RAND Corporation konsultē arī Amerikas Savienoto Valstu valdību.
Tāpat arī 2017. gadā lielu uzmanību guva NATO radītā īsfilma “Forest Brothers: Fight for the Baltics”, kas arī izpelnījās ļoti smagu Krievijas nosodījumu. Filma vēstīja tieši par šo pirmo desmitgades pretošanās periodu Baltijā. Šī filma padarīja mūsu bruņoto cīņu daudz plašāk pazīstamu arī ārpus Latvijas, un nevarēja tapt bez mūsu vēsturnieku nopietna darba.
Tomēr kopumā Latvijas nacionālās pretošanās kustības vēsture joprojām ir pārāk maz pētīta un konceptualizēta.
XIII
Arī līdzšinējie 29 Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu krājumi par okupācijas režīmu vēsturi uzskatāmi pierāda, ka profesionāla vēstures zinātne ir ārkārtīgi nepieciešama ne tikai zinātnes dēļ, bet arī mūsu sabiedrības pašizpratnes veicināšanā. Šī sērija ir ārkārtīgi augstā zinātniskā kvalitātē, un tas, savukārt, ir pamats gan zinātnieku darbam, gan mūsu sabiedrības darbam ar vēstures politiku.
XIV
Godātie klātesošie!
Šodien mēs atveram Vēsturnieku komisijas rakstu jaunāko sējumu, kas veltīts pretestībai okupācijas režīmiem. Mūsdienu kontekstā tas ir svarīgi divos aspektos: lai stiprinātu Latvijas sabiedrības saliedētību ap savu nāciju un ap savu valsti; Krievijas iebrukums Ukrainā aktualizē mūsu vēsturi un aktualizē mūsu vēstures zinātni, tās nepieciešamību un devumu. Un tieši šis pēdējais rakstu krājums par nacionālo pretestību ir standartdarbs uz ilgu laiku, kur mēs varēsim smelties informāciju un vērtējumus par šo latviešu vēstures posmu.
Vēlos pateikties gan Vēsturnieku komisijas rakstu 29. sējuma redaktoriem Valteram Nollendorfam un Valteram Ščerbinskim, gan visiem līdzautoriem par ieguldīto darbu nacionālās pretošanās kustības vēstures izpētē.
Tāpat no sirds vēlos pateikties visiem iepriekšējo 28 sējumu autoriem un redaktoriem par šo milzīgo darbu, kas ir ieguldīts Latvijas vēstures izpētē. Šie 29 sējumi veido ļoti solīdu vēstures plauktu katram savā grāmatplauktā. Tur mēs varam atrast vislabāko un visprecīzāko informāciju par mūsu 20. gadsimta vēsturi. Vēlreiz liels, liels paldies par to! Vēstures zinātne nav tikai zinātne, tā ir vienlaicīgi arī mūsu nācijas un mūsu valsts viens no aspektiem, kas veicina stabilitāti un saliedētību mūsu sabiedrībā un mūsu valsts attīstībā.
