Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA.
Likuma “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. pants nosaka Lielo Piektdienu, Pirmās Lieldienas un otro Lieldienu dienu par svētku dienām. Taču tā nav bijis vienmēr. Diskusijas par to, vai un cik dienas būtu jāsvin šie svētki, aizsākās jau 1989. gadā Latvijas PSR Augstākajā Padomē un turpinājās vēl 6. Saeimas laikā, kad tika pieņemts regulējums, kāds ir spēkā šodien. Deputātu debatēs izskanēja arī dažādi sirsnīgi, pat kuriozi argumenti. Ieskatu tajos šajās svētku brīvdienās sniedzam arī jums.
Plenārsēžu stenogrammās fiksēts, kā Trešās atmodas un arī neatkarīgās Latvijas laikā, cīnoties par varas pārdali un valsts politisko virzību, tika lemts par šo svētku dienu noteikšanu.
Atmodas gados nepieciešamību likumā nostiprināt Lieldienas kā svētkus pirmo reizi Augstākās Padomes 1989. gada 10. novembra sēdē pieminēja Alīda Vija Artmane (1929–2008). “Varbūt, ka tas šodien nav izlemjams, bet ir vēl viena ārkārtīgi liela diena visai cilvēcei visā pasaulē, ko atzīmē ar garām miera nedēļām, skolēnu brīvdienām un klusām, skaistām ģimenes svētku dienām. Tās ir Lieldienas. Agri vai vēlu mums šis jautājums izvirzīsies. Tāpēc es gribu lūgt jūs paturēt prātā arī šo dienu,” sacīja deputāte.
Kā liecina Saeimas mājaslapā publicētās stenogrammas, nākamreiz Augstākajā Padomē Lieldienu iecelšana svētku kategorijā tika pārrunāta 1990. gada vasarā – dažus mēnešus pirms šo svētku nostiprināšanas likumā.
1990. gada 26. jūnija sēdē, izskatot likumprojektu par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, deputāts Raits Černajs (1948–2018) apgalvoja: “Kompleksā ar šo likumprojektu jāskata arī jautājums par brīvajām jeb svētku dienām. Es domāju, ka sen jau ir pienācis laiks revidēt, vai mums būtu jāsvin oktobra militārā apvērsuma gadadienas, turklāt novembrī divas. Tāpat arī mēs varētu iztikt bez 2. maija un svinēt – kā visas civilizētās valstis – Ziemassvētku un Lieldienu brīvdienas.”
Plašas diskusijas izvērsās 1990. gada 2. un 3. oktobra sēdē. Viena no apspriestākajām problēmām –, kurā datumā Lieldienas svinamas, ņemot vērā, ka šo svētku atzīmēšanas laiks dažādās konfesijās (Latvijas kontekstā īpaši akcentējot pareizticīgo konfesiju) atšķiras.
Diskusiju laikā deputāts Dainis Īvāns (1955) skaidroja savu viedokli: “Taču Latvija būtībā ir luterticības zeme, pēc būtības arī katoļticības zeme. Un gadu gadiem, tāpat kā visās Eiropas valstīs, šeit ir svinēti svētki, kas saistīti tieši ar šīm kalendārajām atcerēm. Arī Latvijas Republikas laikā bija pareizticīgo draudzes, tās ļoti daudzas bija latviešu pareizticīgo draudzes. Valsts atzīmēja Lieldienas, ko bija pieņemts atzīmēt, bet pareizticīgo Lieldienas var atzīmēt katrs savā ģimenē. Valsts to tikai apsveiks, bet tās nebūs oficiālas valsts svētku dienas. Jo tādā gadījumā mums ir jārunā arī par to, ka šādas svētku dienas ir jādod arī Latvijā dzīvojošajiem musulmaņiem, šādas svētku dienas ir jādod arī kādu citu reliģisko konfesiju pārstāvjiem. Latvijas valstī mēs tomēr svinam pamatā latviešu svētku dienas.”
Viedokļu cīņas saasinājās, iesaistoties deputātam Anatolijam Aleksejevam (1935) un Aleksejam Zotovam (1949), kuri svētku datuma noteikšanas pamatojumā saskatīja diskriminācijas iezīmes.
“Sakiet, bet kā jūs to saskaņojat ar nesen pieņemto likumu par reliģiskajām organizācijām, kurā noteikta reliģiju līdztiesība? Jūs vakar par to runājāt, es esmu lietas kursā par šiem notikumiem. Sakarā ar priekšsēdētāja paziņojumu, vai Latvijā tiek veidota luterāņu valsts? Jūs saprotiet, tas ir diskriminējošs moments,” pauda A. Zotovs.
Nespējot vienoties, izskanēja piedāvājums likumu papildināt ar norādi, ka “pareizticīgo, vecticībnieku un citu konfesiju piederīgie atzīmē Lieldienas un Ziemassvētkus tajās dienās, ko nosaka šo konfesiju tradīcijas”, kas tika pieņemts ar balsu vairākumu.
Lemjot par svētku dienu skaitu, tika apspriesta ideja par svētkiem noteikt arī Zaļo ceturtdienu.
D. Īvāns 1990. gada 2. oktobra sēdē ziņoja: “Nākamie svētki – Zaļā ceturtdiena un Lielā Piektdiena, kad kristīgā pasaule, un ne tikai kristīgā pasaule vien, svin Lieldienas. Tie ir pavasara saulgrieži, un šiem svētkiem ir nozīme arī Eiropas valstīs un pasaulē ne tikai tajā ziņā, ka tie saistīti ar kristīgo reliģiju, ar Bībeli, bet arī tāpēc, ka tas ir dabas atmodas laiks. Cilvēka organisms un arī dabas organisms ir novārdzis. Tiem vajag uzkrāt spēkus. Tāpēc arī ir paredzētas divas dienas, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs. Kopā ar divām svētku dienām – ceturtdienu un piektdienu – pievienojas arī sestdiena un svētdiena – Lieldienu svētdiena.
Tātad četras dienas cilvēki var atpūsties. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo būtībā mēs esam nostrādājuši ziemas sezonu, un tad vajag smelties spēkus, lai atkal līdz vasarai varētu ražīgi strādāt.”
Viņam oponēja deputāts Ivars Silārs (1938): “Un vispirms es gribu izteikt, ka, manuprāt, visu cienījamā Īvāna kunga norāde uz to, ka šos svētkus svin lielākā daļā Eiropas valstu, nav gluži korekta. Piemēram, apstājoties pie Zaļās ceturtdienas, jāsaka, ka Zaļo ceturtdienu pat neatzīmē katoliskā Itālija. Zaļo ceturtdienu neatzīmē katoliskā Polija. No Eiropas zemēm Zaļo ceturtdienu svin tikai divās zemēs – Spānijā un Dānijā. [..] Turklāt man ir jāaizrāda, ka katoliskā Itālija nesvin pat Lielo Piektdienu, bet atzīmē tikai Lieldienu pirmdienu.”
Arī par šo jautājumu diskusijas ieilga, tāpēc tika nolemts tās risināt ar balsošanu, vispirms nosakot, vai deputāti atbalsta Lieldienu noteikšanu par svētkiem, pēc tam –, cik un kuras dienas ietilpst Lieldienu svētkos.
Ar balsu vairākumu 1990. gada 3. oktobrī tika pieņemts, ka Lieldienas ir atzīstamas par svētkiem. Otrajā balsojumā vairākums atbalstīja Lielo Piektdienu un Pirmās Lieldienas (svētdienu) noteikt par Lieldienu svētku dienām.
1996. gada 18. decembrī Latvijas Republikas 6. Saeima par svētkiem noteica arī Otrās Lieldienas (pirmdienu). Tobrīd Saeimai bija jāizšķiras –, vai turpmāk svinēsim 8. martu vai Otrās Lieldienas.
Deputāts Roberts Jurdžs (1963–2002) dienu pirms Otro Lieldienu apstiprināšanas par svētku dienu Saeimas sēdē uzrunāja klātesošos: “Kāpēc es uzstājos? Tāpēc, ka nākamā “civilizācija” jeb gudrā tauta bija komunisti, kas arī izdomāja, ka sakarā ar pavasara ekvinokciju ir kaut kas jāsvin tautai. Un viņi izdomāja 8. martu. Jūs zināt, ka krievu pareizticīgo baznīca ir saglabājusi veco kalendāra skaitīšanas stilu, tas ir, plus 13, 14 dienas... Pieskaitiet 8. martam 13, 14 dienas. Kādu datumu mēs dabūjam? 21., 23. marts. Tas ir Lieldienu svinēšanas datums. Ne par velti 8. martu sauca arī par Pavasara svētkiem un ne par velti apsveica sievieti, jo tas ir auglības simbols. Tātad Pavasara svētki – mostas daba, mostas cilvēki, mostas ziedi, mostas tulpes... Tātad secinājums: lai apvienotu visus šos svētkus, ko mēs, dažādu ticību un tautību cilvēki, gribam svinēt, mums nepieciešamas tā saucamās Otrās Lieldienas. [..] Pati likuma būtība ir tāda, ka Saeima ir pieņēmusi likumu, nosakot kā svētku dienu Pirmās Lieldienas. Ja ir pirmās, tad ir arī otrās. Arī Eiropas valstīs ir divas dienas, un arī pirmskara Latvijas laikā bija divas dienas. Tādēļ es aicinu priekšlikumu par 8. martu noraidīt un pārcelt šo dienu uz Otrajām Lieldienām.”
Nākamajā dienā ar balsu vairākumu šī svētku diena tika apstiprināta.
