Lieldienu svinēšana nav tikai kādas konkrētas kristīgās konfesijas vai kādas atsevišķas reliģijas noteikti svētki, bet gan tradīcija, kuru veidojuši gan reliģiski motīvi, gan kultūru mijiedarbība, gan dabas norises, gan tie visi vienlaikus.
Augšāmcelšanās – kristietības pamats
Lieldienas, kad tiek godināta Jēzus Kristus augšāmcelšanās, ir lielākie svētki kristīgajā pasaulē. Saskaņā ar ticības doktrīnu tikai augšāmcelšanās apliecina Kristu kā pasaules glābēju, kas uzvarējis grēku un nāvi, līdz ar to dodot cerības uz mūžīgo dzīvību saviem sekotājiem. “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība,” vēstulē korintiešiem norāda Sv. Pāvils (1 Kor. 15,17).
”Nav eiropeiskas Latvijas, nav eiropeisku cilvēka tiesību un brīvību. Nav pašas Eiropas un kristīgās civilizācijas. Nav dievnamu un mākslas darbu, nav dievkalpojumu. Nav evaņģēlija, nav piedošanas, ir tikai nesaudzīga bauslība,” aicinot iztēloties pasauli bez Kristus augšāmcelšanās, Lieldienu dievkalpojumā pērn sacīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.
Pavasara saulgrieži un kalendāra maiņa
Jaunajā Derībā nav norādīts precīzs Kristus augšāmcelšanās datums. Ir teikts, ka tā notikusi nedēļas pirmajā dienā, ar ko tika saprasta svētdiena, jūdu Pashā svētku nedēļas izskaņā, skaidro Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents Andris Priede. Šie svētki, kuros jūdi piemin atbrīvošanos no verdzības Ēģiptē, svinēti, iestājoties pirmajai pilnmēness dienai pēc pavasara ekvinokcijas – brīža, kad diena un nakts ir vienāda garuma, turpmāk dienai kļūstot arvien garākai.
Jau kristietības pirmajos gadsimtos radās domstarpības par Kristus augšāmcelšanās datumu. 325. gadā Nīkajas koncilā bīskapi noteica, ka Lieldienas jāsvin pirmajā pilnmēness svētdienā pēc pavasara ekvinokcijas iestāšanās, bet, ja tās sakristu ar Pashā svētkiem, tad svinības pārceļamas par vienu mēness ciklu uz priekšu – uz nākamo pilnmēness svētdienu.
Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.
Mūsdienās vērojamās atšķirības starp datumu, kad Lieldienas svin Rietumu kristieši, kuriem Latvijā pieder divas lielākās konfesijas – luterāņi un katoļi, kā arī baptisti, un datumu, kad šos svētkus svin lielākā daļa tā dēvēto Austrumu ortodoksālo kristiešu, kuriem piederīgi ir arī Latvijas pareizticīgie un vecticībnieki, radās līdz ar laika skaitīšanas sistēmas maiņu 16. gadsimtā. Tolaik Pāvesta Gregora XIII uzdevumā iepriekš lietotā Jūlija kalendāra vietā tika pieņemts astronomiski precīzākais Gregora kalendārs. Taču ar tā ieviešanu tika “dzēstas” 10 diennaktis, 20. gadsimta sākumā starpībai sasniedzot jau 13 dienas. Tādēļ vairākas, lielākoties ortodoksālās, konfesijas atteicās pieņemt Gregora kalendāru sakrālo datumu aprēķiniem, paliekot pie Romas imperatora Jūlija Cēzara noteiktās laika skaitīšanas sistēmas.
Tādējādi Rietumu kristieši Kristus augšāmcelšanos svin ne agrāk par 22. martu un ne vēlāk par 25. aprīli. Savukārt lielākā daļa Austrumu pareizticīgo kristiešu šos svētkus svin starp 4. aprīli un 8. maiju. Reizi vairākos gados, kā tas pēdējoreiz notika 2017. gada 16. aprīlī, gan Austrumu, gan Rietumu kristiešiem Lieldienas iekrīt vienā datumā. Latvijā, pieturoties pie Gregora kalendāra, Lieldienas šogad būs svētdien, 21. aprīlī, savukārt pareizticīgie un vecticībnieki tās svinēs nedēļu vēlāk – 28. aprīlī. Taču, piemēram, 2013. gadā abu minēto Austrumu konfesiju Lieldienas notika gandrīz mēnesi vēlāk par katoļu un luterāņu Lieldienām. Lieldienu svinēšanas datums ir arī atskaites punkts Vasarsvētku un citu sakrālu datumu noteikšanai kristīgajā baznīcā.
Nesvin, jo nav pamata Bībelē
Taču ir arī sevi pie kristiešiem pieskaitošas reliģiskas kopienas, kuru sekotāji Lieldienas nesvin. Jehovas liecinieki, kuru draudžu locekļu skaits Latvijā saskaņā ar Tieslietu ministrijas 2017. gada datiem sasniedza 2250, uzskata: Lieldienu svinībām nav pamatojuma Bībelē – Jēzus ir devis norādījumu, ka ir jāpiemin viņa nāve, nevis augšāmcelšanās. “Mēs pieminam Kristus nāvi katru gadu viņa nāves gadadienā, vadoties pēc Bībeles lunārā kalendāra,” teikts jehoviešu tīmekļvietnē. Jehovas liecinieki, atzīstot sevi par autentiskiem Bībeles tradīciju ievērotājiem, saskaņā ar Vecajā Derībā lietoto apzīmējumu Dievu sauc par Jehovu un nesvin arī Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus, valsts svētkus, cilvēku dzimšanas un vārda dienas, jo uzskata, ka tajos tiek godināti cilvēki, nevis Jehova.
Pavasara un auglības svētki
Lieldienas kā pavasara saulgriežu svētki plaši svinētas pirmskristietiskajā laikmetā. Lieldienu angliskā nosaukuma “Easter” izcelsmi saista ar anglosakšu pavasara dievieti Eostru, arī feniķiešu auglības dievieti Astarti. Daudzām tautām ar dabas atmodu saistītā pavasara ekvinokcija bijusi saistīta ar auglības kultu, ko iemieso arī viens no izplatītākajiem Lieldienu simboliem – ola kā jaunas dzīvības nesēja.
Latviešiem pagāniskajā tradīcijā Lieldienas jeb Lielās dienas jēgu un saturu izteic pats vārds – diena ir kļuvusi lielāka par nakti. Šo svētku rituāli saistīti ar gaismas un auglības vairošanu, ko izteic arī galvenā Lieldienu izdarība – šūpošanās. Dievturībā Lieldienas ir vieni no tradicionālajiem gadskārtu svētkiem. “Lieldienā (pavasara saulstāvjos) tiek sasniegts līdzsvars starp dienas un nakts garumu – gaisma simboliski iznāk no veļu valsts “šai zemē””, teikts Latvijas Dievturu sadraudzes tīmekļvietnē.
Pagāniskās un kristīgās tradīcijas papildina viena otru
Kristietībai izplatoties, tās rituāli saauguši ar pagāniskajiem, kas ar laiku integrēti kristīgajās tradīcijās, padarot tos tautai saprotamākus, skaidro A. Priede, lēšot, ka pašlaik Latvijā praktizētās Lieldienu tradīcijas veidojušās galvenokārt Livonijas laikā – līdz 16. gadsimta vidum. Populārākais Lieldienu simbols ola, kas daudzu tautu tradicionālajā izpratnē iemieso auglību un jaunas dzīvības rašanos, kristietībā tiek uzlūkots kā cilvēka garīgās atdzimšanas simbols, bet izlaušanās no olas, pārplēšot tās čaumalu, – kā uzvara pār nāvi, ko, augšāmceļoties no kapa, apliecinājis Kristus. Kā Jēzus augšāmcelšanos iespējams interpretēt arī šūpošanos, atraujoties no zemes un tiecoties augšup. Pagānisko un kristīgo tradīciju saplūsme mūsdienu Lieldienu tradīcijās nebūtu jāuzlūko kā pretruna vai atkāpe no kristietības būtības, jo tās veidojušās kristīgā vidē un papildinājušas viena otru, vērtē teologs, norādot: “Vērtējot tradīciju, svarīgākais ir tas, ar kādu mērķi cilvēks uz to raugās.”
Mūsdienu sabiedrībā Lieldienas, tāpat kā Ziemassvētki, sekularizējas un zaudē savu reliģisko saturu. Arī Latvijā šie svētki bieži vien ir ģimenes svinības, kurās reliģisko tradīciju elementiem ir tikai ārēja, izklaidējoša nozīme.
