Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ola, kas nozīmē ne vien Saules simbolu, bet arī auglību, ir viena no būtiskākajām Lieldienu sastāvdaļām.
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Četras brīvas dienas
Ik gadu uz Lieldienām paredzētas četras brīvas dienas: Lielā piektdiena, Klusā sestdiena, Pirmās Lieldienas un Otrās Lieldienas. To mums piešķir Latvijas Republikas likums "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām". Taču ne tikai valsts tiesiskais regulējums vēsta par brīvajām dienām. Par to jau izsenis runā latviešu folklora – pavasara saulgrieži tiek sagaidīti un pavadīti no trim līdz četrām dienām. Tautas dziesmas min pat salīdzinājumu ar Ziemassvētkiem:
Četras māsas, Lieldieniņas, četri brāļi, Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām daram saldu alutiņu.
Arī kristīgajā pasaulē Lieldienas tiek atzīmētas četras dienas pēc kārtas, katrai dienai piešķirot savu nozīmi un attiecīgi šajās dienās izdzīvojot paredzētos garīgos pasākumus.
Protams, ikvienam ir prieks četras dienas pavadīt kopā ar ģimeni un draugiem, tādā veidā nodoties legālai un oficiāli apstiprinātai atpūtai. Taču – kā latvietis izmanto šīs brīvdienas? Daži apmeklē publiskos pasākumus, kas norisinās teju katrā pašvaldībā. Tiesa, jāatzīmē, ka šie pasākumi vairāk domāti ģimenēm ar bērniem, pieaugušajiem, kuriem nav partnerattiecību vai kuri nepieder nevienai reliģiskai organizācijai, šāda veida pasākumi varētu būt vienaldzīgi, un, visticamāk, šādi indivīdi izvēlēsies Lieldienas neatzīmēt vispār un brīvo laiku pavadīt kā savādāk. Kāds nododas garīgām pārdomām, apmeklē dievkalpojumu un dažādu draudžu rīkotās aktivitātes. Taču lielākā daļa iedzīvotāju Lieldienas saista ar ģimenes svētkiem.
Vispirms baznīca, tad – olas, šūpoles un pikniks
Laikā, kad kristīgās tradīcijas ir savijušās kopā ar tautas tradīcijām, nereti vērojama parādība, kad cilvēki izvēlas t.s. "zelta vidusceļu" – no rīta uz baznīcu, pēc tam – uz olu kaujām un šūpolēm.
Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Rinalds Grants uzsver, ka "Lieldienas ir centrālie kristiešu svētki, kurās tiek svinēta Kristus augšāmcelšanās un uzvara par nāvi. Šī vēsts ir kristīgās ticības centrs, jo tā ved pie attiecībām ar dzīvu Dievu. Lieldienas ir arī senākie kristietības svētki, kurus daži cilvēki piedzīvoja jau tajā rītā, kad tukšais kaps tika konstatēts".
Domājot par kristīgo ticību un dažādām tautas tradīcijām, mums ir jāsaprot, ka kristietība nekur nav ienākusi tukšā vietā. Tā senajā Romā ir dzimusi multireliģiskā vidē un sevī nes ideju, ka Dieva atklāsme šajā pasaulē ir progresīva un ka Dievs sevi vispilnīgākajā veidā atklājis Jēzus Kristus personā. Tāpēc tā pēc savas būtības nepieprasa sev reliģiski sterilu vidi. "Man vairāk nemieru rada lielveikalu lieldienas. No plauktu satura var nojaust, ka pieprasījums ir. Tomēr ceru, ka tas ir tikai ārējs noformējums daudz dziļākiem pārdzīvojumiem."
"Ja mēs ikdienā dzīvojam tikai, lai strādātu un sevi uzturētu, tad ar laiku tas mūs tā izsmeļ un notrulina, ka kļūstam nejūtīgi pret savas dzīves jēgu un tās piepildījumu."
Lieldienu svētku kontekstā mācītājs R.Grants uzdod jautājumu – kam mēs dzīvojam ikdienā? "Ja mēs ikdienā dzīvojam tikai, lai strādātu un sevi uzturētu, tad ar laiku tas mūs tā izsmeļ un notrulina, ka kļūstam nejūtīgi pret savas dzīves jēgu un tās piepildījumu. Tādā gadījumā mēs no svētku brīvdienām negaidām neko vairāk kā iespēju atslēgties un labākajā gadījumā mēs to arī saņemam. Savukārt, ja cilvēks savu dvēseli neaizmirst ikdienā, tad arī Lieldienās viņš nepaliks tikai pie alus un šašlika. Es domāju, ka Dievam nav nekas arī pret tādu atpūtu. Nelaime ir tad, ja ar to vien mums pietiek, jo tad mēs kā cilvēki neatzīstam sevī būtiskāko. Lieldienās svinam to, ka Dievs no savas puses ir paveicis kaut ko izšķirošu, lai parūpētos tieši par šo daļu mūsos."
Lieldienas ir gaidīti svētki. Arī gatavošanās tām noris ļoti rūpīgi – daudzās mājās sīpolu mizas tiek krātas jau kopš Ziemassvētkiem. Tradicionālā olu krāsošana ir vērojama teju visās Rietumeiropas kultūrās (tiesa, jaunākajos laikos modē nākušas šokolādes olas un zaķi (auglības un bagātības simbols) - šī parādība pēdējos gados ir novērojama arī Latvijā; Igaunijā tā kļuvusi jau par neatņemamu Lieldienu svētku sastāvdaļu). Ola, kas nozīmē ne vien Saules simbolu, bet arī auglību, ir viena no būtiskākajām Lieldienu sastāvdaļām. Olas tiek krāsotas, ripinātas, mētātas, meklētas, ar tām noris sišanās sacensības un vēl daudz citu izdarību.
Savukārt ar auglību saistīts otrs lielākais Lieldienu rituāls – šūpošanās. Šūpošanās nozīme ir auglības veicināšana. Senāk latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi. Šūpošanās kustību cilvēki neizgudroja vis savā prātā, bet gan noskatījās dabā. Piemēram, kā labība, vējā šūpojoties, pamazām nobriest. Pastāv ticējums, ka Lieldienu rītā pati Saule dejo un šūpojas (trīs reizes pa labi, trīs – pa kreisi). Ļaudis domāja, ka, atdarinot šādas kustības, viņi vairo auglības spēku.
Izprast svētku nozīmi
Jebkuram cilvēkam brīvdienas, jo īpaši, ja tās ir ar likumu apstiprinātas, nes prieku – kurš labprātīgi atteiksies no vienas oficiāli brīvas dienas? Taču, raugoties uz šo faktu no svētku šķērsgriezuma punkta, rodas jautājums – vai mēs vienmēr izprotam to nozīmi? "Gavēšana, maratoni, svaigēšana un citas modernas nodarbes - tikai neliela daļa cilvēku ir sapratuši to nozīmi savā dzīvē vai ietekmi uz savu ķermeni. Lielākā daļa seko modei, masu medijiem un slavenu cilvēku rīcībai. Tas bieži vien noved pie nelāgām sekām, un tikai tad cilvēki sāk aizdomāties, ko sev nodarījuši. To varētu saukt par pūļa psiholoģiju.
"Ja pirms Lieldienām uzrodas "jauns gavētājs", ir vērts pajautāt, vai viņš zina, kāda ir gavēņa filozofija un kādu mērķi viņš grib sasniegt ar savu gavēšanu. Retajam būs atbilde," teic psihodrāmas psihoterapeite Jolanta Baltiņa. Tāpēc būtiski būtu izprast tradīcijas nozīmi. "Cilvēkiem ir nepieciešami rituāli, kuri sakārto viņu dzīvi un vairo spēku. Tradīcijas ir nākušas no senčiem, protams, arī šeit daļa cilvēku nezina to pirmatnējo nozīmi, un daļa tradīciju mūsdienās ir gan transformējušās, gan pilda citas funkcijas. Dažkārt cilvēki rituālus veic kādas prāta konstrukcijas dēļ – ja nedarīšu, noteikti notiks kas slikts.
"Ja pirms Lieldienām uzrodas „jauns gavētājs”, ir vērts pajautāt, vai viņš zina, kāda ir gavēņa filozofija un kādu mērķi viņš grib sasniegt ar savu gavēšanu."
"Lai gan tās ir bieži vien tikai "prāta lamatas", kuras pats sev ir uzlicis un nu baidās tajās iekrist. Piemēram, ja es ticu, ka Ziemassvētkos māja jāizkvēpina ar kadiķa zariņu, jo tad viss ļaunais mājai iet ar līkumu, taču nekādi nespēju dabūt šo man nepieciešamo līdzekli, es atrodu kādu alternatīvu, sasniedzu mērķi ar citiem līdzekļiem. Un tā arī ir tradīciju burvība, ka varu izmantot tās dažādi un daudzveidīgi, ja vien pats sev to atļauju," atzīmē J.Baltiņa. Mums ir raksturīga tendence ticēt labajam. Pat visskeptiskāk noskaņotajam kaut reizi mūžā būs ienācis prātā kādu no tradīcijām izmēģināt. Cilvēkiem ģenētiski no mūsu vistālākajiem senčiem ir ielikta vajadzība kaut kam ticēt un kaut ko darīt, lai vairotu savu labklājību.
Tāpēc svētkos, lai ar ko tie nebūtu saistīti – valsts izsludinātie, kristīgie vai tradicionālie –, ir jāpadomā par to simbolisko jēgu. "Es pirmkārt novēlu – patiešām atpūsties, bet atpūsties tā, lai spētu sevī sadzirdēt pēc kā ilgojas mana sirds, kas ir tas, kas var darīt dzīvu un priecīgu manu garu. Tad ikdiena mums neatņems svētkus, bet svētki atdos ikdienu" - šādu novēlējumu Lieldienās cilvēkiem izsaka mācītājs R.Grants.
Un kas zina, iespējams, šādā aspektā Lieldienu svētku simbioze valsts–baznīca–tautas tradīcijas nemaz nav peļama.
Priecīgas, saulainas ja ne dabā, tad sirdī noteikti Jums Lieldienas!
