Noslēgumam tuvojas gavēnis, kura laikā tā ievērotāji cenšas atturēties no skaļām izpriecām, ievērot mērenību uzturā vai uz laiku atteikties no ierastā komforta, tādējādi sakārtojot sevi un savas domas. Tas ļauj arī uz brīdi apstāties straujajā dzīves tempā un daudz vairāk novērtēt to, kas dots. Gavēni praktizē ne tikai kristieši, bet arī citu reliģiju un dzīvesveida piekritēji.
Kristīgajā pasaulē nedēļa pirms Lieldienām tiek dēvēta par Kluso nedēļu, kas iesākas ar Pūpolu svētdienu, kas citviet pasaulē tiek dēvēta par Palmu svētdienu. Šajā dienā tiek pieminēta Jēzus ierašanās Jeruzalemē, kur viņš kopā ar saviem mācekļiem gribēja svinēt Pashas svētkus.
Zaļā ceturtdiena ir atceres diena vakarēdiena iedibināšanai. Nosaukums šai dienai skaidrojams nevis ar zaļo krāsu, kas asociējas ar dzīvību un kaut kā jauna sākumu, bet gan ar vārdu, kas apzīmē raudāšanu. Vakarēdiena laikā Jēzus mācekļiem savas gaidāmās ciešanas un nāvi skaidroja kā savas dzīvības un sevis ziedošanu cilvēku labā.
Zaļajā ceturtdienā saskaņā ar Baznīcas noteikumiem grēciniekus, kuri pirms tam bija izslēgti no kopības, uzņēma atpakaļ draudzē. Šajā dienā katoļu priesteri dažiem draudzes locekļiem simboliski mazgā kājas, tādējādi pieminot, ka Jēzus mazgājis mācekļiem kājas – Jēzus laikā šis bija vergu pienākums. Zaļajā ceturtdienā notiekošos rituālus kristieši uztver kā priecīgus un svinīgus notikumus atšķirībā no citām Klusās nedēļas dienām.
Dzīvesveida un sludinātās mācības dēļ Jēzus nonāca konfliktā ar sava laika reliģiskajām un sabiedriskajām autoritātēm. Pret Jēzu tika celtas apsūdzības, kuru rezultātā viņam piesprieda mokošu un pazemojošu nāves sodu – sišana krustā Golgāta kalnā. Šādu pašu sodu romieši piesprieda dumpiniekiem un viņu atbalstītājiem. Jēzus sišanu krustā kristieši piemin piektdienā pirms Lieldienām jeb Lielajā piektdienā. Šo dienu uztver kā ciešanu laika kulmināciju. Piemēram, katoļticīgie Lielajā piektdienā noiet krusta ceļa četrpadsmit posmus, tādējādi atceroties Jēzus došanos pretī nāvei.
Lieldienās kristieši sumina Kristu kā grēku un nāves uzveicēju. Interesanti, ka Jaunajā Derībā Jēzus augšāmcelšanās nav aprakstīta un par šo notikumu vēsta laikabiedru stāstījums.
Pagāniskajā tradīcijā pavasara saulgriežus jeb Lielo dienu ik gadu svin vienā un tajā pašā datumā, savukārt kristīgo Lieldienu svinēšanas datumu nosaka pēc Mēness, nevis Saules gada, līdz ar to svētki ik gadu iekrīt atšķirīgos datumos.
Lieldienas svin svētdienā pēc pavasara pirmā pilnmēness, kas nozīmē, ka Rietumu kristieši, piemēram, baptisti un katoļi, šos svētkus svin ne agrāk par 22.martu un ne vēlāk par 25.aprīli, savukārt Austrumu kristieši, piemēram, pareizticīgie, – starp 4.aprīli un 8.maiju. Reizi vairākos gados visu konfesiju kristiešiem Lieldienas sakrīt vienā datumā. Nākamajā gadā Lieldienas būs 27.martā un 1.maijā, savukārt 2017.gadā visu konfesiju kristieši Jēzus augšāmcelšanās svētkus svinēs kopīgi – 16.aprīlī.
Lieldienās tiek ievērotas vairākas tradīcijas, piemēram, tiek krāsotas olas, no šokolādes veidoti Lieldienu zaķi un jēriņi. Sākotnēji visām izdarībām bijusi dziļi simboliska nozīme. Piemēram, ola ir dzīvības simbols, un pirmie kristieši to uzskatīja par radīšanas un arī Kristus kapa simbolu. Tikpat sena vēsture ir arī citam izplatītam Lieldienu simbolam – zaķim. Sākotnēji šie dzīvnieki simbolizēja pagānus, kuri pievērsās ticībai un kurus kristīja Lieldienās. Bībelē ir runāts par āpšiem, kuri meklē patvērumu pie ticības klints, līdzīgi kā pagāni. Eiropā minētie klinšu āpši nebija zināmi, tādēļ Bībeles tulkojumos tie pārtapa par Eiropas dabai raksturīgāku dzīvnieku – zaķi.
