Šodien mēs paši varam lemt savu likteni,
un par to mēs varam būt pateicīgi mūsu senčiem –
ka varam runāt latviešu valodā, kopt mūsu kultūru un tradīcijas, ar lepnumu un atbildību sargāt savu valsti.
Latvijas stāsts ir par izturību un ticību.
Mēs esam tauta, kas nepadevās,
nepazaudēja sevi ne okupācijā, ne klusuma gados,
bet ticēja savai valstij.
Un tagad mums tā ir.
Un tā ir milzīga svētība
un arī atbildība
katram no mums.
Mūsu valsts spēks ir cilvēkos:
uzņēmējos, kas sapņo un virza Latviju uz priekšu,
ģimenēs – tētos un mammās –, kas ved savus bērnus uz pirmo skolas dienu un iedrošina lieliem mērķiem,
skolotājos, kuri raisa bērnos zinātkāri,
ārstu rokās, karavīru drosmē, zemnieku uzņēmībā.
Mēs esam tauta, kas nekad nav gājusi vieglu ceļu, – mēs esam savu valsti būvējuši paši – soli pa solim.
Mūsu tradīcijas, valoda, latviskās vērtības ir mūsu mugurkauls.
Jo valsts esam ikviens no mums
ar to, cik patriotiski dzīvojam
un kā uzņemamies atbildību par mūsu Latviju –
kā daļu no Eiropas, no demokrātiskās pasaules.
Vai mēs tā pa īstam lepojamies ar to, kas esam un kādi esam?
Vai šodien spējam saskatīt to, kas būs nozīmīgs rīt?
Mūsu atbildība ir nepalikt pagātnē,
bet drosmīgi un stingri skatīties nākotnē ar latvisko pašapziņu, lai mūsu bērni lepotos.
Tieši tā, kā mēs 18. novembrī atzīmējam tos, kuru izvēļu dēļ svinam šos svētkus.
Man ir ticība, ka Latvija ir un būs izdevusies valsts.
Mūsu uzdevums ir līdzi laikam būt soli priekšā, būt konkurētspējīgiem un elastīgiem,
vienlaikus nezaudējot savas saknes.
Pieminot valsts dibināšanu, vēlos, lai mums ikkatram pietiek drosmes, empātijas un spēka, lai ik dienu stiprinātu Latviju.
Dievs, svētī Latviju!
