1990. gada 4. maija balsojuma izdošanās nebija pašsaprotama. Tomēr mērķis bija tieši tik svarīgs, lai riskētu un mēģinātu. Izdevās. Izdevās tas, ko tauta tik ļoti gribēja – atkal lemt un darīt pašiem.
Ritenis nav jāizgudro no jauna. Varam katru rītu mosties un prasīt sev – vai mēs šodien gribam dzīvot brīvā Latvijā? Ja atbilde ir apstiprinoša, tad ir jāceļas, jālemj un jādara pašam. Lai cik nogurdinoši tas dažkārt būtu, ir brīnišķīgi, ka varam uzdot jautājumus un meklēt savas atbildes. Cik labi, ka to varam paši! Viss labais ir mūsu pašu rokās, bet arī iemesls nebūšanām ir jāmeklē, pirmkārt, spogulī, nevis kādā ārējā naidniekā.
Tomēr ārējais ienaidnieks ir. Lai ir. Jo mūsu likteni nelemj kaut kur citur. Mūsu likteni lemj mūsu attieksme vienam pret otru un pret Latviju ikdienā.
Kaut arī deklarācija par Latvijas Neatkarības atjaunošanu pieņemta jau pirms trīsdesmit sešiem gadiem, katru gadu 4. maijs rosina no jauna apjaust mūsu valsts brīvības un neatkarības cenu. Jā, arī demokrātijas trauslumu. Jo brīvība, neatkarība un demokrātija nav eksāmens, ko vienreiz nokārto un dzīvo ar rezultātu mūžam. Tā ir nebeidzama mācīšanās un pārbaudījumi. Bet šodien ir jāsvin. Jo ne tikai darbs veido mūsu Latviju, bet arī prieks. Un – jo vairāk, jo labāk!
Sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 36. gadadienā!
