Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs!
Ļoti cienījamā Satversmes tiesas pirekšsēdētājas kundze!
Ļoti cienījamā prezidente Vaira Vīķes-Freibergas kundze!
Augsti godātais prezident Levita kungs!
Godātie 4. maija Deklarācijas kluba dalībnieki!
Godātie Latvijas Televīzijas skatītāji!
Klātesošie!
Ir atkal 21. augusts – mūsu Latvijas neatkarībai ļoti svarīga diena. Un tieši šodien, kā katru gadu, tiek pasniegta Valstiskuma balva cilvēkam, kurš arī ir ļoti svarīgs Latvijas neatkarībai. Un kā katru gadu, to saņem personība, kura šo apbalvojumu nevis vienkārši ir pelnījusi, bet sen jau pelnījusi.
Atļauti un sākotnēji neatļauti literārie darbi. Lugas, kas iestudētas gan Latvijā, gan citur pasaulē. Ulda Stabulnieka komponētā un dziedātā patriotiskā “Tik un tā” – dziesma, kas kļuva par vienu no Dziesmotās revolūcijas simboliem. Pareizie vārdi īstajos brīžos. Virkne muzikālu izrāžu. Folkloras festivāls “Baltica 88”. Žurnāls un vēlāk arī izdevniecība “Karogs”. Neaizmirstamie Jaunatnes Dziesmu svētki 1989. gadā. Barikādes. Latviešu valodas kopšana Valsts valodas komisijā. Un muzikālās izrādes varētu minēt vēlreiz, jo, šķiet, katra no tām piedzīvojusi atkārtotu iestudējumu – Lāčplēsis, Kaupēns, Tobago, Meža gulbji uzrunā nevis vienreiz, bet nebeidzami. Iespējams, pati visjaunākā paaudze vēl nezina, kas ir Māra Zālīte, bet liela daļa no viņiem ļoti labi zina “Putnu operu”. Tādā gadījumā viss ir vislabākajā kārtībā – nāks laiks, iepazīs arī autori.
Dāmas un kungi!
Ja vienā teikumā būtu jāapraksta balvas ieguvēja, tad es teiktu, ka Māra Zālīte ir cilvēks, kas spēj vārdos izsacīt to, ko jūt Latvija. Viņas darbi mudina nākotnē saskatīt gaismu, nevis tumsu. Viena no mūsu Atmodas līderiem. Trešās Atmodas līdere. Ar vārdu viņa tumsu spēj pārvērst gaismā. Ar stingru iekšēju spēku viņa spēj jūsmot.
Domāju, ka pastāstīt par šī gada Valstiskuma balvas laureāti nav viegls uzdevums. Lai dotu tikai vidēji pilnīgu ieskatu Māras Zālītes ieguldījumā, būtu jārunā un arī jādzied vismaz trīs dienas no vietas. Un šķiet, ka mēs jau ļoti daudz par Zālītes kundzi zinām. Bet ne katrs nojauš, ka Māra Zālīte bijusi arī basketbola trenere. Viņa trenējusi Rakstnieku savienības apvienoto spēku komandu. Tā spoži startēja tālajā 1983. gadā Mākslas dienu basketbola turnīrā. Tas varētu šķist neparasti. Bet patiesībā – ļoti loģiski. Jo spēja pulcēt ap sevi labu komandu un stiprināt to ir svarīga jebkurā spēles laukumā.
Godātie klātesošie!
Dzejniece, prozaiķe, dramaturģe, valodniece un filozofe Māra Zālīte izdarījusi neticami daudz. Taču Valstiskuma balvu nekad nenopelna viens pats cilvēks. Tā vienmēr ir lielāka vai mazāka cilvēku grupa, kurus vienojusi viena ideja. Un šajā gadījumā ar autori kopā ir bijuši ne tikai komponisti un scenogrāfi, bet arī izpildītāji un publika. Tie, kas folkloras festivālā “Baltica 88” uzgavilēja mūsu Latvijas karogiem. Dziedātāji, kas vēl okupētās Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētkos izpildīja “Dievs, svētī Latviju”. Cilvēki, kas ieklausījušies dzejnieces vārdos gan tautas manifestācijās Mežaparkā gan Daugavmalā, cilvēki, kas reāli cīnījušies par brīvu Latviju. Skatītāji un klausītāji, kas atkal un atkal vēlas redzēt un dzirdēt manis minēto Lāčplēsi, Kaupēnu, Tobāgo, Sfinksu, Putnu operu. Tās ir izrādes, kas dzīvo pašas savu dzīvi. Gluži kā bērns, kas izauklēts, izaudzināts un palaists prom pasaulē. Bet tas bērns vienmēr paliek sirdī.
Māra Zālīte pati sacījusi, ka lauru lapas atzīst tikai zupā. Un labi, ka tā. Viņa saņēmusi neskaitāmas nozīmīgas balvas, taču nekad tas nav bijis iemesls gulēt uz lauriem. Drīzāk tās ir bijušas uzmundrinājums, pamudinājums darīt tālāk un kāpt augstāk. Lai tā notiek arī šoreiz!
Dāmas un kungi!
Mēs tiekamies dienā, kurā pirms trīsdesmit pieciem gadiem Latvijas Republikas Augstākā Padome atjaunoja mūsu valsts faktisko neatkarību. Tas bija ļoti drosmīgs lēmums nāves draudu ēnā. Šis ir atkal laiks par to teikt lielu paldies mūsu deputātiem, valstvīriem un valstsievām. Par to, ka nenobijās un nobalsoja. Šis ir laiks teikt lielu paldies tiem, kas iedvesmoja un atbalstīja. Bet pats galvenais paldies – par to, kur mēs esam – ir mūsu sīkstajai un viedajai Tautai.
Tālajā 1988. gadā rokoperas “Lāčplēsis” pirmatskaņojumā visa Latvija dziedāja vārdus:
“Mazs bērniņš krustcelēs
Kā laiks tam smiltis deg caur pirkstiem
Tā mūsu brīvība, tā mūsu dzīvība.”
Gan toreiz, gan tagad mēs labi saprotam, kas ir tas mazais bērniņš. Mūsu Latvija bija, ir un vienmēr būs krustcelēs. Vienmēr būs ratu riteņi, pakavi un dzelži. Mums vienmēr ir jābūt modriem. Īpaši šobrīd, īpaši tagad, kad atkal ir daudz nezināmā, briesmu un maldu. Mums pavisam drīz, oktobrī, priekšā ir izšķiršanās, kādu ceļu mūsu Latvija ies un kā tikt pāri brāzmām. Saglabāsim modrību, vēsu prātu un neļausimies mirkļa maldiem. Gan šodien šeit, gan oktobrī, gan jebkad nākotnē.
Mēs ļoti labi atceramies mūsu pagātni un mēs ļoti labi zinām un saprotam, ko mums darīt, lai nezaudētu mūsu valsts brīvību un dzīvību. Ieklausīsimies paši sevī un mūsu viedajos prātos.
Cienījamā Zālītes kundze!
Agrāk esat paudusi, ka vislabāk jūtaties un vislabāk jums “rakstās” savās lauku mājās. Pie dabas. Tāpēc atļaujiet novēlēt Jums daudz, daudz skaistu mirkļu tieši tur, Latvijas laukos. Šo gadu laikā Jūs jau daudz esat mums stāstījusi gan par Latviju, gan par mums pašiem, bet mēs tikai priecāsimies par jauniem darbiem un jauniem atklājumiem!
Un lai katrs Jūsu jaundarbs mūs ved uz zemi laimīgo, ko saucam par Latviju!
Foto galerija no Valstiskuma balvas pasniegšanas ceremonijas 21.08.2026. pieejama šeit (foto autors: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja).
