FOTO: Edijs Pālens, LETA.
Pēc Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības izcīnītās uzvaras Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gada pavasarī pavērās iespēja atjaunot Latvijas neatkarību parlamentārā ceļā. Vēsturiskais brīdis pienāca 1990. gada 4. maijā, kad, paužot tautas gribu, Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
“4. maijs, tāpat kā 18. novembris, bija robežšķirtne, kura noteica tālāko attīstību. Reāla neatkarība, protams, iestājās vēlāk, pateicoties tam, ka bijām deklarējuši 1918. gada republikas atjaunošanu, kas reiz jau starptautiski ir bijusi atzīta,” intervijā LV portālam par tālaika notikumiem no pagātnes pētnieka skatpunkta sacīja vēsturnieks Gatis Krūmiņš.
Neatkarības deklarācijas bija ne tikai vēsturiski izšķirīgs pagrieziena punkts, bet arī juridiska uzvara. Tās preambulā tika konstatēts, ka Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme joprojām ir spēkā de iure.
Satversme ir viena no retajām konstitūcijām, kuras darbība tikusi atjaunota. “Parasti raksta jaunas konstitūcijas, nevis meklē vecos tekstus. Unikāli, ka Satversmes darbība atjaunota pēc vairāk nekā pusgadsimta – tik liels pārtraukums nav bijis nevienai konstitūcijai,” secina Dr. iur. Jānis Pleps.
Deklarācijas preambulā iekļauts 1940. gada notikumu izklāsts, kā arī pieminētas atsevišķas juridiski nozīmīgas PSRS darbības pret Latviju, sākot ar ultimatīvo notu ar prasību mainīt Latvijas valdību un PSRS militāro agresiju 1940. gada 17. jūnijā, kas kvalificējamas kā starptautisks noziegums, līdz viltus vēlēšanu sarīkošanai 1940. gada 14. un 15. jūlijā.
“[..] prettiesiski izveidotā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu. Tai nebija konstitucionālu tiesību izlemt jautājumu par valsts iekārtas grozīšanu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Šos jautājumus bija tiesīga izlemt vienīgi tauta, taču brīva tautas nobalsošana nenotika.”
Līdz ar to Neatkarības deklarācijā secināts un uzsvērts: “Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis.”
|
|
Lai gan vēsturiski ievadi juridiskos dokumentos nav ierasti, tomēr tas bijis nepieciešams, lai, pirmkārt, dokumenta lasītājam izskaidrotu latviešu tautas politisko motivāciju atjaunot savu valstisko neatkarību. Otrkārt, lai norādītu uz faktiem, kuru juridiskais izvērtējums loģiski noved pie secinājuma, ka 1918. gadā dibinātā Latvijas Republika pastāv joprojām, bet Augstākā padome atjauno šīs valsts suverēno varu, rakstīja viens no Neatkarības deklarācijas iniciatoriem un autoriem, šodien – Valsts prezidents, Egils Levits.
Viņš uzsver: “Šis vēsturisko faktu izklāsts pirms dokumenta operatīvās daļas bija vēlams arī tādēļ, ka tie lielā mērā gan laika ritumā, gan mērķtiecīgas padomju vēstures viltošanas politikas rezultātā bija izslīdējuši no plašākas sabiedrības vēsturiskās apziņas.”1
|
Kā rakstīja Neatkarības atjaunošanas deklarāciju? Hronoloģisks notikumu izklāsts Baltijas kontekstā >> |
Ar Neatkarības deklarāciju tika atjaunota Latvijas Republikas Satversmes darbība (3. punkts) un tūlīt pat arī apturēta, izņemot tās pamata pantus, kas turpināja darboties.
Proti, tobrīd Satversmes darbība tika atjaunota tikai daļēji, nosakot, ka vēl ir iespējams piemērot Latvijas PSR Konstitūciju un citus likumus, kas nav pretrunā Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantam, kuri grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu:
1. pants – Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
2. pants – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
3. pants – Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.
6. pants – Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.
Deklarācijā tika iekļauts 5. punkts, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai.
Pārejas periodam bija jānoslēdzas ar Saeimas sasaukšanu vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tikmēr par augstāko valsts varas īstenotāju pārejas laikam tika atzīta Augstākā padome.
“Politiski šim noteikumam bija vairāk diplomātisks raksturs. Tā jēga bija mazināt spriedzi attiecībās ar Maskavu,” norādījis E. Levits. Tikmēr tālaika Augstākās padomes deputāts Aivars Endziņš uzsvēris, ka “1990. gada pavasara dienās šāda punkta nepieciešamību diktēja pragmatisms”.
Pārejas periods strauji noslēdzās 1991. gada 21. augustā, kad, reaģējot uz apvērsuma mēģinājumu Maskavā, kura mērķis bija izbeigt PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova uzsākto demokratizācijas procesu, Latvijas Republikas Augstākā padome steidzamības kārtā pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, de facto pasludinot pilnīgu valstisko neatkarību.
Satversme stājās spēkā pilnā apmērā 1993. gada 6. jūlijā, uz pirmo sēdi sanākot 5. Saeimai. 1994. gada 31. augustā tika pabeigta Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas.
|
Izzini Latvijas Latvijas Republikas tiesiskos pamatus infografikā >> |
Neatkarības deklarācija Latvijas tiesību aktu sistēmā nostiprina Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu.
Tas ir valsts oficiālais viedoklis par to, ka 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas Republika, neraugoties uz 1940. gadā notikušo PSRS agresiju un okupāciju, ir turpinājusi nepārtraukti eksistēt de iure.2
No nepārtrauktības doktrīnas izrietēja vairākas konsekvences, kas noteica turpmāko Latvijas valsts attīstības virzienu.
Piemēram, nepārtrauktības princips attiecās arī uz pilsonību – tā tika atjaunota personām, kuras bija Latvijas pilsoņi okupācijas brīdī, 1940. gada 17. jūnijā, un viņu pēctečiem.
Ja Latvijas valsts tiktu dibināta no jauna, nevis atjaunota, balstoties 1922. gada Satversmē, par valsts pilsoņiem automātiski kļūtu visi, kas attiecīgajā brīdī dzīvoja Latvijā – arī PSRS pilsoņi, kuri okupācijas periodā bija šeit apmetušies uz dzīvi. “Tādā situācijā latviešu kā pamatnācijas un Latvijas pilsoņu iespējas lemt par savu valsti un tās konstitucionālo iekārtu būtu apdraudētas,” uzskatīja viens no Neatkarības deklarācijas autoriem E. Levits.3
“Ne tikai nepārtrauktības, bet arī tiesiskuma un Latvijas labās gribas apliecinājums bija okupācijas periodā atņemto nekustamo īpašumu denacionalizācija un atdošana to bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem,” norāda tālaika Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, atjaunotās Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis.4
Latvijas valstiskuma nepārtrauktības doktrīna radīja Latvijas valstij pienākumu risināt vēl vairākus citus jautājumus. Piemēram, Satversmes tiesa ir piemērojusi nepārtrauktības doktrīnu, lai izlemtu jautājumus, kas saistīti ar valsts robežu un tiesību atjaunošanu politiski represētām personām.5
1 Egils Levits. Deklarācija Latvijas tiesību sistēmā // 4. maijs. Red. T. Jundzis. – Fonds “Latvijas vēsture”, 2000. 54.–55. lpp.
2 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskajā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014. 261. lpp.
3 Levits, E. 1990. gada 4. maija Deklarācija par Neatkarības atjaunošanu. Blūzma, V., Celle, O., Jundzis, T., Lēbers, D. A., Levits, E., Zīle, Ļ. Latvijas valsts atjaunošana. 1986–1993. Rīga, 1998, 217. lpp.
4 Jundzis T. Par valsts nepārtrauktības (kontinuitātes) doktrīnu. Jurista Vārds, 16.01.2018., Nr. 3 (1009), 13.–15.lpp.
5 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. 262. lpp.
