Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Pētera Šķiņķa personīgais arhīvs
Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kas noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta un tā slepenā protokola rezultātā ir cietusi visvairāk, tāpēc Saeima, sekojot Eiropas Parlamenta aicinājumam, nepilnu gadu pēc deklarācijas pieņemšanas, 2009. gada 16. jūlijā, atbalstīja grozījumus likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" un noteica 23. augustu par Staļinisma un nacisma upuru atceres dienu.
Šī kopumā ir septītā atceres diena, kas veltīta totalitāro režīmu noziedzīgo darbību upuru piemiņai Latvijā. Ik gadu karogus sēru noformējumā izkaram komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienās – 25. martā un 14. jūnijā, kad pieminam uz Sibīriju izsūtītās Latvijas ģimenes, 17. jūnijā – Latvijas Republikas okupācijas dienā, 4. jūlijā – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā, kā arī decembra pirmajā svētdienā, godinot pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņu. Vai nav par daudz? Šāds jautājums, iespējams, ir ienācis prātā katram. Tomēr 23. augusts ir īpašs ar to, ka, līdzīgi kā 8. maijs – Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, tiek pieminēts visā Eiropā un arī ārpus tās. Turklāt atšķirībā no citām piemiņas dienām 23. augustā sabiedrības uzmanība vienlaikus tiek pievērsta divu totalitāro režīmu nodarītajiem noziegumiem, kas nebūtu iespējami tādā apmērā, ja PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas līderi Staļins un Hitlers nevienotos kopīgā neuzbrukšanas līgumā, kuru 1939. gada 23. augustā parakstīja PSRS un Vācijas ārlietu ministri Vjačeslavs Molotovs un Joahims fon Rībentrops.
Molotova-Rībentropa pakts bija prettiesisks
Molotova-Rībentropa pakts un tā slepenais protokols, kas noteica abu valstu ietekmes zonu robežas, bija pirmais politiskais solis Polijas un Baltijas valstu okupācijas virzienā. "Kā kara, dalīšanas un iznīcināšanas paktam 23. augusta līgumam nav analoga visā Eiropas 19. un 20. gadsimta vēsturē," norāda vēsturnieks Inesis Feldmanis.1 Šī slepenā vienošanās ciniski un noziedzīgi pārkāpa ne tikai toreiz spēkā esošās vispārējās starptautiskās tiesības, kas nepieļāva tamlīdzīgu "vienošanos uz trešo valstu neatkarības rēķina", bet arī līgumsaistības, kuras bija uzņēmušās Vācija un PSRS. Piemēram, Latvijas-Krievijas 1920. gada Miera līgums, kurā Padomju Krievija atteicās no jebkādām teritoriālām pretenzijām pret Latviju.
Kā svarīgākie starptautiskie līgumi, konvencijas un statūti, kurus rupji pārkāpa Vācijas un PSRS slepenā vienošanās un tai sekojošā rīcība, jāmin:
Runājot par okupācijas neatzīšanas jautājumu, vēsturnieks Kārlis Kangeris izceļ vēl divus citus retāk pieminētus starptautiskos dokumentus: Hāgas 1907. gada Sauszemes kara konvenciju un tā saukto Stimsona deklarāciju (doktrīnu).2 Pēdējās iedzīvināšana saistīta ar Japānas un Ķīnas konfliktu Mandžūrijā, kad Amerikas Savienotās Valstis 1932. gadā deklarēja, ka tās neatzīs nevienu radītu faktu, līgumu vai vienošanos, kas panākta pretrunā ar Parīzes Keloga-Briāna pakta noteikumiem. 1932. gada 11. martā Stimsona deklarācijai pievienojās arī Tautu Savienības kopsapulce, pieņemot rezolūciju, kurā saskaņā ar Tautu Savienības statūtu 10. punktu visām Tautu Savienības dalībvalstīm uzliks par pienākumu neatzīt nevienu līgumu vai vienošanos, kas panākta ar līdzekļiem, kas ir pretrunā ar Tautu Savienības statūtiem un Keloga-Briāna paktu.
"Minētie dokumenti bija galvenie, uz kuriem balstījās Latvijas okupācijas un aneksijas prettiesiskā rakstura noteikšana gan Otrā pasaules kara laikā, gan arī pēc tam," raksta K. Kangeris. Piemēram, 1940. gadā, balstoties uz Stimsona doktrīnu, ASV valsts sekretāra vietnieks Samners Velss parakstīja oficiālu paziņojumu, ar kuru Padomju Savienībai un pārējai pasaulei tika darīts zināms, ka ASV neatzīst Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aneksiju un inkorporāciju.
Dažādās ļaunuma izpratnes
"Tā kā staļinisma un nacisma agresijas ietvaros veiktās masu deportācijas, slepkavības un apspiešana ir klasificējamas kā kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci", uz kādiem saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem neattiecas noilguma termiņi, un, ņemot vērā, ka "Eiropā ir maz zināms par padomju režīma un okupācijas ietekmi un nozīmi bijušo komunistisko valstu pilsoņu dzīvē", lai nepieļautu nacisma un staļinisma noziegumu atkārtošanos, ir jāpatur atmiņā masu deportācijas un iznīcināšanas upuri, "vienlaikus nostiprinot demokrātiju, mieru un stabilitāti mūsu kontinentā" – tā īsumā pamatots Eiropas Parlamenta aicinājums pasludināt 23. augustu par piemiņas dienu.
"Divu totalitāro režīmu nodarītie noziegumi nebūtu iespējami tādā apmērā, ja PSRS un nacionālsociālistiskās Vācijas līderi Staļins un Hitlers nevienotos kopīgā neuzbrukšanas līgumā."
Lai gan deklarācija bija vēl viens nozīmīgs solis Eiropas Savienības oficiālajā nostājā pret totalitārā komunistiskā režīma pastrādātajiem noziegumiem, uzsverot, ka ļaunuma ziņā tie pielīdzināmi nacisma noziegumiem, sasniegt tajā izvirzītos mērķus varētu būt grūtāks uzdevums, nekā sākotnēji šķiet. To cita starpā apliecina radikālu nacionālisma ideju atdzimšana un vairāku politisko partiju neslēptas simpātijas pret Putina Krieviju un attiecīgi tās pausto vēstures interpretāciju. Kā secina vēsturnieks Normans Deiviss, "Rietumos izpratne par Otro pasaules karu veidojās pavisam pretēja nekā Austrumeiropā. Rietumu pasaulē karu redzēja kā karu starp fašismu [..] un Rietumu liberālismu, kam izdevās izdzīvot, tikai pateicoties ASV intervencei 1940. gadā. Tikmēr Austrumeiropa pieredzēja ļoti atšķirīgu karu [..]. Viņu karš nebija karš pret fašismu, – viņi nonāca karā, kurā fašisti cīnījās pret Padomju Savienību. Simtiem miljonu cilvēku nonāca šīs cīņas krustugunīs. Tikmēr rietumnieka acīs [..] ļaunuma iemiesojums ir nacisms. Noziegumu noziegums ir holokausts. Austrumeiropietim tas šķitīs pārlieku vienkāršots redzējums. [..] Lai demonstrētu atšķirību, es mēdzu cilvēkiem jautāt, vai viņi zina nosaukt lielāko koncentrācijas nometni Eiropā kara laikā. Lielākā daļa rietumnieku nezina, ka tā bija Vorkuta, 100 jūdzes aiz polārā loka Krievijas ziemeļos. Daudz lielāka par Aušvicu, ar aptuveni 30 apakšnometnēm, kas darbojās no 1929. līdz 1961. gadam."3
Baltijas ceļš
Vēsturiski atgādināt par Molotova-Rībentropa pakta nozīmi un tam sekojošajiem padomju noziegumiem okupētajās zemēs ir bijusi no Padomju Savienības okupētajām valstīm izceļojušo iedzīvotāju, tostarp baltiešu, misija, kas plašāku rezonansi ieguva pagājušā gadsimta 80. gados. 1986. gada 23. augustā demonstrācijas notika 21 pasaules pilsētā – Ņujorkā, Otavā, Londonā, Stokholmā, Losandželosā, Vašingtonā u. c. 1987. gadā 23. augusta piemiņas pasākumi notika arī Baltijas valstīs, kas kulmināciju sasniedza Molotova-Rībentropa pakta 50. gadadienā, 1989. gadā, kad aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās kopīgā akcijā, veidojot 600 kilometrus garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas galvaspilsētas.
Tolaik tā nebija tikai grandioza un emocionāli piesātināta demonstrācija ar mērķi pievērst pasaules sabiedrības uzmanību nelikumīgajai okupācijai un no tās izrietošajiem noziegumiem. Tas bija iekšējas brīvības un drosmes apliecinājums, kas vēlāk iedvesmojis līdzīgas akcijas rīkot arī citas tautas. Piemēram, 2004. gadā aptuveni 2 miljoni Taivānas iedzīvotāju veidoja dzīvo ķēdi, lai pieminētu 1947. gada 28. februāra sacelšanās upurus un "baltā terora" sākumu, bet 2013. gadā aptuveni 1,6 miljoni kataloniešu izveidoja 400 km garu Katalonijas ceļu, paužot atbalstu Katalonijas neatkarībai no Spānijas. 2009. gadā akcija "Baltijas ceļš" tika iekļauta UNESCO "Pasaules atmiņas" dokumentālā mantojuma sarakstā kā nevardarbīgas pretošanās iespējamības apliecinājums.
1Inesis Feldmanis. Nozīmīgākās robežšķirtnes Latvijas valsts vēsturē. Neatkarīgās Latvijas dibināšana un neatkarības zaudēšana. // Baltijas brīvības ceļš. Baltijas valstu nevardarbīgas cīņas pieredze pasaules kontekstā. Sast. Jānis Škapars. – Rīga: Zelta grauds, 2005., 22. lpp.
2Kārlis Kangeris. Latvijas okupācija: starptautiski tiesiskie aspekti. // Otrais pasaules karš un Latvija: notikumi un sekas. 20.gadsimta 40.–60. gadi. (Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. 27. sējums) – Rīga: Zinātne, 2011., 51.lpp.
3The Word Concentration Camp means different Things to different People. An Interview with Norman Davis. // Politics of the Past. The Use and Abuse of History. Ed.by Hannes Swoboda, Jan Marinus Wiersma. – The Socialist Group in the European Parliament, 2009., p. 43–59.
