1983. gadā Latvijas PSR Augstākā tiesa atkārtoti tiesāja padomju disidentu Gunāru Astru. Viņu atzina par vainīgu pretpadomju aģitācijā un propagandā. Savā leģendārajā pēdējā vārdā G. Astra pieminēja t. s. Hitlera–Staļina paktu un slepenos papildprotokolus, kurus padomju tiesa, protams, neatzina par reāli eksistējošiem. Astram piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā un piecus gadus nometinājumā. Šis spriedums viņam izrādījās liktenīgs.
Bija jāpaiet tikai pieciem gadiem, lai pazīstamais starptautisko notikumu komentētājs Mavriks Vulfsons Radošo savienību plēnumā uzdrīkstētos runāt par slepenajiem protokoliem kā par neapstrīdamu vēsturisku faktu. M. Vulfsons izpelnījās kompartijas sašutumu, taču par uzdrīkstēšanos viņu neviens vairs netiesāja.
Astras un Vulfsona dzīvesstāsti ir pretmeti – pirmajam par savu disidentisko darbību bija jāpavada 20 gadi ieslodzījumā, bet pēdējais daudzus gadus darbojās padomju režīma “ideoloģiskajā frontē”. Šie abi visnotaļ atšķirīgie nesenās vēstures varoņi ļauj personificēt 1939. gada 23. augustā noslēgtā Hitlera–Staļina pakta kā atmiņu vietas morālo nozīmi: iedvesmot pretestībai un atgādināt par ārkārtēju netaisnību un tās upuriem.
Hitlera–Staļina pakts, kas tika parakstīts pirms 80 gadiem, neapšaubāmi bija noziedzīga ģeopolitiska vienošanās starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību. Vienošanās abas totalitārās valstis padarīja par sabiedrotajām Otrajā pasaules karā 22 mēnešu garumā un ieprogrammēja vairāku valstu, arī Baltijas valstu, likvidāciju. Tieši pakta dēļ radītie bezvalstiskuma apstākļi, kā norādījis vēsturnieks Timotijs Snaiders, kara laikā palielināja ideoloģiski motivētu masu slepkavību varbūtību mūsu reģionā un pavēra iespējas gan padomju noziegumiem, gan holokaustam.1
Latvijas atceres kultūrā Hitlera–Staļina pakts saprotamu iemeslu dēļ vairāk tiek saistīts ar padomju okupāciju un represijām. Par to pēckara periodā “brīvajai pasaulei” atgādināja latviešu trimda; šī perspektīva, kurā nacistiskā okupācija kļuva par “mazāku ļaunumu” ar visām no tā izrietošajām sekām, veidoja centrālo asi arī atmodas laika atceres kultūrā, un, atļaušos apgalvot, tā ilgu laiku pēc neatkarības atjaunošanas ir dominējusi Latvijas vēstures politikā.
Taču paktam ir arī vienlīdz svarīga loma, lai saprastu masveidīgo ebreju slepkavošanu Latvijas teritorijā. Proti, šīs vienošanās rezultātā sovjeti jau bija paspējuši likvidēt Latvijas suverenitāti, tās politisko, kultūras un ekonomisko eliti, kas eventuāli būtu varējusi pasargāt ievērojami lielāku ebreju daļu no iznīcināšanas. Neatkarīgu valstu sagraušana padara PSRS vismaz netieši atbildīgu arī par holokausta noziegumiem.
Kopš 2008. gada divu ļaunumu paradigma, kas aptver abu totalitāro valstu pastrādātos noziegumus, ir nostiprināta Eiropas Savienības (ES) vēstures politikā. Tomēr šo paradigmu nevajadzētu uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu, jo 23. augusta kā Eiropas līmeņa atceres dienas institucionalizēšana no Baltijas valstu, Polijas un citu eiroparlamentāriešu puses prasīja gana daudz lobēšanas un publiskas pārliecināšanas darba. Atgādināšu, ka pagājušās desmitgades pirmajā pusē “vecajai Eiropai” morāli vienāda attieksme pret nacisma un staļinisma noziegumiem – arī saprotamu iemeslu dēļ – vēl nebija kļuvusi par rīcības maksimu. ES ir pieņēmusi dubultā ļaunuma perspektīvu, bet daudzās dalībvalstīs šis drīzāk ir alternatīvs, nevis dominējošs skatījums uz Otro pasaules karu vispārīgi un Padomju Savienību konkrēti.
Latvijā 23. augusts par oficiālu piemiņas dienu kļuva 2009. gadā. Taču, ja esam godīgi, arī Latvijas sabiedrībā vēl ir nepieciešams pacietīgs darbs, lai mūsu atceres kultūrā iesakņotu dubultā ļaunuma jēgu, jo “mazākā ļaunuma” rēgs nacistiskās okupācijas mundierī aizvien vēl klejo pa mūsu vēsturiskās iztēles telpu. Par to ir atgādinājuši arī šī gada procesi, kuros varēja novērot asimetrisku sabiedriskās domas un dažādu viedokļu līderu reakciju uz VDK dokumentu publiskošanu un ebreju īpašumu restitūciju – diviem ar vēsturiskā taisnīguma politiku saistītiem problēmu lokiem, kas vistiešākajā veidā apliecina Hiltera–Staļina pakta indīgo starojumu Latvijas sociālajā atmiņā.
Gunāra Astras un Marvika Vulfsona atšķirīgie dzīves gājumi galu galā satikās vēlmē izgaismot šos divus ļaunumus. Taču viņi to darīja, vienam no ļaunumiem – padomju okupācijas režīmam – vēl klātesot. Hitlera–Staļina pakta 80. gadskārta mums ļauj uz šo atdziestošo vēsturisko laiku paraudzīties visā pilnībā. Tā mums – neatkarīgas un demokrātiskas valsts pilsoņiem – dod svarīgu iemeslu kritiski pārdomāt morālās mērauklas attiecībā uz Latvijas valstiskuma zaudēšanu. Bet nacionālajai atmiņai par valsts iznīcināšanu ir arī jābūt cietam pamatam, no kura atsperties, domājot par eksistenciālajām (ie)spējām, ko dod Latvijas valstiskuma esamība šeit un tagad.
1 Sk. nesen latviešu valodā iznākušo Timotija Snaidera grāmatu “Melnā zeme. Holokausts kā vēsture un brīdinājums” (“Jumava”, 2019).
