NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
23. augustā, 2018
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Politika
28
28

Diena, pēc kuras noklusēja patiesību

Risku, ko sev līdzi nes autoritārs valsts līderis ar vienpersonisku varu, pēc 1939. gada 23. augusta vislabāk apliecina tas pats Kārlis Ulmanis, kuru arī šodien uzlūko kā piemēru un pamatojumu prezidentālai valstij Latvijā.

FOTO: Evija Trifanova, LETA

1939. gada 23. augusts. Datums, kurš ievadīja pirmskara Latvijas – daudzuprāt, ideālās Latvijas – bojāeju un bija iemesls divām šīs valsts vadītāja radiouzrunām tautai, pēc kurām vairs nekas nepalika savā vietā.

īsumā
  • 1939. gada 23. augusta padomju–nacistu līguma slepenie protokoli sadalīja Austrumeiropu ietekmes sfērās, Latviju iedalot Padomju Savienībai.
  • Īstenojot 23. augusta vienošanos par ietekmes sfērām, 1939. gada 5. oktobrī Latvija ar Padomju Savienību noslēdza uzspiestu līgumu par padomju militāro bāzu izveidošanu.
  • Latvijas Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis radiouzrunās tautai 1939. gada 12. oktobrī un 1940. gada 17. jūnijā tai neatklāja situācijas patieso bīstamību.

Jau uz pirkstiem skaitāmas nedēļas pēc Neuzbrukšanas līguma starp Vāciju un PSRS, kas pazīstams arī kā Molotova–Ribentropa pakts, parakstīšanas, ar kuru Staļins un Hitlers 1939. gada augustā sadalīja piederības sfēras Austrumeiropā, Latviju nolemjot sirpim un āmuram, Kārļa Ulmaņa pārvaldītā Latvija 5. oktobrī noslēdza Savstarpējās palīdzības paktu ar Padomju Savienību. Ar šo dokumentu, kas bija likumsakarīgs 23. augusta vienošanās turpinājums un pazīstams arī kā bāzu līgums, militāra iebrukuma draudu priekšā Latvija piekrita tūlītējai padomju karaspēka bāzu izvietošanai tās teritorijā.

Taču jau nepilnu gadu vēlāk, 1940. gada 17. jūnijā, šis uztieptais starpvalstu akts, Kremlim apsūdzot Latviju līguma nepildīšanā, deva tam ieganstu valsts okupācijai un iznīcināšanai. Līdzīgus līgumus ar tādu pašu iznākumu Padomju Savienība 1939. gada rudenī uzspieda arī Igaunijai un Lietuvai.

Latvijas bojāeju tobrīd, visticamāk, nebūtu izdevies novērst ne ar kādām pūlēm. Taču tās faktiskais vienpersoniskais vadītājs – Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis – izvēlējās notikumus, kuros bija ierauta Latvija, skaidrot, notušējot patiesību situācijā, kad tās pilnīga atklāšana vēl varēja ja ne nosargāt valsts neatkarību, tad, iespējams, glābt daudzas dzīvības.

Nekas nedraud

Pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas un bāzu līguma noslēgšanas pirmā Latvijas likteni skaidrojošā Ulmaņa radiouzruna tautai izskanēja 1939. gada 12. oktobrī.

“Mūsu valsts ir patstāvīga un neatkarīga, brīva iekšējā un ārējā politikā, un tāda arī paliks. (..) Paktā ir skaidri pateikts, ka tā ieviešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart abu līgumslēdzēju valstu suverēnās tiesības, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību. (..) Šis pakts ar lielo kaimiņu, kas slēgts abpusējas uzticības, uzticēšanās un labas ticības garā, nes mums drošību, kā arī kara draudu attālināšanu vai pat novēršanu. Vēl vairāk, tas pavairo arī Padomju Savienības drošību, un tas pats zīmējas arī uz mūsu kaimiņiem (..) Igauniju un Lietuvu. (..) Vispirms man jānoraida visas šaubas un aizdomas, ka drošība mūsu zemes iekšienē varētu tikt apdraudēta no ārienes, un, ja taisni šinīs dienās šādas baumas tiek iznēsātas, tad jāzina visiem, ka tās ir bez pamata. (..) Neviens no ārienes mums jaunu iekārtu neuzspiež, bet, ja pie mums rastos kādi, kas tā domā, tad mēs paši dosim viņiem arī piemērotu atbildi,” radiouzrunā sacīja K. Ulmanis.

Padomju–nacistu 23. augusta vienošanās, Latviju, Somiju un Igauniju “iedalot” Padomju Savienības ietekmes zonā, mūsu valsts vadībai kļuva zināma jau augusta beigās. Tiesa, šajā līgumā nebija tieši pavēstīts par nodomu Latviju okupēt un iekļaut PSRS sastāvā. Tomēr Ulmanim jau vairāk nekā mēnesi vajadzēja būt ja ne pilnīgi pārliecinātam par bāzu līgumu kā Latvijas neatkarības gala sākumu, tad vismaz skaidri apzināties, ka šī akta īstenošana nes sev līdzi acīmredzamu risku valsts suverenitātei. Pēc bāzu līgumu noslēgšanas Baltijas valstis pasaulē jau uzlūkoja kā no Maskavas atkarīgu teritoriju, PSRS protektorātu.

Igauņu politiķi: visiem ir skaidrs, kas notiek

Jau 29. septembrī Igaunijas prezidents Konstantīns Petss, uzrunājot savu tautu radio, faktiski pavēstīja to pašu, ko Ulmanis divas nedēļas vēlāk: “Noslēgtais līgums neskar mūsu suverēnās tiesības, mūsu valsts paliek neatkarīga, paliek tāda kā iepriekš. Mēs tikai veidojam ar mūsu kaimiņu noteiktas attiecības, kas tam ārkārtīgi nepieciešamas un par kurām tas savā labvēlībā apsolīja mums piešķirt kā militāru, tā ekonomisku palīdzību. (..) Igaunijas valsts ir tikpat droša kā iepriekš.”

Igaunijā gan atradās politiķi, kuri nenobijās savai tautai pateikt vairāk patiesības par situāciju, kurā ierauta viņu valsts. “Visiem skaidrs, kas tagad notiek. Laikā, kad mūsu pārstāvji atradās Maskavā, pāri mūsu teritorijai lidoja citas valsts kara lidmašīnas un uz to neviens nereaģēja,” igauņu–padomju līgumam veltītā Igaunijas Valsts padomes sēdē 2. oktobrī pavēstīja Petsa režīma politiskais pretinieks Jāns Tenisons. “Notiekošais norāda, ka tad de facto šeit ir runa par kaut ko citu, nevis neatkarīgu valsti.” Savukārt Valsts padomes priekšsēdētājs Mikels Pungs pat pravietiski iezīmēja sagaidāmo nākotni: “Esmu pārliecināts, ka mūsu pilsoņiem nav ilūziju attiecībā uz līgumu. Visiem skaidrs, ko tas nes sev līdzi. (..) Kad beigsies lielais karš, ar mums izdarīs to, ko gribēs, un neviens mums neko nesāks prasīt.”

Pamata lolot ilūzijas par Baltijas valstu suverenitāti acīmredzami nebija. Maskava pie to robežām pulcēja karaspēku, prasība noslēgt bāzu līgumus faktiski bija ultimāts. 28. septembrī PSRS savai laupījuma daļai, vienojoties par to ar Vāciju, pievienoja arī Lietuvu. Jau 1939. gada nogalē padomju karaspēks no Latvijas un Igaunijas teritorijas veica uzbrukumus Somijai, kura no bāzu līguma ar Maskavu bija atteikusies, ar to nolemjot karot par savu neatkarību pret daudzkārtēju pārspēku.

Kaut arī Baltijas valstis visādi centās “nekaitināt” Padomju Savienību un pat atturējās balsojumā par tās izslēgšanu no Tautu Savienības saistībā ar uzbrukumu Somijai, Maskava negrozāmi īstenoja savu nodomu – sagrābt Latviju, Igauniju un Lietuvu.

Karaspēku uzlūkot ar draudzību

“Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību,” savā zināmākajā radiouzrunā tautai, padomju tankiem jau esot Rīgā, 1940. gada 17. jūnijā pavēstīja Kārlis Ulmanis. “Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. (..) Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības. (..) Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa kā jūsu pašu miers un labklājība.” Taču visbiežāk citētie šīs Ulmaņa runas vārdi, mudinot tautu nogaidīt un atturēties no pretestības vai bēgšanas, bija: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās.”

Ko domāja Ulmanis?

Iemesli, kas netieši paskaidro Ulmaņa pozīciju Latvijas bojāejas laikā, saskatāmi jau 1939. gada 12. oktobra radiouzrunā: “Mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas–Polijas karā, mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas karā ar lielvalstīm rietumos. Mēs izvairījāmies no tā, ka latviešu asinis būtu lijušas un latviešu dzīvības būtu upurētas par lietām, kas neskar mūsu valsts pastāvēšanas pamatus. Bet gāja un iet pāri mūsu spēkam apturēt straujās un dziļās pārmaiņas, kas līdztekus karam norisinās starptautiskajās attiecībās un varas samēros.”

Ulmanis nolēma nepretoties iebrucējam un uz to mudināja arī nāciju, visticamāk, saprotot situācijas bezcerīgumu un nevēloties zaudēt tautas dzīvo spēku nevienlīdzīgā cīņā ar Staļina lielvalsti. Taču jau pirms tam Ulmaņa autoritārā režīma kontrolētie mediji vēstis no PSRS publicēja diplomātiski nogludinātas, vairoties atspoguļot faktus, kas ļautu sabiedrībai pietiekami labi izprast 1939. gada 23. augusta pakta būtību un tam sekojošos notikumus.

Kāpēc Ulmanis nebrīdināja tautu par milztošajām briesmām, vismaz tobrīd, kad nacistu–padomju vienošanās būtība kļuva acīmredzama? Vēsturniekiem tam ir vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, ja Molotova–Ribentropa pakts būtu izcelts dienasgaismā un cilvēkiem taptu zināms par plašajām represijām, kādas pret latviešiem Padomju Savienībā jau bija veiktas 1937. un 1938. gadā, par tās attieksmi un mērķiem, Ulmanim personīgi nāktos atbildēt, kāpēc viņš neko nedara lietas labā, norāda vēsturniece Ilga Kreituse.

Iespējams, Ulmanis cerēja, ka Latvijai varētu izdoties tā dēvētais Mongolijas variants – ka padomju okupācijas spēki gan ienāk valstī, taču tiek saglabāta arī vietējā nacionālā vara. Mongolijā bija sociālistiska valsts, taču ārpus PSRS sastāva. Saskaņā ar vēl kādu versiju Ulmanis naivi paļāvies, ka Latvijā nekas dramatisks nevar notikt, jo daudzi latvieši savulaik bijuši saistīti ar boļševikiem un PSRS izveidošanu. “Par to zināmā mērā liecina Ulmaņa lūgums Kirhenšteinam1, ko pati esmu turējusi savās rokās, par personālās pensijas piešķiršanu. Viņa pozīcija acīmredzot bija: es taču neko sliktu neesmu darījis, esmu piedalījies 1905. gada revolūcijā, esmu par to represēts, esmu vadījis šo valsti, iedibinājis tajā zināmu kārtību,” spriež I. Kreituse.

Autoritārisms un politiskā atbildība

Šodien ir sarežģīti noteikt, cik lielā mērā starpkaru perioda Latvijas ievērojamākais politiķis – joprojām par atbildīga valstsvīra paraugu bieži uzskatītais Kārlis Ulmanis – varēja apzināties patieso valsts neatkarības apdraudējumu un savas tautu nomierinošās un no aktīvas rīcības atturošās nostājas sekas. Ja arī nav iespējams kalkulēt, kādu iznākumu nestu aktīva pretestība padomju agresijai, nav šaubu, ka cilvēki, uzticoties Vadoņa teiktajam, ticēja, ka Latvijā nekas slikts nenotiks, un negatavojās tam, ka jau drīzumā daudziem, sevišķi turīgākiem cilvēkiem, aizsargiem, inteliģences pārstāvjiem, nāksies domāt, kā steigšus glābt savu un tuvinieku dzīvību.

Tas, ko pilnīgi objektīvi var pārmest Ulmanim, kā norāda Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītāja Barba Ekmane, ir parlamenta likvidēšana un autoritārā režīma izveidošana – gan Latvija, gan abas pārējās Baltijas valstis, kurās arī valdīja diktatūra, pakļāvās Padomju Savienības spiedienam un galu galā zaudēja neatkarību. Savukārt Somija, kurā joprojām bija demokrātiska, parlamentāra iekārta, pretojās un to saglabāja.

Sadarbojoties ar okupācijas spēkiem un apstiprinot tiesību aktus, ar kuriem iebrucēji iznīcināja Latvijas neatkarību, Ulmanis faktiski sankcionēja okupāciju, tādējādi dodot arī iemeslu dažam labam joprojām noliegt padomju okupāciju, argumentējot: Latvijas prezidents taču pats visu parakstīja. “Var jau teikt: mani piespieda, pats labprāt nebūtu to darījis. Bet tieši šeit parādās tā politiskā atbildība,” rezumē I. Kreituse.

1 Augusts Kirhenšteins pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ieņēma Latvijas Ministru prezidenta amatu, bija pirmais Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs.

Labs saturs
28
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU