NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
15. maijā, 2024
Lasīšanai: 25 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Politika
9
9

Nakts aizsegā, tautas un vēstures vārdā. Atskats uz 15. maija apvērsumu pēc 90 gadiem

FOTO: Ieva Čīka, LETA.

Latvijas zelta laikmets vai antikonstitucionāla diktatūra ar nebaudāmu personības kultu – tik pretēji ticis vērtēts Latvijas pirmās brīvvalsts ievērojamākā politiķa Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija valsts apvērsums. Kopš tā īstenošanas aprit 90 gadu. Kā uz to raudzīties šodien, no 21. gadsimta skatpunkta?    

“1934. gadā naktī no 15. uz 16. maiju premjerministra Kārļa Ulmaņa vadīta sazvērnieku grupa izmantoja lojālas armijas, Latvijas Aizsargu organizācijas un policijas vienības, lai veiktu valsts apvērsumu. Sazvērnieki apturēja Satversmes darbību, atlaida Saeimu, reorganizēja valdību un ieviesa kara stāvokli. K. Ulmanis izmantoja apvērsuma izraisītos pārkārtojumus, lai nostiprinātu savu personisko varu un valstī iedibinātu autoritāru režīmu.” Tā apvērsums un šī akta sekas kodolīgi raksturoti tam veltītā šķirkļa ievaddaļā Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā.

Latvijas vēsturē neatradīsies daudz tik nozīmīgu un vienlaikus pretrunīgi vērtētu lappušu. Latvijas glābšana, noziegums vai varbūt vēsturiska neizbēgamība –, kas bija Ulmaņa apvērsums, kura vēsturiskā loma tālu pārsniedza iespaidu, kādu šodien izsaka tā galvenā īstenotāja pieticīgais piemineklis parka stūrī, iepretim Ārlietu ministrijas namam Rīgā?

“Satversme neiet!”

Ministru prezidenta un Latviešu Zemnieku savienības līdera Kārļa Ulmaņa un viņa atbalstītāju īstenotais valsts apvērsums 1934. gada maija naktī daudziem bija pārsteigums. Tomēr pretestība parlamentārajai demokrātijai starpkaru perioda Latvijā gruzdēja visus 20. gadsimta 20. gadus. Lietuvā autoritārais režīms izveidojās jau 1926. gada decembrī, bet Igaunijā – 1934. gada martā. 30. gadu beigās no 29 Eiropas valstīm vairs tikai 12 pastāvēja demokrātiskā iekārta.1

Eiropā notiekošais atbalsojās arī Latvijas politiskajā vidē, kur pieauga liberālās demokrātijas kritika. Satversmei izvirzīja pārmetumus pārlieku lielā demokrātismā.

Jau 20. gados parādījās sauklis “Saeima neiet, Satversme neiet!”. Kā alternatīvu minētā lozunga aizstāvji, kuru vidū bija arī ievērojami tā dēvēto pilsonisko partiju politiķi, izvirzīja parlamenta lomas mazināšanu un Satversmē noteiktās valsts iekārtas aizstāšanu ar prezidentālu vai pusprezidentālu sistēmu. Prasību pēc “stingras rokas” pamatoja ar pārāk sadrumstaloto Saeimu, proporcionālo vēlēšanu sistēmu, biežām valdību maiņām, tajā vainojot šķietami pārlieku demokrātisko Satversmi, kurā tolaik nebija noteikta procentuālā barjera iekļūšanai parlamentā. Līdztekus Latviju piemeklēja pasaules ekonomiskā krīze, kas Eiropu sasniedza 1930. gadu sākumā, aktivizējās gan radikālas nacionālistiskās, kā, piemēram, “Ugunskrusts” (vēlāk – “Pērkonkrusts”), gan komunistiskās kustības, kuras izraisīja skaļas ielu nekārtības, radot iespaidu, ka valstī veidojas politiskā krīze, un dodot iemeslu tajā vainot demokrātisko iekārtu.  

Ulmanis un pēdējā iespēja

Tomēr ne ekonomiskā krīze, ne parlamentārās problēmas, ne radikāļu izlēcieni neizrādījās liktenīgi demokrātijai Latvijā. Par tādu kļuva starpkaru perioda ievērojamākā Latvijas politiķa izšķiršanās par radikālu soli, kuru neviens nevarētu iedomāties brīdī, kad 1918. gada 18. novembrī valsts proklamēšanas aktā viņš kā Pagaidu valdības vadītājs deklarēja: “Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības.”

1931. gada Saeimas vēlēšanās visos apgabalos Kārlis Ulmanis balotējās kā pirmais kandidāts, bet nevienā netika ievēlēts atbilstoši konkrētajai pozīcijai. Vēlēšanās 1934. gada rudenī (tolaik tās rīkoja ik pēc trim gadiem) varēja prognozēt vēl sliktāku rezultātu. “Kas atliktu dzīvē bez politikas? Nekā. 1933. gadā vairs nevarēja vilcināties. Izeja no ekonomiskās krīzes jau bija tuvu, līdz ar to zustu iespēja demagoģiski pārmest Saeimai un “partiju režīmam” valsts novešanu “postā”.”2

Apvērsums, kuru Ulmanis ar domubiedriem sāka plānot 1933. gada rudenī, bija vienīgais kaut cik drošais veids, kā noturēties varas virsotnē.

1933. gada oktobrī Ulmanis un viņa pārstāvētā Latviešu Zemnieku savienība, pasludinot līdzšinējās parlamentārās sistēmas krīzi, izskatīšanai Saeimā iesniedza acīmredzami apzināti provokatīvu, antidemokrātisku Satversmes grozījumu projektu, kura labi paredzamā noraidīšana varētu kalpot par apvērsuma iemeslu. Tā pieņemšana faktiski nozīmētu parlamentāru pašiznīcināšanos, jo paredzēja gandrīz neierobežotas visas tautas uz pieciem gadiem vēlēta prezidenta tiesības atlaist parlamentu, kā arī iecelt un atstādināt Ministru kabinetu. 1934. gada martā Ulmanim izdevās gāzt valdību un nonākt premjerministra postenī, tādējādi paplašinot savas iespējas pirms izšķirošā trieciena. 1934. gada 8. maijā Saeima otrajā lasījumā atbalstīja konstitucionālās izmaiņas, kas paredzēja tautas vēlētu prezidentu, tiesa, bez neierobežotām iespējām atlaist parlamentu un valdību.

Šāviens naktī un pārtrauktā kāršu partija

Trešais lasījums bija paredzēts 18. maijā, taču tam netika lemts īstenoties – Ulmanis ar domubiedriem un tiem lojālo spēka struktūru atbalstu naktī no 15. uz 16. maiju sarīkoja valsts apvērsumu, kam nebija nopietnas pretestības. Aizsargi un armijas daļas uzreiz ieņēma svarīgākās valsts iestādes.

“Kad pēc dažām stundām slepenpolicisti ieradās Paula Kalniņa mājās Mežaparkā, viņa dēls, deputāts Bruno Kalniņš rakstīja kārtējo Vēlēšanu likuma izmaiņu projektu! Ar legāli iegādāto revolveri viņš izšāva gaisā – tas bija vienīgais šāviens, Latvijas demokrātijai sabrūkot, un padevās policistiem. Pāris stundu laikā viss bija beidzies – sazvērnieki apbrīnojami viegli bija sagrābuši varu, un pulksten divos no rīta 16. maijā Ulmanis iztraucēja Valsts prezidentu A. Kviesi pilī, kad tur vēl notika kāršu partija, kurā piedalījās arī bijušais Valsts prezidents G. Zemgals.”3 Ulmanis likumīgo valsts galvu vienkārši informēja par notikušo.

Alberts Kviesis, zvērējis “turēt svētus un ievērot Latvijas Satversmi un valsts likumus”, nepretojās un, palikdams amatā pēc 15. maija, faktiski apliecināja sevi kā Ulmaņa apvērsuma līdzdalībnieku. Esošie un potenciālie jaunā režīma oponenti, galvenokārt no sociāldemokrātu vidus, tika apcietināti, daļu ievietoja tā dēvētajā Liepājas koncentrācijas nometnē, no kuras viņus salīdzinoši ātri izlaida.

Tautas un vēstures vārdā

“Apzinādamies savu atbildību tautas un vēstures priekšā, valdība atzinusi par nepieciešamu izsludināt izņēmuma stāvokli visā valstī un spert ārkārtējus soļus valsts iekšējās kartības sargāšanai,” vēstīja 1934. gada 16. maijā Latvijas lielākā laikraksta “Jaunākās Ziņas” pirmajā lappusē nodrukātais “Valdības manifests”, zem kura redzams ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa un kara ministra Jāņa Baloža paraksts. Apvērsuma rīkotāji informēja, ka “leģionāri un citas grupas” gatavojušās radīt nekārtības valstī, bet parlaments un politiskās partijas ķildās nespēj risināt valstiskus uzdevumus. Tika minēts ārpolitiskais stāvoklis, uzsverot nedrošības pieaugumu starptautiskajā vidē.

Plašās aprindās un it sevišķi jaunatnē,” pausts manifestā, “auga īgnums un sašutums pret tautas vēlēto Saeimu, pret politiskām partijām. Radās jau šaubas par valsts drošību un pastāvēšanu. Pārspīlētie valsts un pašvaldību budžeti, izsīkušie valsts līdzekļi, sabrukušais eksports un niecīgās valūtas rezerves, katastrofāls sabrukums saimnieciskos apgrozījumos – visas šīs parādības ir labojamas tikai ar stipru, vienotu gribu un savstarpēju uzticību darbā.”

“Jaunas cerības uzliesmoja sakarā ar priekšlikumu par Satversmes grozīšanu, bet šai jautājumā tautas vēlēto pārstāvju lielākā daļa no jauna pierādīja, ka viņi nevēlas saprast visas tautas gribu – radīt jaunu pamatu valsts likumdošanai un pārvaldīšanai. Satversmes grozījumu projekts, kas bija ieturēts demokrātijas garā un saturēja tikai nepieciešamos nosacījumus valdības un likumdevējas iestādes sekmīgai darbībai, tādā mērā sakropļots, ka tautai no tā jānovēršas ar smagu vilšanās sajūtu,” secināts manifestā.

Valdība, “ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšēji nemieri, kuri apdraud valsts iedzīvotāju drošību”, paralēli izdeva rīkojumu par kara stāvokļa izsludināšanu uz sešiem mēnešiem, kā arī rīkojumu par “politisko partiju darbības apturēšanu, sapulču un gājienu noliegšanu, biedrību darbības un izrīkojumu ierobežošanu”.

Izņēmuma (kara) stāvokļa kā īpaša tiesiskā režīma izsludināšana, ko režīms saglabāja visu pastāvēšanas laiku, valdības rokās nodeva gandrīz neierobežotu varu rīkoties pēc saviem ieskatiem. 

Vara un ideoloģija

Režīms, kāds Latvijā tika izveidots pēc 1934. gada 15. maija un nereti dēvēts par “15. maija Latviju”, ticis raksturots gan kā diktatūra, ar to saprotot neierobežotu valsts varu, kas balstās uz spēku, gan autoritārisms – politiskās varas sistēma, kurai raksturīga pārmērīga varas koncentrācija valsts vadītāja rokās. K. Ulmanis likvidēja parlamentu, tā vietā nesaglabājot nekādu tautas vēlētu pārstāvniecību. Tika aizliegta politisko partiju darbība, likvidētas vēlētās pašvaldības un daudzas nevalstiskās organizācijas. Valstī līdz pat padomju okupācijai nebija konstitūcijas.

Britu laikraksts The Times, izmantojot jēdzienu franču valodā coup d’ Etat (apvērsums), tā norādot uz vardarbības elementu 15. maija aktā, to definēja kā Zemnieku savienības iniciatīvu. Līdz pat 1940. gadam attiecīgais laikraksts Ulmaņa režīmu raksturo kā diktatorisku, tiesa, ne kā radikālu vai agresīvu.4

Vēstures literatūrā un plašsaziņas līdzekļos attiecībā uz K. Ulmaņa režīmu parasti lietots jēdziens “autoritārs”, kas “vācu valodā sarakstītajos darbos šad tad tiek aizstāts ar jēdzienu Ein-Mann-Herrschaft.

Ievērojot, uz kādiem sociāliem un politiskiem spēkiem autoritārais režīms balstījās, ir iespējams to dēvēt par nacionāli konservatīvu diktatūru”.5

Vēsturnieks Kārlis Sils, kurš ir Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa par 1934. gada 15. maija apvērsumu autors un patlaban strādā pie doktora disertācijas par Ulmaņa režīma ideoloģiskajiem aspektiem, LV portālam norāda: Kārlis Ulmanis nav rakstījis traktātus, kuros būtu formulējis savas varas ideoloģiju, un režīms tādu nekad nav skaidri definējis. “Ir skaidrs, ka Ulmanis nāk no diezgan kreisas vides. Viņš nav gluži sociālists, bet nāk no “Jaunās strāvas”*, kura veidojusi viņa pasaules uzskatu,” pauž vēsturnieks. Režīma ideoloģiskie uzstādījumi sešos tā pastāvēšanas gados ir pastāvīgi mainījušies, tikuši pieskaņoti dažādiem noteiktos brīžos izvirzītajiem politikas mērķiem, piemēram, Latgales integrācijai, ekonomikas reorganizācijai, uzņēmumu nacionalizācijai.

Ulmaņa vara nav bijusi absolūti vienpersoniska, proti, viņam nācies vismaz daļēji rēķināties ar citām tālaika politikas īstenošanā iesaistītajām politiskajām figūrām.

Tāpat viņš nav spējis simtprocentīgi kontrolēt izpildvaras darbību, sevišķi jomās, kurām pats nav veltījis īpašu uzmanību. Vadonis arī nav varējis ignorēt dažādu, piemēram, valsts saimnieciskajā dzīvē iesaistīto, sabiedrības grupu viedokļus, akcentē K. Sils, Ulmaņa režīmu raksturojot kā “autoritārismu ar ambīcijām”.

Striktāku viedokli, norādīdams, ka “Ulmaņlaiku” Latvijas trīs galvenie ideoloģiskie balsti bija vadonība, vienība, nacionālisms, paudis vēsturnieks Ilgvars Butulis: “K. Ulmanis vadonības ideju realizēja kā klasisks diktators, vienpersoniski izlemjot visus valsts dzīves jautājumus, uzstājoties kā augstākā autoritāte un šķīrējtiesnesis visās lietās.”6

“Kaut arī oficiālajā historiogrāfijā Ulmaņa režīma analīze, atzīstot Ulmani par autoritāru diktatoru, lielā mērā iekļaujas politiskā korektuma ietvaros, tomēr paralēli tā pati politiskā elite un zinātniskās elites daļa, sadarbojoties oficiālās nacionālās vēstures romantizācijas uzturēšanā, nereti heroizē Ulmani un minimizē kritisko publisko diskursu par “Ulmaņlaikiem” kā diktatūras laiku,” secina kultūrpētnieks Deniss Hanovs un teologs Valdis Tēraudkalns.7  

“Atskaites punkts ir Satversme. Pilnīgi skaidrs, ka šis režīms bija antikonstitucionāls un nebija demokrātisks,” jautājumu no juridiskā aspekta LV portālam skaidro konstitucionālo tiesību un vēstures speciālists Jānis Pleps, kura pētniecisko interešu lokā ir konstitucionālās tiesības un to vēsture. J. Pleps uzsver: Ulmaņa režīms bija tālaika Eiropai raksturīgs autoritārisms ar būtisku atšķirību – tas nelegalizēja sevi, pieņemot savu konstitūciju, un neizveidoja tautu kaut vai formāli pārstāvošu institūciju, tā vietā varu koncentrējot viena cilvēka rokās. 

Vislielākais valstsvīrs

Režīma propaganda, ko īstenoja Sabiedrisko lietu ministrija, sapludināja vadoņa personu ar valsti, radot brīžiem nebaudāmu vadoņa kultu. “Goda vārti mijās ar goda nosaukumiem un ziedu vītnes ar neaprakstāmu glaimošanu. Vadonis bija “majestātiskā providence”, “lielais sējējs”, “dubultģēnijs” un “zemes soģis”, neapšaubāmi “vislielākais Eiropas valstsvīrs un orators, kuru varēja salīdzināt tikai ar Jūliju Cēzaru un Oliveru Kromvelu”.8 Pats Ulmanis teicis: “15. maijs ir devis un atdevis mūsu skolai viņas skolotāju, bērniem audzinātāju un ceļa rādītāju, uzticamu draugu. Vēl vairāk: tas ir atdevis tautai skolotāju [..].”9

Vienlaikus, kā norāda K. Sils, vadoņa kults, iespējams, izgājis ārpus vadoņa kontroles.

Ulmaņa pārmērīga, dažkārt, īpaši no mūsdienu skatpunkta raugoties, šķebinoša slavināšana nākusi kā pašiniciatīva, pārspīlēti sekojot režīma iedibinātajai un kultivētajai praksei.

Tomēr “Ulmaņlaiki” asociējušies ar valsts kultūras un saimnieciskās dzīves augšupeju. “Reizē Ulmanis veiksmīgi iemiesoja sevī latviešu mentalitātei, ja arī ne vienmēr pieņemamu, tad tomēr saprotama, stingra, bet taisnīga un kārtīga latviešu lauku saimnieka tēlu. Ulmaņa enerģiskā personība ne tikai skaitījās, bet arī patiesi bija visu pasākumu centrs un motors, viņa uzskati un izteikumi – režīma ideoloģijas kodols,” secina I. Butulis.10

Vēsturnieks skaidro: “[..] K. Ulmaņa darbība bija reālu, praktisku, saimniecisku, sociālu un politisku problēmu risināšana. Ulmanis bija darba, darba mīlestības un labi padarīta darba fanātiķis. Labi un kārtīgi padarīts darbs tika pacelts valsts politikas līmenī, atbilda latvieša tradicionālajai mentalitātei, un autoritārais latvietis nebija iedomājams bez kārtīgi paveikta darba.”11

Tomēr noziegums

Vai Ulmaņa apvērsumam, jūsuprāt, bija kādi objektīvi, to attaisnojoši iemesli? “Ne ar ko 15. maiju attaisnot nevar. Tas bija smags valsts noziegums,” akcentē vēsturnieks Aivars Stranga.12 Līdzīgu viedokli pauž J. Pleps: “Gan mūsdienās, gan tolaik atbilde ir pietiekami viennozīmīga – apvērsums bija krimināli sodāma darbība un Satversmes pārkāpums.”

Tajā laikā sodu likumi paredzēja kriminālatbildību par dumpi pret pastāvošo iekārtu un konstitucionālās iekārtas aizskaršanu.

“Arī Satversme, protams, neparedz iespēju atcelt demokrātiju, likvidēt parlamentāro iekārtu, ierobežot pamattiesības un politisko partiju darbību. Apvērsums izdevās, un, kā zināms, uzvarētājus tiesā vēstures, nevis cilvēku tiesa,” uzsver jurists.

Pēc tālaika likumiem Ulmanim par to pienāktos sods – spaidu darbi no četriem līdz 15 gadiem vai uz visu mūžu, secina juriste Elza Jākobsone žurnālā “Jurista Vārds”.13

Arī izņēmuma un kara stāvokļa izsludināšana bija absurda un pretrunā tiesiskajam regulējumam. Proti, kā norāda J. Pleps, minēto ārkārtējo režīmu izsludināšanai bija nepieciešams tiesisks pamatojums – iekšējs vai ārējs valsts apdraudējums, kāda tolaik nebija, izņemot apvērsumu. Tāpat netika ievērota likumos noteiktā procedūra. Atbilstoši Satversmes 62. pantam un noteikumiem par karastāvokli, attiecīgo stāvokļu izsludināšanai bija vajadzīgs Ministru kabineta lēmums, kas jāiesniedz Saeimā, paskaidro jurists. Taču netika sasaukta Ministru kabineta sēde, kurā konkrētos lēmumus pieņemtu, kā arī tie netika iesniegti Saeimai.           

Ja ne Ulmanis, tad neviens cits   

Dažkārt 1934. gada 15. maija apvērsums tiek skaidrots kā objektīva nepieciešamība vai vēsturiska iepriekšnolemtība. Ņemot vērā, ka lielākajā daļā tālaika Eiropas valstu bija izveidojušies autoritāri režīmi, arī Latvijā pieauga demokrātijas kritika, pārmetot parlamentārās sistēmas neefektivitāti.

Tomēr, kā, runājot par personības lomu vēsturē, spriež vēsturnieks Valters Ščerbinskis, kurš kopā ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu sarakstījis grāmatu “Apvērsums. 1934. gada 15. maija notikumi avotos un pētījumos”: “Vai 1917. gadā pie varas nonāktu lielinieki, ja šo partiju nebūtu vadījis Ļeņins? Uz šādiem jautājumiem nav iespējams nekļūdīgi atbildēt. Vienīgais izņēmums, uz kuru varu norādīt, ir Kārlis Ulmanis un 15. maija apvērsums Latvijā. Vai tas būtu noticis bez Ulmaņa? Šajā gadījumā es teiktu – nē, nebūtu. Nesaskatu nevienu citu cilvēku, kurš tobrīd uz ko tādu būtu spējīgs.”14 Tomēr pastāv arī izteiksmīgāki viedokļi: “Par apvērsumu, iespējams, Latvijā sapņoja arī kāds cits, bet īstenot to spēja tikai aukstasinīgais un veiklais Ulmanis.”15

Vairums mūsdienu vēsturnieku norāda: Latvijā 1934. gadā nepastāvēja nepārvarama politiskā vai saimnieciskā krīze, kuras vienīgais risinājums būtu demokrātijas likvidēšana, to aizvietojot ar autoritāru vai diktatorisku režīmu. “Demokrātiju Latvijā iznīcināja nevis neatrisināmi politiski vai ekonomiski konflikti, bet gan tās ievērojamākā politiķa nodevība pret 18. novembra ideāliem un vairāku citu politiķu gatavība viņam sekot vai vēl citu nespēja – gļēvuma, nezināšanas vai muļķības dēļ – viņu apturēt.”16

Iegājis vēsturē ar pretrunīgu vērtējumu

Vēsturē Kārlis Ulmanis iegājis kā ievērojamākais starpkaru Latvijas politiķis, kura veikums vērtēts pretrunīgi. Ulmanim ir izcili nopelni Latvijas valstiskuma izveidošanā un nosargāšanā pēc Pirmā pasaules kara, tomēr viņa vēlākā politiskā darbība izpelnījusies kritiku gan saistībā ar apvērsumu un antidemokrātisku valsts vadīšanu turpmākajos sešos varas gados, gan pasivitāti valstij liktenīgajā 1940. gada vasarā, sastopoties ar Padomju Savienības iebrukumu un okupāciju.

Kaut arī par saprotamu tiek uzskatīta Ulmaņa valdības izvairīšanās no konfrontācijas ar padomju militāro pārspēku, kā neattaisnojama lielākoties vērtēta tās turpmākā rīcība, neizrādot pat simbolisku pretošanos un diplomātisko protestu. Paliekot “savā vietā”, Ulmanis Latvijas sabiedrībai deva signālu nepretoties un atviegloja iebrucējiem darbību pamatojuma leģitimitāti okupētajā Latvijā. Turklāt ir pamats uzskatīt – gadījumā, ja 30. gadu otrajā pusē Latvijā būtu pastāvējušas demokrātiskās brīvības, tautai un tās vēlētajām institūcijām būtu lielākas iespējas lemt par valsts likteni 1939. un 1940. gadā, saskaroties ar Padomju Savienības ultimatīvajām prasībām, kura tādējādi rupji iejaucās neatkarīgas valsts iekšējās lietās.

Tomēr daudziem Kārlis Ulmanis joprojām ir pirmskara Latvijas valstiskuma simbols, kurš kopā ar kolektīvajā atmiņā nostiprinājušos viedokli par “Ulmaņlaikiem” kā ideālās Latvijas iemiesotājiem palīdzēja uzturēt neatkarīgas valsts ideju padomju okupācijas gados un sekmēja atmodas procesu valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā. 

“Stingrā roka” un mēs

20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā – valsts neatkarības atjaunošanas laikā – “vecie, labie Ulmaņlaiki” kļuva par vienu no latviešu nacionālās identitātes atjaunošanas pamatnaratīviem. “Atjaunotajā Latvijas Republikā Ulmaņa glorifikācija turpinājās principiāli jaunos apstākļos, ko diktēja Latvijas integrācija Rietumeiropas valstu parlamentārisma telpā.” Autori – D. Hanovs un V. Tēraudkalns – norāda uz vēsturisku ironiju: par pirmo prezidentu pēc neatkarības atjaunošanas kļuva tā paša cilvēka, kurš bija likvidējis parlamentāro iekārtu, radinieks.17 Ulmaņa tēls arī vēlāk tika atspoguļots literatūrā, mākslā un pilsētvidē. Kārlim Ulmanim tika radīts jau minētais piemineklis Rīgas centrā, uzvesta muzikālā drāma “Vadonis”, viņa vārdā nosaukta maģistrālā iela galvaspilsētā.

“Ulmaņlaiku” radītais sentiments saglabājies arī daļas sabiedrības politiskajos uzskatos, jau 30 gadu pastāvot pieprasījumam un diskusijai par tautas vēlētu prezidentu ar plašām pilnvarām, “saimnieku”, “stingro roku”, kas spētu novērst mūsdienu parlamentārās demokrātijas trūkumus un valstī “ieviest kārtību”. Attiecīgā prasība ilgstoši saglabājusies visai stabila. Kā liecina pētījumu centra SKDS dati par laikposmu no 2002. līdz 2022. gadam, apgalvojumam “lai uzlabotu situāciju valstī, Latvijai ir nepieciešams viens stingrs līderis ar plašām pilnvarām” pilnībā vai daļēji piekrīt ap 50–60% aptaujāto. Savukārt laika periodā no 2009.–2011. gadam minētais rādītājs pietuvojās un pat pārsniedza 70% slieksni, ko, kā LV portālam skaidro SKDS Sociālo un politisko pētījumu nodaļas vadītāja Ieva Strode, iespējams, var izskaidrot ar globālās ekonomiskās krīzes iespaidu.

Eiropas Sociālajā pētījumā 2020. gadā tika uzdots jautājums: cik lielā mērā būtu pieņemami, ka valstī būtu stiprs līderis, kurš stāvētu pāri likumam? Latvijā konkrēto ideju pilnībā noraidīja tikai 31% iedzīvotāju (vērtējums skalā no 0 līdz 10), kas ir salīdzinoši maz (Igaunijā – 45%, Polijā – 57%, Vācijā – 61%, Zviedrijā – 69%, Spānijā – 76%). 45% šāda situācija būtu vismaz vidēji pieņemama (5+), bet 20% to uzskatītu par ļoti labu risinājumu (8+). Arī Eiropas vērtību pētījums 2021. gadā atklāja, ka stipru politisko līderi par ļoti labu risinājumu Latvijā uzskata 17%, par labu – 41%. “Tieksme pēc autoritāra līdera, kāds bija Kārlis Ulmanis, Latvijā raksturīga aptuveni piektajai daļai sabiedrības,” secina socioloģe Inta Mieriņa.

Autoritārisma “pievilcība”, kā norāda socioloģe, ir saistīta ne vien ar to, kā mēs atceramies vēsturi, bet arī iedzīvotāju priekšstatu par to, cik veiksmīgi darbojas demokrātija, un uzticēšanos politiskajām partijām. “Diemžēl pētījumi ataino, ka uzticēšanās politiskajām partijām Latvijā ir ārkārtīgi zema, viena no zemākajām Eiropā, turklāt tā arvien samazinās. Tikai 30% iedzīvotāju ir kāda politiskā partija, kurai viņi jūtas tuvāki nekā citām. Daudzi nesaskata iespējas, kā varētu ietekmēt politiskos procesus, – 38% pilnībā un 30% drīzāk neredz iespējas cilvēkiem ietekmēt to, ko valdība dara. Ja sabiedrībā valda liela politiskā atsvešinātība, kā tas ir Latvijas gadījumā, var pieaugt gan iepriekšējās politiskās sistēmas popularitāte (nostalģija pēc padomju laika vērojama aptuveni piektdaļā sabiedrības), gan tiekšanās pēc izlēmīga autoritāra līdera, kurš varētu beidzot “ieviest kārtību”,” LV portālam pauž I. Mieriņa.

Vienlaikus socioloģe piebilst: “Latvijas iedzīvotāji nodala situāciju Latvijā no demokrātijas kā politiskās sistēmas kritikas. Jā, Eiropas vērtību pētījuma dati atspoguļo, ka gandrīz puse ir neapmierināti (vērtējums < 4 skalā no 1 līdz 10) ar to, kā Latvijā darbojas demokrātija. Taču 85% uzskata demokrātiju par ļoti labu vai labu sistēmu un norāda – kaut arī pastāv dažādas problēmas, tā vienalga ir labāka sistēma nekā alternatīvas.”

 

* “Jaunā Strāva” – latviešu inteliģences kustība 19. gadsimta 90. gados, kas aizstāvēja demokrātiskas un sociālistiskas idejas.

1 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 148. lpp.

2 Turpat, 145. lpp.

3 Turpat, 148. lpp.

4 Hanovs, D., Tēraudkalns, V. Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā. 1934–1940. Rīga: Zinātne, 45. lpp.

5 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture 20. gadsimts. 148. lpp.

6 Butulis, I. Vadonis nāk! Diena.lv. 1999, 17. jūlijs [skatīts: 13.05.2024.].

7 Hanovs, D., Tēraudkalns, V. Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā. 1934–1940. 300. lpp.

8 Butulis, I. Vadonis nāk! Diena.lv. 1999, 17. jūlijs.

9 Avotiņa, A., Blūma, D., Līdaka, A., Ņefedova, I., Šmite, E. Latvijas kultūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 268. lpp.

10 Butulis, I. Vadonis nāk! Diena.lv. 1999, 17. jūlijs.

11 Turpat.

12 Laganovskis, G. Aivars Stranga: valsts ir tāda, kāda ir tauta. LVportals.lv. 2012, 13.11. [skatīts: 12.05.2024.].

13 Jēkabsone, E. Ulmaņa apvērsuma juridiskā analīze. Jurista Vārds. Delfi.lv. 2011, 30. augusts [skatīts: 13.05.2024.].

14 Laganovskis, G. Valters Ščerbinskis: politiskas slepkavības neatrisina lielākus jautājumus. LVportals.lv. 2015, 12.03. [skatīts: 13.05.2024.].

15 Bleiere, D., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvijas vēsture 20. gadsimts. 145. lpp.

16 Turpat.

17 Hanovs, D., Tēraudkalns, V. Laiks, telpa, vadonis: autoritārisma kultūra Latvijā. 1934–1940. 298. lpp.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI