Kopš pretrunīgi vērtētā 1934. gada 15. maija apvērsuma apritējis 90 gadu. Kā tas vērtējams šodien no tiesiskuma viedokļa? Vai ar laiku šajā ziņā ir radušās kādas izmaiņas?
Gan mūsdienās, gan tolaik atbilde ir viennozīmīga – apvērsums ir krimināli sodāma darbība un Satversmes pārkāpums. Tajā laikā sodu likumi paredzēja kriminālatbildību par dumpi pret Latvijā pastāvošo valsts iekārtu un Satversmē piešķirto pilnvaru atņemšanu konstitucionālajām valsts varas institūcijām (tostarp Saeimai). Satversme, protams, neparedz iespēju atcelt demokrātiju vai likvidēt parlamentāro iekārtu, ierobežot pamattiesības un politisko partiju darbību. Apvērsums bija antikonstitucionāls un krimināli sodāms. Tomēr tas izdevās, un, kā mēs zinām, tos, kuri uzvar, visdrīzāk, tiesās vēstures, nevis cilvēku tiesa.
Kāds sods bija paredzēts par attiecīgo nodarījumu?
1933. gada Sodu likums paredzēja: par varas darbu lietošanu, lai grozītu Latvijā pastāvošo valsts iekārtu, vai Valsts prezidenta, Saeimas vai Ministru kabineta gāšanu, vai viņu konstitucionālo pilnvaru atņemšanu draudēja spaidu darbi uz visu mūžu vai noteiktu laiku.
Jāteic, ka mūža ieslodzījums Sodu likumā bija bargākais iespējamais sods, jo Latvija toreiz jau bija atteikusies no nāvessoda.
Apvērsuma rīkotāji nākamajā dienā, 16. maijā, valdības manifestā paziņoja par izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un ar rīkojumu izsludināja arī karastāvokli. Kāpēc tika izziņoti divi tiesiskie režīmi valstī?
Divi jēdzieni – karastāvoklis un izņēmuma stāvoklis – parādās tāpēc, ka nebija saskaņoti normatīvie akti. Satversmes 62. pants paredzēja izņēmuma stāvokli, savukārt likumu līmenī vēl bija palikuši spēkā Pagaidu valdības 1919. gada noteikumi par karastāvokli. Respektīvi, tas bija viens un tas pats tiesiskais režīms, kas dažādos normatīvajos aktos nosaukts atšķirīgos vārdos.
Pieļauju, ka rīkojumu gatavoja vairāk tehniski, bet manifestu rakstīja, ietverot politisko vēstījumu.
Tomēr lielākā problēma: atbilstoši Satversmes 62. pantam un noteikumiem par karastāvokli, attiecīgo kara jeb izņēmuma stāvokli varēja izsludināt Ministru kabinets, pēc tam to iesniedzot apstiprināšanai Saeimā.
Turklāt minēto stāvokli nevar izsludināt vienkārši tāpat – jābūt iemeslam, piemēram, dumpim valsts iekšienē, kas apdraud konstitucionālo kārtību, vai valsts ārējam apdraudējumam. Taču tāda veida apdraudējumu faktiski nebija.
Ja neņem vērā apvērsumu…
Tieši tā! Latvijā tolaik nebija nopietnu iekšēju politisko spēku, kas apdraudētu parlamentāro iekārtu. Faktiski tas bija valdošās elites veikts apvērsums, lai paliktu pie varas un neriskētu ar zaudējumu 5. Saeimas vēlēšanās.
Kā iepriekš minēju, lai izsludinātu izņēmuma stāvokli, bija nepieciešams Ministru kabineta lēmums, tomēr Ministru kabineta sēde nenotika. Apvērsuma naktī pie Ulmaņa bija ģenerālis Jānis Balodis, kurš vienlaikus bija kara un tieslietu ministrs, un iekšlietu ministrs Vilis Gulbis. Tātad tikai trīs kabineta locekļi.
Kā ironiski raksta vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, ja minēto manifestu sacer divi kabineta locekļi un trešais to diktē mašīnrakstītājai, tā nav kabineta sēde. Līdz ar to nebija pat attiecīgās formālās leģitimitātes.
Protams, arī Saeimai nekas netika iesniegts.
Jāņem vērā, ka Ulmanis baidījās no Saeimas un savas frakcijas. Dunsdorfs ir izpētījis: kad jautājumu par apvērsumu apsprieda Zemnieku savienības frakcijas 16. maija sēdē, sajūsmas vai liela atbalsta tam nebija.
Interesanti, ka Ulmanis nekad nemēģināja apvērsumu legalizēt, pieņemt formālus Saeimas lēmumus, kas to apstiprinātu.
Arī konstitūciju ne…
Jā. Formāli konstitūciju neapturēja – nav lēmuma par Satversmes darbības apturēšanu.
Vēstures literatūrā attiecībā uz laiku pēc 1934. gada 15. maija nereti tiek lietots formulējums “Satversmes apturēšana”.
Jā, šāds apzīmējums tiek regulāri izmantots, taču tas nav juridiski korekts.
Akta par Satversmes darbības apturēšanu nebija. Toties bija 18. maija valdības deklarācija par to, ka līdz Satversmes reformai Saeimas pilnvaras izpilda Ministru kabinets. Formāli Satversme palika spēkā, bet vienīgi tik tālu, cik autoritārās valdības deklarācija nenosaka citādi.
Lasot Satversmi pēc apvērsuma, vārda “Saeima” vietā bija jāieliek “Ministru kabinets”. To, ko iepriekš darīja Saeima, tagad īstenoja Ulmaņa autoritārā valdība.
Konstitucionālā konstrukcija, kas izveidojās pēc 15. maija, bija unikāla.
Ar to mēs izceļamies Baltijas un varbūt arī Eiropas starpkaru autoritārisma periodā, jo Ulmanis nepieņēma savu konstitūciju, trūka pat nopietna projekta. Mums nebija autoritārās konstitūcijas.
Tas, protams, ļāva vienkāršāk atjaunot Satversmi 90. gadu sākumā, jo pa vidu nebija autoritārās konstitūcijas kā lietuviešiem vai igauņiem. Varējām uzreiz atgriezties pie Latvijas 1922. gada Satversmes. Vienlaikus, nepieņemot konstitūciju un nelegalizējot režīmu, Ulmanis vairījās savu varu jebkādā veidā ierobežot. Tas ir unikāli.
Ulmanis ar Ministru kabinetu konceptuālos valsts iekārtas jautājumus regulēja ar likumiem. Piemēram, interesants ir likums, kas pieņemts, šķiet, vienojoties ar Valsts prezidentu Albertu Kviesi, ka viņam tiek saglabātas veto tiesības. 1934. gada 8. jūnija Likumā par likumu izsludināšanas kārtību bija paredzēts, ka Valsts prezidents izsludina Ministru kabineta pieņemtos likumus un ar motivētu rakstu septiņu dienu laikā, kā noteikts Satversmē, var atkārtoti nosūtīt kabineta pieņemto likumu pašam kabinetam otrreizējai caurlūkošanai. Minētais instruments ne reizi netika izmantots. Taču fakts ir uzmanības vērts, proti, autoritārajā valstī, kur Ulmanis ir diktators, kādu laiku tiek saglabāts varu līdzsvars, dodot prezidentam iespēju iebilst valdības likumiem.
Parasti par Satversmi atcerējās tikai tad, kad tas bija izdevīgi valdošajam režīmam un Ulmanim. Kviesis cerēja palikt amatā līdz Satversmes reformai. Tomēr Ulmanis viņam atgādināja, ka atbilstoši Satversmei prezidents amatu ieņem ne vairāk kā divus termiņus. 1936. gadā pieņēma Likumu par Valsts prezidenta amata izpildīšanu, kura 1. pantā noteica, ka Ulmanis kā ministru prezidents ir Valsts prezidenta amata izpildītājs līdz Satversmes reformai, likumā norādot viņa vārdu un uzvārdu. Savukārt 2. pantā tika ieviests savdabīgs amats – t. s. viceprezidents, valsts prezidenta vietnieks –, par kuru kļuva kara ministrs Balodis, pēc tam Berķis. Likuma 3. pantā noteica, ka tiek atcelti visi likumi, kas par konkrēto jautājumu paredz ko citu. Respektīvi, ar likuma 3. pantu Satversmē noteiktais Valsts prezidenta divu termiņu ierobežojums attiecībā uz Ulmani tika atcelts, lai viņam nebūtu tiesiska ierobežojuma pildīt Valsts prezidenta pienākumus arī pēc sešiem gadiem jeb diviem tolaik Satversmē noteiktajiem pilnvaru termiņiem.
Tādējādi redzams, ka autoritārās valsts pamatu regulējums ir izteikti fragmentārs. Konstitūcijas nav. Tāpat nav skaidrs, kurš ko dara.
Jāuzsver, ka nebija regulējuma par varas pāreju. Līdz ar to radās jautājums: kas notiktu, ja Ulmanis nomirtu vai kļūtu rīcībnespējīgs, esot amatā? Tas netika risināts, un faktiski tā bija iekārta, kas tika uzbūvēta vienam konkrētam cilvēkam. Ļoti personalizēts režīms.
Kāpēc Ulmanis vairījās savu varu kaut formāli legalizēt?
Tas ir labs jautājums. Šķiet, Ulmanim likumi un rakstītās lietas nelikās svarīgas. Viņš bija praktisks cilvēks, turklāt ar izglītību, kas iegūta Amerikā. Kā praktiskam cilvēkam Ulmanim nozīmīgāka bija, teiksim, sabiedrisko attiecību puse – apstiprināšana jeb leģitimācija amatā braucienos pa Latviju, apmeklējot pilsētas un pagastus, tiekoties ar cilvēkiem, rīkojot lielas manifestācijas un ceļot goda vārtus, nevis pieņemot formālus likumus. Šajā aspektā tas nebija formāli juridisks ceļš, bet gan politiskais process, kas nostiprināja un sakārtoja režīma sociālo atzīšanu.
Vēlos akcentēt –, ja paskatāmies uz pirmo autoritārās valdības sastāvu, kuru Ulmanis izveidoja 18. maijā, tā faktiski bija koalīcijas valdība ar dažādiem ministriem, kuriem ir atšķirīga pieredze iepriekšējā parlamentārajā laikā. Teju katrai politiski ietekmīgajai grupai, es negribu sacīt “partijām”, drīzāk neformālām interešu grupām vai politiskajiem slāņiem bija savs ministrs vai ministra biedrs, kurš viņus pārstāv. Piemēram, latgalieši prasīja, lai viņiem būtu balsstiesīgs loceklis valdībā, kāds bija tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis.
Valdības sastāvā iespējams saskatīt evolūciju. Sākotnēji tā bija koalīcijas valdība, kas zināmā mērā spēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Vēl 1934. un 1935. gadā Latvijā nebija radīta pilnīga varas vertikāle. 1935. gadā notika pirmās ministru maiņas, turpretī 1939. un 1940. gadā valdība bija pilnībā atkarīga no Ulmaņa, proti, tajā darbojās jauni cilvēki, kuriem nebija politiskās pieredzes, autoritātes. Tipisks piemērs ir sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš un īslaicīgi amatā esošais finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis, kuri ir personiski parādā vadonim uzticību un atkarīgi no viņa labvēlības. Tādējādi ar laiku valdība no daudzmaz politiskas institūcijas tapa par tehnokrātu un birokrātu valdību. Arī šis aspekts ataino režīma evolūciju.
Kāpēc apvērsuma brīdī uz sešiem mēnešiem izsludinātais izņēmuma jeb karastāvoklis tika saglabāts visu režīma pastāvēšanas laiku – līdz 1940. gadam?
Tas valdībai ļāva ierobežot pamattiesības, piemērot papildu ierobežojumus un iegūt lielākas pilnvaras. Tolaik likums paredzēja, ka sākotnēji minēto stāvokli izsludina uz sešiem mēnešiem ar iespēju pēc tam to pagarināt, ja nepieciešams, kas arī notika. Formālā legalitāte vismaz šajā ziņā tika ievērota.
Atbilstoši likumam kara jeb izņēmuma stāvokļa laikā par būtisku kļuva iekšlietu ministra amats – viņš izlēma jautājumus un pildīja lēmumus, kas saistīti ar valsts pārvaldīšanu, kā, piemēram, partiju un biedrību slēgšana, avīžu nodošana cenzūrai. Kā tikai tur nebija! Tika realizēta valsts un sabiedrības dzīves valstiskošana, mazinātas privātās iniciatīvas. Tādas jomas kā sports, biedrošanās, jaunatnes lietas kļuva par valsts politikas, nevis sabiedrības dzīves daļu.
Saistībā ar minēto rodas jautājums –, kā definējams Ulmaņa režīms? Publiskajā telpā galvenokārt tiek lietots jēdziens “autoritārs”, nereti arī radikālāks apzīmējums, proti, “diktatūra”. Kā to vērtēt no jurisprudences viedokļa?
No jurisprudences aspekta ir vienkārši, jo atskaites punkts ir Satversme. Skaidrs, ka attiecīgais režīms bija antikonstitucionāls, nedemokrātisks un neatbilstošs Satversmei. Visas valstis var iedalīt demokrātiskās un nedemokrātiskās. Ulmaņa režīms noteikti nebija demokrātisks.
Tiesas tika atbalstītas un stiprinātas, un Ulmanim, kurš 1918. gadā valsts proklamēšanas aktā bija solījis, ka Latvija būs demokrātiska un taisnīga valsts, taisnīguma un tiesiskas valsts ideja bija svarīga. Tomēr jāsaka godīgi: tiesiska valsts bija stipri ierobežota. Nepastāvēja varas dalīšana, tika apturētas vai būtiski ierobežotas vairākas personu pamattiesības. Saeima nelēma par tiesnešu iecelšanu, to darīja ar Ministru kabineta lēmumu. Būtībā lozungs, kas rakstīts uz sienas Ministru kabineta sēžu zālē – “Viens likums, viena taisnība visiem” –, kā interpretē kolēģis Arvīds Dravnieks bija režīma atgādinājums tiesnešiem, respektīvi, viens likums, Ulmaņa likums, visiem.
Tiesu vara palika neatkarīga tādā ziņā, ka ir bijuši spriedumi, kas nav patikuši autoritārajam režīmam. Latvijas Senāts pēc apvērsuma nenosūtīja apsveikuma telegrammu Kārlim Ulmanim, savukārt Senāta Apvienotās sapulces priekšsēdētājs Kristaps Valters aizgāja pensijā.
Tāpat Senāts atteicās ievēlēt Ulmani par goda tiesnesi. Kaut kādi tiesiskas valsts elementi palika, taču nebija varas dalīšanas, varas ierobežojumu, kā arī pamattiesību. Tie ir ievērojami trūkumi.
Ulmaņa režīms bija tālaika Eiropai diezgan raksturīgs autoritārais režīms ar vienu atšķirību, proti, Ulmanis nepieņēma savu konstitūciju un nelegalizēja to, kas reāli pastāvēja dzīvē. Viņš arī neizveidoja tautas priekšstāvniecību, kas būtu vismaz nedaudz līdzīga parlamentam, nepastāvēja vēlētas pašvaldības. Bija kameras, Valsts saimnieciskā padome, tomēr tā nebija politiska priekšstāvniecība. Vara ir pietiekami absolūta, neierobežota, koncentrēta viena cilvēka rokās.
Lielā mērā tas radīja problēmas sistēmā, jo režīms pastāvēja sešus gadus un tā laikā arvien augstākus amatus ieņēma nevis cilvēki, kuri patstāvīgi domāja, rīkojās un varbūt iebilstu vadonim, bet tie, kas sagaidīja vadoņa norādījumus un tos izpildīja, pēc būtības neapspriežot Ministru kabinetā. Augstākā izpausme tam, protams, ir traģiskās Ministru kabineta sēdes 1939. un 1940. gadā, kur nenotika politiska diskusija par to, kā rīkoties, tā vietā visi sanāca noklausīties, ko vadonis teiks.
Galvenos lēmumus valstij izšķirīgajos gados lielā mērā pieņēma vecs, noguris cilvēks.
Kolēģis Edgars Pastars bija veicis pētījumu, kurā parāda, ka Ulmaņa režīma ierēdņi, kuri palika amatos arī 1940. gadā, laikā, kad notika Augusta Kirhenšteina valdības noformēšana un Latvijas sovjetizācija, to darīja pēc tāda paša parauga kā 1934. gadā. Var teikt, ka notikumi 1940. gadā šajā ziņā ir varas pārņemšanas 1934. gadā spoguļattēls. Izskatās, ka tie juristi, kuri gatavoja dokumentus 1940. gadā, to darīja pēc 1934. gada paraugiem, strādājot atbilstoši precedenta metodei. Juridiskā tehnika, kādā veidā tiesību sistēma tika sakārtota un pārņemta 1940. gadā, ir izstrādāta 1934. gada 15. maijā, pēc tam to atkārtojot.
