Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Aprit 83 gadi kopš rīta, kad mūsu valstī iesoļoja padomju karaspēks, iesākot tā dēvēto Baigo gadu un pirmo no trim okupācijām, kuras Otrā pasaules kara gaitā piedzīvoja Latvija, zaudējot neatkarību uz pusgadsimtu.
1940. gada 17. jūnijā pulksten piecos no rīta Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karaspēka vienības sāka pāriet Latvijas Republikas robežu, tā pārkāpjot starptautiskās normas, tostarp pašas parakstīto 1920. gada Latvijas–Krievijas miera līgumu un Latvijas–PSRS 1932. gada neuzbrukšanas līgumu.
Rīgu padomju armijas tanki sasniedza ap pulksten vieniem dienā. Latvijas armija parakstīja kapitulācijas aktu, apņemoties neizrādīt pretestību un palikt savās dislokācijas vietās. Notikusī okupācija noslēdza pirmo, nepilnus 22 gadus ilgušo Latvijas neatkarības posmu, kurš sākās ar valsts proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī.
Gatavošanās Baltijas valstu neatkarības iznīcināšanai notika jau iepriekš – gan politiskajā, gan militārajā un ideoloģiskajā jomā. 1939. gada 23. augustā PSRS un nacistiskā Vācija noslēdza savstarpēju neuzbrukšanas līgumu, slepenā protokolā nosakot abu valstu ietekmes sfēras Austrumeiropā, Latvijai kopā ar Igauniju un Somiju, un vēlāk arī Lietuvu nonākot padomju interešu īstenošanas zonā.
1939. gada 1. septembrī sekoja Vācijas un PSRS spēku iebrukums Polijā, tā iesākot Otro pasaules karu. 5. oktobrī PSRS, pārkāpjot Latvijas pasludināto neitralitāti, piespieda to parakstīt “savstarpējas neuzbrukšanas” līgumu, ar kuru Latvijas teritorijā izvietoja padomju karaspēka kontingentu un izveidoja karaspēka bāzes, lai it kā aizstāvētos pret varbūtēju ārvalstu agresiju. Līdzīgus neuzbrukšanas līgumus parakstīja arī Lietuva un Igaunija.
Baltijas valstīs sākās neziņas periods, kuru raksturoja pieaugošas bažas par nākotni un valdību centieni neradīt nekādu ieganstu, kas varētu izprovocēt PSRS agresiju.
1939. gada nogalē no Latvijas un Igaunijas pēc Vācijas un PSRS vienošanās sāka izceļot vācbaltieši.
1940. gada 14. jūnijā Maskava izvirzīja Lietuvai ultimātu, pieprasot ielaist valstī papildu padomju karaspēka vienības un izveidot tādu valdību, kas spētu “godīgi pildīt saistības ar PSRS”. 16. jūnijā Maskava līdzīgus ultimātus izvirzīja arī Latvijai un Igaunijai. Valsts un ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadītā valdība, izvairoties no militāras pretošanās, kas prasītu milzu upurus, to pieņēma un atkāpās. Vienlaikus Latvijas politiskā vadība atturējās pat no diplomātiska protesta – šāda rīcība tiek uzskatīta par politisku kļūdu, jo tā ierobežoja Latvijai iespējas izvērst diplomātisku pretošanos padomju okupācijai.
“Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību,” savā radiouzrunā tautai, padomju tankiem jau esot Rīgā, 1940. gada 17. jūnijā vēstīja K. Ulmanis. “Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. (..) Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā.” Mudinot tautu nogaidīt un atturēties no pretestības vai bēgšanas, K. Ulmanis izteica zināmāko šīs uzrunas frāzi: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās.”
K. Ulmanis “palika savā vietā”, parakstot okupācijas varas uztieptus tiesību aktus, ar kuriem tā iznīcināja Latvijas neatkarību. Darbību formāli turpināja arī Valsts prezidenta sekretariāts, Valsts kanceleja un citas visa notiekošā leģitimitātes iespaidu uzturošas neatkarīgās valsts institūcijas. Valsts augstākās pārvaldes sadarbība ar okupācijas varu lielā mērā izskaidro arī to, ka iebrucējiem bez vērā ņemamas pretošanās pakļāvās armija, aizsargi, policija.
1940. gada neatkarīgās Latvijas Republikas pastāvēšanu pārtrauca Padomju Savienības īstenotā okupācija un aneksija jeb inkorporācija PSRS sastāvā. Tika sperti šādi soļi:
Pirmā padomju okupācija turpinājās gadu, līdz to 1941. gada jūnijā nomainīja nacistiskās Vācijas okupācijas režīms. Šis periods ieguvis apzīmējumu – Baigais gads. Tā laikā notika pirmā – 1941. gada 14. jūnija – masveida deportācija un Latvijas iedzīvotājiem tika varmācīgi uzspiests padomju totalitārais režīms, kurš Latvijā atgriezās 1944.–1945. gadā, līdz ar nacistiskās Vācijas sagrāvi Otrajā pasaules karā, un pastāvēja līdz valsts neatkarības atjaunošanai 1990.–1991. gadā.
Tā dēvētās Tautas saeimas 21. jūnijā pieņemtais lēmums par padomju varas pasludināšanu Latvijā un iestāšanos Padomju Savienībā bija klaji antikonstitucionāls. Latvijas Satversme noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga, demokrātiska republika, kurā vara pieder tautai un kurā par valsts iekārtas un starptautiskā statusa maiņu, tātad arī par atteikšanos no suverenitātes un pievienošanos kādai citai valstij, var izlemt tikai tauta referendumā.
PSRS īstenotā okupācija, Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārzemēs norādot uz tās neatbilstību Satversmes un starptautisko tiesību normām, rietumvalstīs juridiski netika atzīta, un Latvijas valsts juridiski nebija pārtraukusi pastāvēt.
Padomju okupācija Latvijā noslēdzās līdz ar deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanu 1990. gada 4. maijā un pilnīgas neatkarības atjaunošanu 1991. gada 21. augustā, kad izgāzās apvērsuma mēģinājums Maskavā un Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.
Tomēr pilnībā okupācija beidzās tikai pēc 1994. gada 31. augusta, kad tika pabeigta Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas.
Taču tikai pērn 16. jūnijā – vairāk nekā 30 gadus kopš valsts faktiskās neatkarības atjaunošanas – Saeima, reaģējot uz 24. februārī sākušos Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, pieņēma likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”.
Ar šo likumu Latvijā tika aizliegts publiskajā ārtelpā, publiskajā būvē vai publiskas personas iekštelpā (izņemot akreditētus muzejus) eksponēt pieminekļus, piemiņas zīmes, piemiņas plāksnes, piemiņas vietas, arhitektoniskus vai mākslinieciskus veidojumus un citus objektus, kas izvietoti Latvijas teritorijā kopš 1940. gada un atbilst vismaz vienam no šādiem kritērijiem:
Likumā arī atsevišķi noteikts, ka ir demontējams Uzvaras parkā esošais monuments “Padomju karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”. Savukārt citu objektu uzskaitījums sniegts Ministru kabineta noteikumos “Latvijas Republikas teritorijā esošo demontējamo padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu saraksts”.
Likumā noteiktais aizliegums netika attiecināts uz piemiņas vietām, kur atrodas karā kritušo karavīru apbedījumu vietas, kā arī padomju vai nacistiskā terora upuru piemiņas vietās.
