Baltijas valstu pašcieņai ir svarīgs vēsturiskais taisnīgums

Šīgada 9. jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Savickis un citi pret Latviju, secinot, ka nav noticis iesniedzēju – četru Latvijas nepilsoņu un vienas Krievijas pilsones – Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) garantēto tiesību pārkāpums, kuru, kā iesniedzēji uzskatīja, viņiem radīja tas, ka, aprēķinot vecuma pensijas apmēru, apdrošināšanas stāžā netika ieskaitīts viņu PSRS okupācijas laikā ārpus Latvijas uzkrātais darba periods, tādējādi radot nepamatotu attieksmi pret viņiem salīdzinājumā ar Latvijas pilsoņiem. Kāpēc šis ECT spriedums ir nozīmīgs Latvijai?

Spriedums Savickis un citi pret Latviju ir ilgstoša dialoga starp Latviju un ECT un, jāsaka, arī Eiropu kopumā zināms noslēgums. Ir vismaz trīs svarīgi iemesli, kādēļ šis spriedums ir ļoti nozīmīgs un ar tālejošām sekām.

Pirmkārt, ECT šajā spriedumā pirmo reizi ir atsaukusies uz Latvijas Republikas Satversmes ievadu pēc tā izvērstās versijas pieņemšanas 2014. gadā. Latvijā tas ir īpaši jānovērtē, jo šis ir pirmais gadījums līdzšinējā ECT praksē lietās pret Latviju, kad tiesa ir uzskatījusi par vajadzīgu nacionālās likumdošanas izklāstā ietvert šādu atsauci uz Satversmes ievadu.

Otrkārt, manuprāt, vissvarīgākā lieta – pirmoreiz ECT ir pateikusi, ka valsts nepārtrauktības doktrīnai ir nozīme un tā ir attiecināma uz šī strīda analīzi. Tādējādi ECT ir skaidri nošķīrusi Latvijas un līdz ar to arī Baltijas valstu starptautiski tiesisko statusu un noraidījusi Krievijas Federācijas pozīciju, kuru tā līdz šim ir ieņēmusi visās “lielajās” lietās pret Latviju, kā, piemēram, Kononova lieta, Andrejevas lieta, tāpat arī Ždanokas lieta. Krievijas Federācija konsekventi ir uzstājusi uz to, ka Baltijas valstis pārraksta vēsturi, okupācija nav bijusi un Baltijas valstīm ir jāuzņemas atbildība par bijušās PSRS pilsoņiem, kuri iebrauca okupācijas laikā.

Visās minētajās lietās viens no lielajiem juridiskajiem jautājumiem ir bijis –, kā saprast valsts nepārtrauktību, vai tā ir attiecināma uz Baltijas valstīm, un, ja tā ir attiecināma, tad kādas ir no tā izrietošās sekas attiecībā uz konkrētiem cilvēktiesību ierobežojumiem.

Jāņem vērā, ka starptautiskajās tiesībās valsts nepārtrauktība kā tiesību princips un tiesību joma ir gan strīdīga, gan sarežģīta. Tas, ka tāda starptautiskā tiesa kā ECT ir ar šo doktrīnu strādājusi un izmantojusi kā vienu no svarīgiem motivācijas blokiem spriedumā, ir milzīgs pienesums starptautiskajām tiesībām, kā arī Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu starptautiski tiesiskajai pozīcijai par to, ka okupācija nedrīkstēja izbeigt to valstiskuma pastāvēšanu.

Gan savā doktora disertācijā Kembridžas Universitātē, gan jau vēlākajā tiesību jautājumu analīzē esmu uzsvērusi, ka nošķīrums starp valstu nepārtrauktību un valstu pēctecību, kad mēs runājam par jaunu valstu rašanos citu valstu teritorijā, ir fundamentāla starptautisko tiesību paradigma, tomēr ir atzīti autori, kuri tam ir arī iebilduši.

Trešais lielais sasniegums šajā nolēmumā ir tas, ka ECT dialogā ar Satversmes tiesu, kas šajā spriedumā ir nospēlējusi ļoti būtisku lomu, piekrīt tās vērtējumam, ka Latvijas valstij pēc neatkarības atjaunošanas nebija pienākuma pārņemt tos publisko tiesību pienākumus, kurus Latvijas teritorijā nodibināja padomju vara. Proti, Latvija nav padomju varas lēmumu mantiniece. Līdz šim nekas tāds no autoritatīvas starptautiskas tiesas tik skaidri vēl nebija izskanējis.

Mēs redzam, ka ECT nonāk līdz starptautisko tiesību principa ex injuria jus non oritur, proti, ka nelikumība nerada tiesības, konkretizācijai jautājumā, vai Latvijai ir pienākums pensijas apmērā iekļaut Padomju Savienības gados uzkrāto darba stāžu personām, kuras dzīvoja un strādāja ārpus Latvijas teritorijas Padomju Savienības plašajās ārēs. ECT pirmo reizi šo principu sasaista ar konkrētām dzīves izpausmēm, un starptautiskajās tiesībās tas bieži negadās.

Princips ex injuria jus non oritur Baltijas valstīm vienmēr ir bijis īpaši svarīgs, bet nav daudz prakšu par konkrētām tā izpausmēm, līdz ar to tas, ko Latvija un arī pārējās Baltijas valstis ir spējušas panākt, īstenojot šo principu un to piepildot ar konkrētu saturu, ir milzīgs ieguldījums starptautisko tiesību kā taisnīgumā balstītas tiesību sistēmas attīstībā.

Šīs ir tās trīs lielās lietas, kuras es vēlos akcentēt spriedumā Savickis un citi pret Latviju, taču tajā ir vēl daudz citu svarīgu atziņu. Lietas iznākums arī demonstrē to, cik būtiski, ka Latvijai kā samērā nelielai valstij visas atbildīgās valsts institūcijas strādā zināmā sinerģijā. Ja mēs gribam pamatot un pārliecināt par tiesību esamību un lēmumu pareizību un ja gribam konkrētus rezultātus ar šādiem izciliem starptautiskas tiesas spriedumiem, tad ir nepieciešama atdeve un kompetence no visiem varas atzariem kopā.

Man ir jāizsaka kompliments mūsu valdības pārstāvei Kristīnei Līcei un viņas birojam, jo viņi šajā lietā ir ieguldījuši milzīgu darbu, tomēr vienlaikus jānorāda, – ja savulaik nebūtu bijis pamatīga Satversmes tiesas vērtējuma, tad arī valdības pārstāvim būtu bijis krietni grūtāk pamatot Latvijas tiesisko pozīciju. Redzu, ka manas atsevišķās domas lietā Andrejeva pret Latviju arī Savicka lietā bija tāda kā robeža, pret kuru “tikuši mērīti argumenti”.

2009. gadā ECT izspriestajā lietā Andrejeva pret Latviju1 par pensijas aprēķinu Latvijas nepilsonei, kura, dzīvojot Latvijas teritorijā, bija nodarbināta citā PSRS republikā reģistrētā uzņēmumā, ECT secināja, ka attiecībā uz Andrejevu ir noticis Konvencijas pārkāpums, jo tiesas ieskatā minētā situācija radīja tiesisko paļāvību, ka pensiju varēs saņemt no Latvijas. Toreiz jūs vienīgā balsojāt “pret” šādu nolēmumu, un tika publicētas jūsu atsevišķās domas. 2011. gadā Satversmes tiesa, izskatot Savicka un pārejo iesniegtās konstitucionālās sūdzības2, atsaucās uz jūsu atsevišķajām domām Andrejevas lietā. Vai tas bija neparasti, ka Satversmes tiesa izmantoja atsevišķajās domās paustās atziņas, kas bija pretējas ECT vairākuma viedoklim?

Vispirms jārunā par to, kāda vērtība ir tiesneša atsevišķajām domām – gan piekrītošajām, gan nepiekrītošajām.

Es vienmēr esmu teikusi, ka atsevišķās domas ataino diskusiju, kas ir bijusi starp tiesnešiem. Tās varbūt arī atklāj vairākuma viedokļa vājās vietas, palīdz nošķirt atšķirīgās vai salīdzināt vienādās tiesiskās situācijas. Tiesnešu atsevišķajām domām ir liela nozīme, jo tiesības ir dzīva matērija, – vairākuma un mazākuma dialogs ir tas, kas to atspoguļo. Latvijā Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķajām domām ir tāda pati nozīme. Tām tiek pievērsta uzmanība gan akadēmiskajā, gan politiskajā dzīvē.

Dialogs starp vairākumu un mazākumu parāda, ka attiecīgajā jomā viss nav tik viennozīmīgi, varbūt vēl kaut ko var atklāt. Atsevišķās domas var atklāt virzību, kurā attiecīgais tiesību institūts vai tiesiskās attiecības nākotnē varētu attīstīties, proti, konkrētajā jautājumā vēl ir kaut kas jādara.

Taču vienmēr jāatceras, ka viens no tiesneša profesionalitātes mēriem ir spēja formulēt un vienoties par vairākuma viedokli. Tiesas spriešanas dinamika ir ļoti kompleksa, ar saviem iekšējiem noteikumiem un principiem, tādēļ tiesnešu atsevišķās domas tiesiskā valstī ir ārpus tāda politiska vērtējuma, kas varētu apdraudēt tiesu neatkarību.

Andrejevas lietā ECT Lielā palāta diemžēl noraidīja Latvijas valdības argumentu, ka valsts nepārtrauktības doktrīna ir svarīga un piemērojama tās lietas faktu analīzē. Tāpēc Savicka lieta ir tik svarīga.

Manu atsevišķo domu pirmajā punktā, kur es fundamentāli nepiekritu vairākuma viedoklim, norādīju, ka ECT kā starptautiska tiesa, kas piemēro starptautisko līgumu atbilstoši starptautisko tiesību noteikumiem par līgumu interpretāciju, vienmēr ir uzsvērusi, ka nepiemēro Konvenciju vakuumā, bet plašākā starptautisko tiesību ietvarā, tāpēc man bija pamatots iemesls nepiekrist, manuprāt, pārāk šaurajai metodoloģiskajai pieejai Andrejevas lietā, noraidot valdības argumentu par valsts nepārtrauktības principa ietekmi uz Latvijā izveidoto pensiju aprēķina metodi.

Satversmes tiesa, izskatot Savicka un pārējo konstitucionālās sūdzības, manuprāt, pilnīgi pamatoti un juridiski korekti atsaucās uz manām atsevišķajām domām, norādot, ka valsts nepārtrauktība ir vērtība, kura ietilpst mūsu Satversmes kodolā. Turklāt Satversmes tiesa uzsvēra, ka Savicka gadījums atšķiras no Andrejevas lietas. Šādos faktos vēl skaidrāk atklājas, kāpēc valsts nepārtrauktības doktrīnai jābūt tai, caur kuru jāskatās uz Savicka un pārējo pieteicēju prasībām par vecuma pensijā iekļaujamo apdrošināšanas stāžu.

ECT spriedumam Savickis un citi pret Latviju pievienots septiņu ECT tiesnešu vairākumam nepiekrītošais viedoklis. Kāds bija nepiekrītošā viedokļa pamatojums, vai Latvijai tam ir jāpievērš uzmanība?

Jā, tam noteikti ir jāpievērš uzmanība vairāku iemeslu dēļ, kurus visus neuzskaitīšu, jo tas ir analīzes vērts jautājums. Taču uzsvēršu, ka šobrīd diemžēl dzīvojam vēsturiski smagā brīdī, kad Eiropā atkal ir karš. Jāsaka, karš ir zināms katalizators, kas parāda to, kas līdz šim Eiropā nav darbojies pareizi, un to, ko mēs, eiropieši, savstarpēji neesam spējuši līdz galam izrunāt.

Manuprāt, šīs lietas vairākuma un mazākuma sinerģijā uzskatāmi redzams, ko mēs Latvijā visu laiku esam zinājuši, bet nav izdevies līdz galam izskaidrot dažādām ekspertu grupām gan Eiropas Padomē, gan ANO, kā arī Rietumu pasaules akadēmiskajā vidē, kurā nav daudz Latvijas zinātnieku darbu šajos jautājumos, bet ir lasāmi daudzi mūsu tiesiskās izvēles kritizējoši darbi. Kā, piemēram, nepilsoņu jautājums, latviešu valodas apgūšanas jautājums, Krievijas propagandas televīzijas kanālu jautājums (kāpēc tiem nevajadzēja būt Latvijas informatīvajā telpā), līdz ar to arī Baltijas valstu okupācija un no tās izrietošie secinājumi. Tas viss zināmā mērā materializējas Savicka sprieduma balsojumā.

Tiesneši, kuri nepiekrita, ka Latvijas valsts nepārtrauktība kā starptautisko tiesību princips ir būtiska un attiecināma, uzskatīja, ka arī šajā lietā vajadzēja skatīties tikpat šauri kā Andrejevas lietā.

Mani nepārsteidz, ka kolēģiem ECT, turklāt diezgan lielam skaitam, bija viedoklis, ka šis jautājums ir jāskata tikai no indivīda pozīcijas, proti, ja indivīds tagad dzīvo Latvijā, tad Latvijai šim indivīdam jāgarantē tieši tas pats, ko Latvija līdzīgā situācijā garantē savam pilsonim, un ka Baltijas valstu okupācijas stāstam ar to nav nekāda sakara. Ar šo pozīciju esmu pazīstama jau vairāk nekā 20 gadu un esmu daudz strādājusi, lai to mēģinātu pretargumentēt arī kā zinātniece ar publikācijām ārpus Latvijas, jo pamatot, kādi ir vai nav Latvijas pienākumi saistībā ar padomju okupācijas mantojumu, ir grūti. Turklāt strīdi par to notiek visu laiku dažādos formātos.

Tāpēc ļoti nozīmīgi, ka Savicka lietā ir skaidri pateikts, ka šie cilvēki Latvijā nebija padomju okupācijas laikā, viņi darba stāžu uzkrāja citur. Tāpēc tas ir to valstu jautājums, nevis Latvijas, kura tolaik bija okupēta.

Ja 2009. gadā, kad ECT tika skatīta Andrejevas lieta, politiskā situācija Eiropā būtu bijusi tāda, kāda tā ir šobrīd, vai varētu būt, ka ECT vairākums būtu citādāk skatījies uz valsts nepārtrauktības jautājumu Latvijas kontekstā?

Iespējams. Taču ir vērts atgādināt, ka arī mūsu pašu spēja skaidrot valsts nepārtrauktības tiesiskās sekas konkrētās dzīves situācijās ir veidojusies pakāpeniski, pašiem mācoties. Toreiz mūsu spējas un zināšanas, lai juridiski korekti pamatotu savu pozīciju, atšķīrās no tā, kādas tās ir šodien.

Ar dzīves pieredzi un šodienas skatījumu es saprotu, ka toreiz nebija tādas iespējas pārliecināt un pamatot savu argumentāciju lielākam tiesnešu skaitam, jo vajadzēja paiet laikam, būt attiecīgajam Satversmes tiesas nolēmumam un mums kopumā vajadzēja piepildīt informācijas un skaidrošanas telpu. Jāsaka, Ārlietu ministrija pie tā ir nopietni strādājusi ne tikai šajā lietā, bet arī vairākās citās. Laiks ir pagājis, un tas ir izdevies.

Vai šis laiks arī bija nepieciešams, lai valdība Savicka lietā varētu veiksmīgāk nekā Andrejevas lietā aizstāvēt savas pozīcijas?

Nav šaubu, ka mēs esam uzkrājuši būtisku pieredzi, bet arī tolaik Latvijas valdības pārstāvis ECT vienmēr ļoti centās. Nākamā pēc Andrejevas bija lieta Kononovs pret Latviju, kas tika skatīta vēl sarežģītākā kontekstā. Tā kā es no Kononova lietas izstājos, tad kā cilvēks no malas varu teikt, ka Kononova lietā Latvijas valdība ar toreizējo valdības pārstāvi Ingu Reini nostrādāja izcili un arī taktiski pareizi, pieaicinot atzītu ekspertu no Lielbritānijas, kā rezultātā izveidojās labs tandēms. Līdz ar to varu apgalvot, ka Latvija ECT vienmēr ir ļoti centusies, bet dzīves pieredze nešaubīgi palīdz, un to attiecinu arī uz sevi, jo tas, ko dzīve iemāca, ir neatsverami.

Vai ECT ir bijušas vēl kādas lietas, kas ir saisītas ar padomju okupācijas sekām Latvijā?

Jā, ECT dažādos aspektos ir bijuši procesi, kas saistīti ar vēsturisko taisnīgumu Latvijā, par kuriem pie mums nav gana daudz stāstīts. Piemēram, lietas Larionovs un Tess pret Latviju par kara noziegumiem, protams, arī lieta Kononovs pret Latviju. Vēl varētu minēt arī Petropavlovskis pret Latviju, kurā persona norādīja, ka tai netiekot piešķirta pilsonība kā sods par to, ka viņš paužot citu viedokli par izglītību latviešu valodā. Tomēr ECT lēma, ka šis nav ECT kompetences jautājums, jo pilsonības piešķiršana nav Konvencijā noteikta joma un ir valsts suverenitātes jautājums.

Piemēram, Savicka lietā Latvijas valdības pārstāve atsaucās uz lietu Likvidējamā p/s Selga un Vasiļevska pret Latviju par Latvijas kompāniju padomju laika noguldījumiem bankās. Savulaik pie Padomju Savienības ekonomikas izkārtojuma personām, kurām bija naudas noguldījumu konti Rīgā, uzkrājumi patiesībā glabājās Maskavā, “Vņešekonombank”. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas cilvēki, kuriem bija šādi noguldījumi, tos neatguva. Latvijā dzīvojošie vērsās pret Latviju ar prasībām par padomju laika noguldījumu atdošanu. Toreiz ECT skaidri, tāpat kā tagad Savicka lietā, pateica, ka tas ir jautājums par atbildīgo valsti un okupācijas kontekstā pareizā atbildīgā valsts ir Krievijas Federācija kā PSRS turpinātāja. Līdz ar to minētā lieta jau bija solis ceļā uz Savicka lietas iznākumu.

Papildus jānorāda, ka aprēķinos par Latvijas Padomju varas nodarītajiem zaudējumiem jāiekļauj arī šie Latvijas tālaika noguldītāju zaudējumi brīdī, kad mēs un atbildīgā puse būsim gatavi runāt par rēķinu par okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem.

Bijusī Eiropas Savienības Vispārējās Tiesas tiesnese Ingrīda Labucka ir paudusi viedokli, ka Latvijas pārstāvjiem Eiropas institūcijās ir aktīvi jāstrādā par Latvijas interesēm, jo ne visu valstu tiesneši izprot vēsturisko kontekstu Baltijas valstīs. Kā piemēru Labucka minēja lietu Eiropadome pret Russia Today, kurā Latvijai būtu jāpalīdz Eiropadomei, jo mēs labi saprotam Krievijas propagandas postošo ietekmi. Vai Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir mainījis attieksmi Eiropā pret Latviju un pārējām Baltijas valstīm, veicinājis lielāku izpratni par padomju okupācijas laiku?

Lai cik briesmīgi tas neizklausītos, es ļoti ceru, ka Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir parādījis pasaules valstīm, Eiropas demokrātijām, ekspertiem un lēmumpieņēmējiem Eiropā to, ko Baltijas valstis vienmēr noteiktos kontekstos ir paudušas, proti, ka Krievijai, darbojoties starptautiskajās organizācijās, ir tendence izmantot visu pozitīvo, kas tika radīts pēc Otrā pasaules kara, sava naratīva uzturēšanai un ietekmes ārpus savas jurisdikcijas noturēšanai. Tas nozīmē – rīkoties pretēji mērķim, kāds ir šiem starptautiskajiem standartiem un mehānismiem, respektīvi, noteiktās vērtībās balstītai valstu sadarbībai.

Grūti pateikt, vai konkrētos tiesību strīdos, kuros varētu būt svarīgs juridiskais fakts par Baltijas valstu okupāciju, tas tiks ņemts vērā un piemērots tā, lai izdarītu attiecīgus secinājumus. Jāņem vērā, ka pēc Otrā pasaules kara Rietumu demokrātiju pasaules uztverē cilvēks ar savām tiesībām un brīvībām ir tāda kā absolūta vērtība. Arī Savicka sprieduma tiesnešu atsevišķajās domās ir izteikti redzama pārliecība, ka indivīds pēc definīcijas ir vājākā puse attiecībās ar valsti, tāpēc jādara viss iespējamais, lai visiem būtu vienādas iespējas. Es arī tam piekrītu, tomēr vienlaikus indivīds nevar pastāvēt bez sabiedrības, jo, lai indivīds varētu izmantot savas tiesības, ir vajadzīga sabiedrība. Konkrēta sabiedrība vēl aizvien organizējas konkrētas valsts formātā. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem, lai pastāvētu līdzsvars, nevis ekstrēmas pozīcijas. Ikviena piederības sajūtas un Satversmes ievērošanas nozīme indivīda un valsts attiecībās nav pazaudējusi savu nozīmi arī mūsdienu globālajā pasaulē.

Lieta, kas ir svarīga Baltijas valstu pašcieņai, ir vēsturiskais taisnīgums. Pasaules prakse rāda, un arī Rietumeiropa ir gājusi tam cauri –, ja kaimiņš izdara noziedzīgas darbības otra kaimiņa mājās, tad ir jāiestājas atbildībai, bet, kamēr šī atbildība neiestājas, tas ir neatrisināts jautājums, kas gruzd. Tieši tāpēc dažādās pasaules vietās pēc atbrīvošanās no totalitāriem vai rasistiskiem režīmiem ir veidotas taisnīguma un samierināšanās komisijas un procesi, kuros tiek liktas lietā procedūras, kas ļauj noskaidrot, – kādi noziegumi ir pastrādāti, kas tos pastrādāja, kā arī vienoties par zaudējumu vai citāda veida nodarītā atlīdzināšanu.

Tas, ko Baltijas valstis saviem kolēģiem Rietumu kultūrtelpā nav pietiekami izskaidrojušas, – mums nav noticis taisnīguma un samierināšanās process. Zaudējumus par diviem pasaules kariem un faktiski izzagtu valsti mums neviens nav atlīdzinājis, līdz ar to nav bijis pēckara atrisinājuma, kā tas bija citviet, piemēram, ar Māršala plānu vai tamlīdzīgi. Tāpēc visiem, tostarp mums pašiem, priekšā vēl ir liels darbs, lai šo stāstu novestu līdz loģiskam iznākumam, bet, kamēr tas nav paveikts, ne visos jautājumos būs vajadzīgā izpratne.

ECT spriedums Savicka lietā nostiprina atziņu, ka nacionālais tiesību akts var būt ne vien konkrētas jomas tiesību regulēšanai, bet arī kalpot augstākiem mērķiem, tostarp Latvijas valstiskuma aizsardzībai. Vai, jūsuprāt, citos nacionālajos tiesību aktos pietiekamā mērā ir domāts par Latvijas valsts turpinātības doktrīnu un pilnīgu norobežošanos no PSRS pēctecības?

Jā, vēl viena būtiska atziņa, kas izriet no Savicka sprieduma, ir tas, ka ECT tiešā veidā atzīst tādu konceptu kā konstitucionālā identitāte. Tas ir bijis ilgs process ECT. Atminos, ka mana mandāta laikā tika izskatīta ar Franciju saistīta lieta, kurā bija mēģinājumi runāt par konstitucionālo identitāti, taču toreiz tas neizdevās. Tomēr, gadiem ejot, redzams, ka ECT ir spējīga iesaistīties šāda veida dialogā ar valsti un no tās nacionālajiem likumiem saredzēt konkrētajai valstij un tās sabiedrībai būtiskas vērtības. Manā skatījumā ECT iesaistīšanās dialogā ar konstitucionālo identitāti ir interesanta attīstība, un būs jāvēro, kas tālāk notiks tās judikatūrā.

ECT izpratne par to, ka katrai valstij var būt savi specifiski, ar tās vēsturi saistīti leģitīmi mērķi parādījās jau Ždanokas lietā, kurā bija jautājums, vai viņas situācijā pastāv pietiekams leģitīms mērķis ierobežojumam kandidēt ievēlēšanai Saeimā, kas ir būtisks cilvēktiesību ierobežojums. Šāds diskurss turpinās arī Savicka spriedumā, kurā tiesa pateica, ka, lai attaisnotu atšķirību pieļaušanu starp pilsoni un Latvijas nepilsoni, kurš Latvijā nav dzīvojis un strādājis padomju laikā, ir jāpastāv ļoti būtiskam leģitīmam mērķim. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai valsts gan likumos, gan reāli darbojoties, konsekventi ievērotu savus principus, proti, Latvijas valsts nepārtrauktību un no tās izrietošos secinājumus.

Latvijas gadījumā visās būtiskajās lietās – vai mēs runājam par īpašumu atgriešanu, vai par pilsonību, vai izglītības sistēmas valodu – viss ir valsts nepārtrauktības principa vektorā.

Kā mums šajā ir veicies? Kopumā samērā labi, bet vienlaikus varu teikt, ka ne vienmēr bija skaidrība, kādas no tā ir sekas attiecībā uz konkrētām tiesiskām attiecībām. Protams, Neatkarības deklarācijā valsts nepārtrauktības doktrīna ir ielikta centrā, bet attiecībā uz secinājumiem, piemēram, par Satversmes darbības pilnīgu atjaunošanu, pilsoņu tiesību atjaunošanu, Civillikuma darbības atjaunošanu, starptautiski tiesisko saistību atgūšanu utt., kā atceraties, tas nebija ne tik viegli, ne acīmredzami. Latvijas valsts nepārtrauktība kā atskaites punkts mūsdienu Latvijas valsts veidošanā ir palīdzējusi nenomaldīties lielajās lietās.

Sarunas turpinājumā par tiesu varas un likumdevēja varas attiecībām un tiesiskumu Ukrainas kara fonā – "Ineta Ziemele: Godīgā strīdā dzimst nākamais sabiedrības attīstības posms".

1 2009. gadā ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Andrejeva pret Latviju, secinot, ka ir noticis Konvencijas 1. protokola 1. panta kopsakarā ar Konvencijas 14. pantu pārkāpums attiecībā uz Latvijas nepilsoni, kurai, līdzīgi kā iesniedzējiem, vecuma pensijā netika ieskaitīti periodi, kad viņa strādājusi citā PSRS republikā reģistrētā uzņēmumā. Tiesas ieskatā fakts, ka iesniedzēja šajā lietā bija dzīvojusi Latvijas teritorijā, kaut arī bijusi nodarbināta citā PSRS republikā reģistrētā uzņēmumā, radīja tiesisko paļāvību, ka viņa saņems pensiju no Latvijas. Savukārt fakts, ka viņai kā nepilsonei tika atteikts ieskaitīt šos periodus nodarbinātības stāžā, esot radījis nepamatoti atšķirīgu attieksmi.

2 2011. gadā pēc iesniedzēju konstitucionālajām sūdzībām Satversmes tiesa pasludināja spriedumu, secinot, ka likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. punkts atbilst Satversmes 91. pantam. Satversmes tiesa uzsvēra Latvijas vēsturisko situāciju un okupācijas sekas, kā arī apstrīdētās normas mērķi – aizsargāt Latvijas ekonomisko situāciju un neatzīt starptautisko tiesību pārkāpumu –, tādēļ noraidīja iesniedzēju sūdzības. LR Satversmes tiesas 17.02.2011. gada spriedums lietā Nr. 2010-20-0106.