FOTO: Freepik.
Mūsdienu juridiskajā diskursā arvien aktuālāks kļūst jautājums par uzturlīdzekļu parādu atbildības pārnesi uz mirušā uzturlīdzekļu nemaksātāja mantiniekiem, īpaši kontekstā ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda (turpmāk arī – UGF) regresa tiesību izmantošanu. 2025. gada 14. aprīlī LV portālā publicēts skaidrojums “Vai mantiniekiem jāatmaksā aizgājēja parāds Uzturlīdzekļu garantiju fondam”, kurā pausts uzskats, ka mantiniekiem var būt piemērojama atbildība par aizgājēja saistībām pret UGF. Tomēr šāds uzskats prasa kritisku izvērtējumu, ņemot vērā gan Civillikuma regulējumu, gan Satversmes tiesas judikatūru, kā arī izpratni par valsts sociālo funkciju būtību.
Saskaņā ar Civillikuma 708. pantu mantinieks atbild par mantojuma atstājēja saistībām tikai ar mantojumā saņemto mantu. Vienlaikus jāuzsver, ka ne visas saistības pēc savas būtības ir pārceļamas mantojumā (Civillikuma 382. pants). Mantojuma kopībā neietilpst tiesības un pienākumi, kuri cieši saistīti ar mantojuma atstājēju kā fizisko personu un izbeidzas līdz ar viņa nāvi. Tādi personiski pienākumi, tostarp uzturlīdzekļu došanas pienākums, ir saistīti ar konkrētas personas ģimenes tiesiskajām attiecībām un nav mantinieku pārņemami, ja vien tas nav skaidri paredzēts tiesību normās.1
Uzturlīdzekļu maksājums pēc savas būtības ir personiska rakstura civiltiesiska saistība, kuras izcelsme ir ģimenes tiesību jomā, nevis komerctiesiskās vai darījuma attiecībās. Tāpat kā citi ar personu cieši saistīti pienākumi, piemēram, pienākums rūpēties par tuviniekiem, arī uzturlīdzekļu došanas pienākums nav pārceļams uz trešajām personām, tai skaitā mantiniekiem, ja vien likumā tas nav nepārprotami noteikts.
Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2010-18-01 norādījusi, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonds ir valsts sociālās palīdzības mehānisms, kura mērķis ir aizsargāt bērna tiesības, ja viens no vecākiem nepilda likumā noteikto uzturēšanas pienākumu.2 UGF šādā situācijā darbojas kā bērna interešu aizstāvis, aizvietojot vecāka nepildītu pienākumu. Tas nozīmē, ka valsts tādā gadījumā ir nevis privāttiesisks kreditors, bet sociālo funkciju īstenotājs, kas nodrošina bērna tiesības uz aizsardzību un iztikas minimumu.3
Konkrētais valsts pienākums nav orientēts uz zaudējumu atlīdzināšanu vai peļņu, bet uz bērna interešu aizsardzību. Līdz ar to Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas veiktās izmaksas no UGF nav pielīdzināmas privāttiesiskām saistībām. Tās ir valsts vienpusējas rīcības rezultāts, kura pamatā ir bērna sociālās aizsardzības vajadzība, nevis kāda tiesiska darījuma rezultātā radusies prasījuma tiesība. Tāpēc nav tiesiski pamatoti šo saistību regresa kārtībā attiecināt uz mantojuma atstājēja mantiniekiem.
Īpaši absurda kļūst situācija, kurā mantinieks ir bērns, kam tika izmaksāti uzturlīdzekļi no UGF līdzekļiem. Tādā gadījumā bērns pēc vecāka nāves, pieņemot mantojumu, būtu spiests “atmaksāt” sev sniegto valsts sociālo atbalstu. Minētā situācija neatbilst ne taisnīguma, ne samērīguma principiem.
Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 18. pants noteic, ka uzturlīdzekļu parādniekam ir pienākums atlīdzināt Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijai tās izmaksātos līdzekļus, kas bērna uzturlīdzekļu nodrošināšanai izlietoti no fonda līdzekļiem. Tiesību norma vienlaikus paredz UGF tiesības vērst regresa prasību pret personu, kura nav pildījusi savu likumā noteikto uzturēšanas pienākumu. Tomēr normatīvais regulējums neparedz iespēju šādu regresa prasību vērst pret uzturlīdzekļu parādnieka mantiniekiem.
Attiecīgi paplašināta šīs normas interpretācija, tostarp piemērojot regresa mehānismu arī mantiniekiem, nav tiesiski pamatota, jo tā rada tiesisko nenoteiktību un apdraud personas paļāvību uz tiesību normu skaidrību un paredzamību. Atbilstoši Satversmes tiesas atziņām tiesību normas jāinterpretē sistēmiski un to piemērošana nedrīkst radīt personām neparedzamas tiesiskās sekas.4
No sistemātiska tiesību regulējuma izriet, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas veiktās izmaksas ir izņēmuma mehānisms valsts līmenī bērna aizsardzībai un tā piemērošana jāierobežo ar tiešu tiesisko pamatojumu. Patlaban šāds pamatojums attiecībā uz mantinieku atbildību likumā nav paredzēts. Tāda interpretācija radītu precedentu, kas grautu mantojuma tiesību sistēmas iekšējo loģiku, jo mantinieki var tikt nostādīti situācijā, kurā, nezinot par iespējamu regresa prasību, viņi uzņemas saistības, kas neizriet no brīvas gribas vai likumā tieši noteiktas atbildības.
Apkopojot iepriekš izklāstīto, jāsecina, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas veiktās izmaksas, kas balstītas valsts pienākumā nodrošināt bērna tiesības uz sociālo aizsardzību, uzskatāmas par sociāli atbildīgas valsts izpausmi, nevis klasisku civiltiesisku saistību Civillikuma izpratnē. Tādējādi attiecīgās izmaksas nav kvalificējamas kā parādi, kas ietilpst mantojuma masā.
Kaut arī bērna uzturēšanas nodrošināšana ir būtiska sabiedrības interešu aizsardzības sastāvdaļa, šī mērķa īstenošana nedrīkst notikt uz mantinieku tiesiskās paļāvības un mantojuma brīvības principu rēķina. Ja likumdevējs uzskata, ka valstij kā uzturlīdzekļu izmaksātājai būtu jāpiešķir regresa tiesības arī pret mirušā parādnieka mantiniekiem, minētā kārtība ir skaidri un nepārprotami jāparedz likumā, nodrošinot tās atbilstību Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskas valsts principam, 105. pantā ietvertajai īpašuma tiesību aizsardzībai un 110. pantā garantētajam bērna tiesību aizsardzības pienākumam.
1 Civillikuma komentāri. Mantojuma tiesības. Sast.: Krauze, R., Gencs, Z. (red.). Rīga: Mans īpašums, 1997, 11.–13. lpp.
2 Satversmes tiesas 2011. gada 10. janvāra spriedums lietā Nr. 2010-18-01, 10. punkts.
3 Turpat, 11. punkts.
4 Turpat, 15. punkts.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
