FOTO: Freepik.
Uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums ir personiska saistība, kuru nevar mantot. Taču, ja tie izmaksāti no Uzturlīdzekļu garantiju fonda līdzekļiem, tad parādnieka nāves gadījumā uzturlīdzekļu parāds valstij var tikt piedzīts no mantiniekiem, kuri pieņēmuši mantojumu. Šajā publikācijā skaidrojam, ko nosaka likums, un aplūkojam situācijas, kad mantojuma saņēmējs ir bērns.
Civillikuma 382. pants noteic, ka mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā.
Atbilstoši Civillikuma 705. pantam ar mantojuma iegūšanu uz mantinieku pāriet līdz ar mantojuma atstājēja tiesībām (702. un turpmākie panti) arī visas viņa saistības, izņemot tīri personiskās.
Sludinājumā par mantojuma atklāšanos norādītajā termiņā mantojuma atstājēja kreditoriem, kuru prasījumi nav nodrošināti ar hipotēku vai komercķīlu, jāpiesaka savas kreditora pretenzijas.
Nepieteiktās kreditoru pretenzijas dzēš, un saistību tiesības, kas netiek pieteiktas kā pretenzijas sludinājumā par mantojuma atklāšanos noteiktajā termiņā, izbeidzas. Mantojuma pieņemšana nenozīmē sludinājumā par mantojuma atklāšanos norādītajā termiņā pieteikto kreditoru pretenziju atzīšanu.
Tīri personiskām saistībām ir īpaša sasaiste ar personu vai kādām personas īpašām personiskajām, tikai individuāli piemītošām spējām, īpašībām vai attiecībām.1
Tas nozīmē, ka mantojumā neietilpst tīri personiskās saistības, kas tieši sasaistītas ar pašu mantojuma atstājēja personu vai viņa personisku atbildību.2
Juridiskajā literatūrā skaidrots, ka uzturlīdzekļu došanas tiesības un pienākumi ir uzskatāmi par personisku saistību, kas izbeidzas ar mantojuma atstājēja nāvi.3
Ņemot vērā uzturlīdzekļu saistības personisko raksturu, var rasties jautājums – vai uzturlīdzekļu parādam, kas izveidojies Uzturlīdzekļu garantiju fondam (UGF), arī ir personisks raksturs, proti, vai tas ir mantojams?
Piemēram, LV portālam ir vaicāts:
“Labdien! Pēc tēva nāves nav sakārtots mantojums. Esmu vienīgais bērns, kam ir maksāti uzturlīdzekļi no valsts [Uzturlīdzekļu garantiju fonda; šeit un turpmāk – red. piez.]. Šobrīd sanāk, ka ir izmaksāti vairāki tūkstoši eiro. Tā kā esmu vienīgais mantinieks, vai es mantoju tēva parādu par uzturlīdzekļiem un man Uzturlīdzekļu garantiju fondam būs jāatmaksā tēva parāds?”
Biznesa augstskolas “Turība” Juridiskās fakultātes docētāja, advokāte, PhD (Dr. iur.) Kristīne Neimane skaidro: “Raugoties no likuma viedokļa, UGF administrācija attiecībā uz parādnieka, t. i., vecāka, kurš nepildīja bērna uzturēšanas pienākumu, vietā izmaksātajām uzturlīdzekļu summām ir tāds pats kreditors kā citi, ar to atšķirību, ka UGF administrācijas prasījumi nav pakļauti noilgumam.”4
“UGF administrācija, veicot uzturlīdzekļu izmaksas, ir izpildījusi vecāka, kurš to savas dzīves laikā nepildīja (pilnībā vai daļēji), pienākumu, tādējādi kļūstot par UGF parādnieku. Ja nomirst vecāks, kas ir bijis UGF parādnieks, tad atklājas mantojums un UGF administrācija ir tiesīga tajā pieteikt savu kreditora pretenziju,” norāda K. Neimane.
Kā uzsver UGF administrācijas Juridiskās nodaļas juriskonsulte Sintija Lavska, ja uzturlīdzekļi tiek izmaksāti no UGF, tad UGF administrācija kā kreditors vērš piedziņu uz visiem parādnieka ienākumiem, kustamo mantu un nekustamo īpašumu [jau parādnieka dzīves laikā].
Retos gadījumos var izveidoties situācija, ka uzturlīdzekļu parādniekam piederošais nekustamais īpašums vēl nav pārdots pirms viņa nāves.
Vienlaikus svarīga nianse ir, ka uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums kā personiska saistība nepāriet uz parādnieka mantiniekiem, tāpat arī uzkrātais uzturlīdzekļu parāds netiek piedzīts no parādnieka mantinieku pašu mantas. “Tomēr piedziņa var tikt vērsta uz to parādnieka mantu, kas nav pārdota viņa dzīves laikā, tas ir, uz mantojuma masu,” akcentē UGF administrācijas juriskonsulte.
“Tādā gadījumā UGF administrācija notāram var iesniegt kreditora pretenziju, lai no mirušā parādnieka mantojuma masas tiktu segts uzturlīdzekļu parāds. Tas nozīmē –, ja mantinieks vēlas pieņemt mantojumu, viņam jāsedz UGF administrācijas prasījums, bet tikai tādā apmērā, kādā to iespējams segt no atstātā mantojuma,” norāda S. Lavska.
“Lai gan potenciālajiem mantiniekiem varētu būt cerības saņemt mantojumā tikai aizgājēja mantu, vienmēr jāpatur prātā, ka gadījumā, ja aizgājējam bijušas parādsaistības, mantojuma vērtība var būt mazāka nekā sākumā šķiet,” piebilst UGF administrācijas pārstāve.
Uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums ir noteikts Civillikuma 179. pantā, un tas nešaubīgi ir vecāka pienākums, tomēr vecāka vietā to var izpildīt cita persona.
“Tieši tā notiek no UGF izmaksāto uzturlīdzekļu gadījumā, un tam ir kopējs sabiedrības labums, respektīvi, tādā kārtā bērniem ir pieejams sociālais nodrošinājums, kā tas noteikts Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 2. pantā,” skaidro K. Neimane.
Vērtējot, vai uzturlīdzekļu piedziņa no mantiniekiem ir taisnīga, advokāte atgādina, ka par taisnīgumu vispirms nav rūpējies tas vecāks, kurš likumā noteikto bērna uzturēšanas pienākumu savas dzīves laikā nav pildījis, paļaujoties, ka viņa vietā to izdarīs kāds cits.
“Tāpēc taisnīguma pārkāpums ir iesācies līdz ar mirušā attieksmi pret saviem bērniem, kas šīs personas dzīves laikā pausta ar noteikta veida darbību un/vai bezdarbību, ko UGF administrācija, rīkojoties pēc bērna vai otra vecāka lūguma, faktiski ir mazinājusi,” secina advokāte.
K. Neimane uzsver: “Uzturēšanas pienākums, kuru valsts pildīja viņa vietā, mirušajam vecākam pastāvēja jau dzīves laikā. Ja šādos apstākļos ir palikusi mantojama manta, tas apliecina, ka mirušais vecāks (UGF administrācijas parādnieks) dzīves laikā nav labprātīgi un atbildīgi nokārtojis saistības, tādējādi tās nokārtojamas pēc parādnieka dzīves gājuma noslēgšanās. Nebūtu pareizi minēto pozicionēt kā bērna pienākumu atmaksāt to, ko viņš saņēmis uzturam. Tas ir mantinieka pienākums nokārtot saistības (parādus), kuras viņa priekšgājējs nav paguvis nokārtot dzīves laikā pats no savas mantas.”
Uzturlīdzekļi no UGF tiek veikti pēc uzturlīdzekļu nemaksātāja bērna vai otra vecāka5 (kas joprojām var būt laulāts ar uzturlīdzekļu nemaksātāju) pieprasījuma, tādēļ nav pareizi mirušā vecāka, kurš vienlaikus ir UGF parādnieks, parādu uzskatīt par tādu, kas mantiniekam (t. sk. bērnam un/vai pārdzīvojušajam laulātajam) nebūtu jāatmaksā uz vispārējā pamata6, ja viņš mantojumu ir pieņēmis.
Likums nenosaka pienākumu obligāti pieņemt mantojumu – tā ir personas brīva griba un par to jālemj katram potenciālajam mantiniekam pašam.7 Savukārt nepilngadīgas personas gadījumā nepieciešama bāriņtiesas atļauja.8
Līdz ar to, ja persona nevēlas atbildēt par priekšgājēja parādiem vai uzskata, ka parādu apmērs paredzami pārsniedz mantojamās mantas vērtību, mantot aicinātais var atteikties vai nepieteikties.
Ja mantinieki pieņem mantojumu, kura sastāvā ir nekustamais īpašums, un līdzās UGF mantojuma atstājējam ir arī citi kreditori, piemēram, tādi, kuru prasījumu nodrošināšanai nekustamais īpašums ir ieķīlāts (hipotekārais kreditors), tad piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu var realizēt arī pēc citu kreditoru iniciatīvas.
S. Lavska skaidro, ka UGF administrācija saņem ziņas par parādnieka miršanas faktu no Fizisko personu reģistra. Ja parādniekam nav bijis nekādas mantas, ziņas par parādnieku un viņa parādu tiek dzēstas no UGF iesniedzēju un parādnieku reģistra.
Turpretī, ja parādniekam piederējis nekustamais īpašums, kas nav pārdots viņa dzīves laikā, tad UGF administrācija piesaka kreditora pretenziju.
“UGF administrācijai ir pienākums efektīvi apsaimniekot UGF līdzekļus, tai skaitā veikt visas nepieciešamās darbības, lai varētu vērst piedziņu uz parādniekam piederošo mantu, tāpat kā citiem kreditoriem,” norāda S. Lavska.
K. Neimane akcentē: Civilprocesa likums neparedz, ka piedziņa uz nekustamo īpašumu (tā piespiedu pārdošana) būtu uzsākama tikai no kādas konkrētas parāda summas. Civilprocesa likuma 570. panta trešajā daļā noteikts, ka piedziņas vēršana uz parādnieka nekustamo īpašumu pieļaujama, ja, piemērojot citus piespiedu izpildes līdzekļus, piedzinēja prasījumu saprātīgā termiņā nav iespējams apmierināt.
“Tiesību normā ietverto kritēriju “saprātīgs termiņš” ir ļoti sarežģīti realizēt praksē, jo vispirms jāidentificē, kas ir “saprātīgs termiņš”, kas to nosaka un kas pārbauda izdarītā secinājuma pareizību, lai piedziņu uz nekustamo īpašumu vērstu atbilstoši Civilprocesa likuma 570. panta trešajā daļā noteiktajam,” atzīst advokāte.
Ja mantojumu ir pieņēmis nepilngadīgs bērns, Civillikuma 280. pants noteic gadījumus, kad pieļaujama nepilngadīgajam piederošā nekustamā īpašuma pārdošana:
Par tādiem gadījumiem aizbildnim jāziņo bāriņtiesai, kura, apsvērusi norādītos apstākļus un pārliecinājusies par nodomātās pārdošanas vajadzību vai derīgumu, vai nu pati atļauj pārdot, ja nekustamais īpašums novērtēts ne augstāk par 14 000 eiro, vai, ja tas novērtēts augstāk, iesniedz lietu izšķirt tiesai.
Vienlaikus Civillikuma 281. pants noteic, ka tiesas atļauja nav nepieciešama, ja īpašumu pārdošana notiek:
Visos minētajos gadījumos pārdošana izdarāma bāriņtiesas uzraudzībā.
“Arī tādā situācijā nepastāv ierobežojoši kritēriji attiecībā uz piedziņas summu, kā arī nav noteikta tāda ierobežojoša nianse, ka īpašums nepieciešams nepilngadīgā dzīvesvietas nodrošināšanai. Tomēr ir paredzēts, ka nekustamo īpašumu var pārdot neatliekamu parādu samaksai, kas pārgājuši uz nepilngadīgo kopā ar mantojumu,” uzsver K. Neimane.
Izlemjot, vai pieņemt mantojumu gadījumā, ja mantojuma atstājējam ir uzturlīdzekļu parāds UGF, advokāte mantiniekam, kurš vēlas mantoto nekustamo īpašumu pasargāt no piespiedu piedziņas, iesaka izvērtēt:
Uzturlīdzekļu garantiju fonda likums spēkā esošajā redakcijā tieši neparedz procesuālo kārtību, kādā risināmi jautājumi ar mirušā parādnieka mantiniekiem, taču S. Lavska informē – gadījumā, ja uzturlīdzekļu parādnieka mantinieki vēršas UGF administrācijā, tad, izvērtējot katru konkrēto gadījumu, tā var noslēgt vienošanos ar uzturlīdzekļu parādnieka mantiniekiem par parāda labprātīgas atmaksas kārtību ar maksājumu grafiku.
1 Skat. Senāta 2021. gada 26. marta lēmumu lietā Nr. SKA-439/2021; 2020. gada 29. janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-426/2020.
2 Senāta 2020. gada 29. janvāra spriedums lietā Nr. SKC-426/2020.
3 Skat.: Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Mantojuma tiesības. Sast.: Krauze, R. (382.–654. lpp.); Gencs, Z. (655.–840. lpp.). Rīga: Mans īpašums, 1997, 12. lpp.
4 Skat.: Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 18. panta trešo daļu.
5 Skat.: Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 1. panta 1. punktu, kur definēts, kas ir iesniedzējs šī likuma izpratnē, kā arī minētā likuma 10. un 11. pantu.
6 Civillikuma 705. pants.
7 Skat.: Civillikuma 688., 689., 699. un 700. pantu.
8 Skat.: Civillikuma 223. un 295. pantu.
