Kā dabai draudzīgi nosegt enerģijas trūkumu
Lai sabiedrība nomierinātu jau ar šiem dažiem teikumiem satrauktos nervus, jāpiebilst, ka tas nenotiks ne rīt, ne parīt. Bet pēc 2025. gada gan. Un, kā norāda akadēmiķis un Fizikālās enerģētikas institūta direktors Juris Ekmanis, – šis laiks pienāks ārkārtīgi strauji, tas jau ir klāt, un jau tagad ir jāsāk gādāt, lai šo brīdi sagaidītu ar kārtīgi padarītiem mājasdarbiem. Kādēļ noteikts tieši 2025. gads? Atkal nervu nomierināšanai – zinātnieki paredz, ka līdz tam laikam būs izstrādāti un praksē pārbaudīti ceturtās paaudzes ātro neitronu reaktori, kas darbosies pēc atšķirīgiem principiem kā pašreizējie un būs daudz drošāki.
Kā žurnāla „E&P” rīkotajā diskusijā norādīja Fizikālās enerģētikas institūta profesors Namejs Zeltiņš, debates par AES būvniecību mūsu valstī norisinās jau kopš 1992. gada, kad aplēses un prognozes uzrādīja šā enerģijas veida nepieciešamību. Taču Černobiļas baiso seku ietekmēta, sabiedrība šo ideju noraidīja jau pašā iedīglī. Kaut gan N. Zeltiņš norāda: normālā režīmā strādājoša AES nav mazāk droša par citām elektrostacijām. Jā, mums bija pieredze, kas notiek, ja režīms nav normāls... Tādēļ tika gaidīts drošāku projektu laiks.
"Līdz šim laikam būs izstrādāti un praksē pārbaudīti ceturtās paaudzes ātro neitronu reaktori, kas darbosies pēc atšķirīgiem principiem kā pašreizējie un būs daudz drošāki."
Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam, kas pašlaik tiek sabiedrībā apspriesta, norādīts: „Neveicot nekādus pasākumus, paredzams, ka gan enerģijas pieprasījums pasaulē, gan CO2 emisija līdz 2030. gadam pieaugs par 60 procentiem. Latvijas iedzīvotāji to sajutīs ne tikai kā pieaugošu cenu sadārdzinājumu, bet arī kā klimata izmaiņas. Stratēģijā cita starpā arī minēts, ka klimata pārmaiņu izraisītie zaudējumi pasaules ekonomikai varētu veidot 5-20% no pasaules ikgadējā IKP. „Visi pasaules reģioni, arī ES un Latvija, piedzīvos nopietnu klimata izmaiņu ietekmi uz tautsaimniecību un ekosistēmām. Tāpēc fosilā enerģija un tās patēriņš nav ilgtspējīgas nākotnes attīstības iespēja.” Nākotnē attīstāma atjaunojamās enerģijas iegūšana, un atomenerģija tāda ir. Pārējie atjaunojamie energoresursi pieaugošo pieprasījumu (plus 1,5% gadā) pārlūkojamo gadu attālumā nodrošināt nespēs.
„Elektroenerģija veido 10% no visa enerģijas patēriņa, un, ņemot vērā, ka elektrību izmanto aizvien plašāk, tās patēriņa apjoms turpinās pieaugt,” uzsver pētnieks Valdis Gavars. Ja ik gadu pieprasījums pēc elektroenerģijas pieaugs par 1,5%, 2025. gadā Latvijai būs nepieciešamas jau desmit teravatstundas (TWh), līdz ar to trūkstošā jauda būs 3 TWh no kopējā patēriņa. „Būvējot nelielu AES ar 600 megavatu (MW) jaudu, mēs šo iztrūkumu nosegtu,” uzsver eksperts.
Atomstaciju ielenkumā
No atomenerģijas ražošanas nekur nespruksim. Kā liecina pētnieku un inženierzinātņu doktoru Valda Gavara un Oļega Linkeviča apkopotie dati, visapkārt Latvijai dažādās valstīs dažādās attīstības stadijās jau ir jaunu AES projekti.
AES bloki Baltijas jūras reģionā
Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu plāni
Tātad, ja arī kādā no šīm AES darbības režīms (paturēsim prātā jaunās drošības sistēmas!) teju neiespējamā kārtā vairs nebūtu normāls, veltas ir cerības, ka dažu minūšu vai stundu laikā sekas nejutīs arī Latvijā. Tas, ka mums nebūs savas AES, mūs nepasargās. Tagad šajā laukā drīzāk ieslēdzas valstu savstarpējās konkurences mehānisms.
Jādod starta šāviens
Valsts a/s „Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Kārlis Miķelsons norāda: šāda situācija – citas valstis visapkārt rosās, vien Latvija neko nedara – ir absurda. „Kādā brīdī ir jāsāk, ir jādod starta šāviens! Varbūt jau šodien!”
Visaginas AES projekts, kurā paredzēta arī Latvijas dalība, kā informē K. Miķelsons, nav apstājies, bet tā virzība uz priekšu esot ārkārtīgi lēna: gan
dažādu strīdu dēļ pašā kaimiņvalstī, arī saistībā ar privātkapitāla piesaisti projektam, gan stratēģisko partneru meklēšanu, un tas viss kopā liecina - dienvidu kaimiņi ar Latviju īpaši nerēķinās. Šajā situācijā ir vairāk pašiem jādomā, kā iegūt nepieciešamo enerģiju. Turklāt ir vēl viens aspekts. „Īstenībā būtu diezgan liels neprāts investēt aptuveni divus miljardus eiro citas valsts ekonomikā,” tā K. Miķelsons.
"Fosilā enerģija un tās patēriņš nav ilgtspējīgas nākotnes attīstības iespēja."
Protams, aktuāls ir jautājums – cik lielu AES būvēt un kur tai vajadzētu atrasties.
Attiecībā uz jaudu apjomu zinātnieku domas dalās. Kā norādīja atsevišķi diskusijas dalībnieki, izdevīgāk būtu būvēt staciju, kuras jauda nebūtu mazāka par 1000 MW, kas daļu enerģijas ļautu pārdot tālāk. Tomēr „Latvenergo” valdes loceklis Aigars Meļko uzsver: attiecībā uz jaudām jāņem vērā Latvijas energosistēmas lielums, līdz ar to 600 MW AES Latvijā būtu optimāla; un Lietuvas plānotie Visaginas AES 1200 MW jau esot par daudz.
Pētnieku viedoklis kopumā bija šāds: mazāka AES būtu dārgāka, bet drošāka un mūsu mazajai valstij piemērotāka.
„Latvenergo” valdes priekšsēdētājs arī uzskata: AES būvniecībai nepieciešamie 3-4 miljardi latu ilgtermiņā nav nesamērīgi liela summa. Turklāt tā nebūtu dārgāka, kā būvējot ogļu staciju pēc jaunākajām tehnoloģijām.
Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka AES būtu jābūvē, izsludinot konkursu un piesaistot privātās investīcijas, bet no valsts saņemot tikai politisko atbalstu.
Kur AES varētu atrasties? Kaimiņiem Baltijā situācija labāka. Igaunijā piemērotas vietas ir Paldiski un Silame Narvas rajonā, kur savulaik jau atradušies PSRS kodolenerģijas objekti, bet Lietuvā Visagina tajā pašā Ignalīnā vien ir vai otrādi. Latvijā zinātnieki min Papi, Pāvilostu, Ovišus, Burtniekus, Rāznu. Šķiet, te iznirst liela problēma. Pirmkārt, te būs Natura 2000, tātad īpaši aizsargājamās dabas teritorijas. Otrkārt, vai uzreiz nebūs sadzirdami iedzīvotāju masveida protesti? Pie pirmās ieminēšanās par šādu varbūtību.
"Īstenībā būtu diezgan liels neprāts investēt aptuveni divus miljardus eiro citas valsts ekonomikā."
Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors Uģis Sarma vērtējumā par AES ir atturīgs, vien norāda, ka sabiedrībā parasti pret jauniem projektiem valda negatīva attieksme, līdzīgi arī ar AES būvniecību, un vajadzīga liela politiska drosme, lai par to iestātos. Vienu gan viņš atzīst: „Valdībai nav ilgtermiņa attīstības stratēģijas enerģētikas jomā, un labākajā gadījumā tiek domāts vidējā termiņā – aptuveni gadus desmit uz priekšu. Nav skatījuma tālāk par 2020. gadu. Bija doma, ka vajadzīgs šāds skatījums, bet ir nomainījušās divas valdības, un tagad arī naudas vairs nepietiek.” U. Sarma uzskata: „Nākamās desmitgades projekts varētu būt ogļu stacija, savukārt nākamo 25 gadu projekts - jauna AES.”
Tomēr var teikt, ka pirmais solis uz priekšu ir sperts. Zinātnieki un enerģētikas eksperti ir nolēmuši, ka, visticamāk, LZA paspārnē jādibina darba grupa, kas nodarbotos ar AES attīstības jautājumiem, ar smago jautājumu par celtniecībai piemērotu vietu, veidotu labvēlīgāku sabiedrisko domu, domātu par nepieciešamajām iestrādnēm inženierizglītībā, lai nepieciešamajā brīdī varētu speciālistus kodolenerģētiķus, kā arī studentu apmaiņā mūsu jauniešus sūtīt mācīties uz ārzemēm un iesaistītu viņus ES kodolprojektu grupās. Vēl nepieciešams uzskaitīt Latvijā importēto AES ražoto elektrību, veidot kontaktus ar EURATOM un citām kodolenerģētikas organizācijām. Kā jau minēts sākumā – 2025. gads pienāks ātri.
