Par iespējamo radioaktīvo katastrofu nobažījušies cilvēki visā pasaulē. Eiropas Savienības vides ministri pauduši dziļu līdzjūtību Japānai saistībā ar zemestrīces un cunami traģiskajām sekām, vienlaikus norādot, ka dabas katastrofai sekojošie notikumi Japānas atomelektrostacijās apliecina - ir nepieciešams izvērtēt Eiropā izvietoto atomelektrostaciju drošības līmeni. Par šo jautājumu jau otrdien spriedīs speciāli sasaukta kodoldrošības ekspertu darba grupa.
Šo slikto ziņu ēnā Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins un Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko 16. martā parakstīja vienošanos par AES būvniecību Baltkrievijā pie Latvijas robežas. Līgums paredz, ka Krievija AES būvēšanai aizdos Baltkrievijai 9,4 mljrd. ASV dolāru (4,47 mljrd. latu). Baltkrievijā pie Latvijas robežas paredzētajai atomelektrostacijai būs divi bloki, un sagaidāms, ka tā sāks strādāt līdz 2018.gadam. Vēl, protams, arī spēkā Krievijas nodoms būvēt jaunu AES Kaļiņingradā. Šo projektu ēnā paliek ilgstoši iestrēgusī Ignalinas AES mantiniece Visaginā, Lietuvā. Bet pirms pāris gadiem Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) vadošie zinātnieki lēma, ka ilgtermiņā – pēc gadiem 25 – savas AES būvniecība varētu kļūt aktuāla arī Latvijā.
Ko atomenerģijas ražošanas zinātnē un politikā pasaulē un Latvijā mainījusi katastrofa Japānā? Skaidrības labad jāpiebilst, ka Kompetences centrs nav dibināts nolūkā konstruēt atomreaktoru Latvijā. Kompetence nozīmē – zināt, kas notiek pasaulē, un šīs zināšanas pielietot Latvijā. Protams, mums drīzumā būs sanāksme, kurā analizēsim arī notikumus Japānā.
Bet saistībā ar notikumiem Fukušimas 1. AES vēlos teikt vienu: katastrofā nav atklājušās reaktoru konstrukcijas nepilnības. Zemestrīce un tai sekojošais cunami, cik zinu no līdz šim pieejamās informācijas, sagrāva AES dzesēšanas sistēmas pievadus. Tas nozīmē, ka tieši šī AES konstrukcija nebija piemērota gandrīz 8 baļļu stiprai zemestrīcei. Taču jāsaprot arī tas, ka neviena cita enerģijas ražošanas būve, vai tā būtu termoelektrocentrāle vai hidroelektrostacija, šādos apstākļos nepaliktu bez bojājumiem. Tas diemžēl ir dabas uzspiests eksperiments, uz ko cilvēks nebija gatavs.
Protams, pēc šīs traģēdijas būs daudz secinājumu. Bet apgalvot, ka atomenerģija vairs nekam neder un rīt no rīta viss ir jāslēdz un jālikvidē, nekādā ziņā nebūtu nopietni. Ja notiek smaga autoavārija, mēs taču nesakām, ka automobilis ir nekam nederīgs transporta līdzeklis, kas jānovāc no ceļiem, un jāatgriežas pie zirga.
Šī Fukušimas AES ir konkrēta konstrukcija. Ielūkojoties Japānas kartē, redzam, ka šajā valstī ir 17 vietu, kur vienkopus atrodas 55 atomelektrostacijas. Japāna bez šī enerģijas avota vispār nespēj iztikt, jo aptuveni 30% enerģijas tiek saražots tieši ar kodolenerģijas spēku. Japānā ir milzīga industrija ar milzīgu elektroenerģijas patēriņu. Bet ne tikai Japāna, arī vairākas Eiropas valstis nevar iztikt bez atomenerģijas. Piemēram, Francija, kur lielāko daļu elektroenerģijas (ap 80%) saražo AES. Šai sistēmai pasaules tautsaimniecībā ir tik liela vieta, ka to nav iespējams tā vienkārši ignorēt - vai mums tas patīk, vai nepatīk.
Protams, ir jautājums – kas notiks tālāk? Kādi būs secinājumi un rīcība? Uz šīs traģēdijas fona jāatzīst, ka vienlaikus tā būs ļoti vērtīga pieredze – jo Japāna ir pietiekami demokrātiska un atvērta valsts, kas nodrošinās pasaules ekspertiem visu iespējamo tehnisko un zinātnisko informāciju, un zinātnieki to varēs izmantot turpmākajā darbā.
Kas attiecas uz Latviju – es neatsakos no vārdiem, ka AES varētu būt viens no variantiem tālākā nākotnē. Bet ir nekorekti šeit vilkt jebkādas paralēles ar Japānu – pirmkārt, Latvijā ir seismiski droša zona, šeit nav zemestrīču, un es ceru, ka tās nepiedzīvos arī mūsu mazmazbērni. Bet pēc šī gadījuma ir skaidrs arī tas, ka tuvākajos gadu desmitos AES konstrukcijas un darbības principi tiks vēl tālāk pilnveidoti, lai drošību paaugstinātu nākamajā tehnoloģiskajā līmenī. Bet Fukušimas AES nekādā gadījumā nav salīdzināma ar Černobiļas un Ignalinas stacijām (pēdējā gan arī savas darbības laikā tika ievērojami rekonstruēta). Izmantoto tehnoloģiju ziņā tās ir kā diena pret nakti.
Otrkārt, Latvijai ne šodien, ne rīt nav jāpieņem lēmums, vai un kur mēs celsim AES. Turklāt to noteiks ārējie apstākļi. Ja Krievija šādu staciju uzbūvēs Kaļiņingradā (un, ja viņi ir nolēmuši, tad to izdarīs), tad ir jautājums – vai tā būs mazāk bīstama par to, ko mēs pēc divdesmit gadiem varbūt iecerētu Latvijā un kas būtu visjaunākās paaudzes AES ar visjaunākajām tehnoloģijām un nesalīdzināmi augstāku drošību? Taču nē. Ir jārēķinās ar to, ka kaimiņos būs AES, un varbūt pat divas – ja jaunu staciju būvēs arī Baltkrievijā.
Visaginas AES (un arī iespējamās AES Latvijā) nākotni noteiks nevis Japānas notikumi, bet tirgus. Ja tuvumā būs jau citas stacijas, kuras piedāvās salīdzinoši lētu enerģiju, tad Lietuvā kaut ko būvēt vairs nebūs jēgas. Jo jebkurai precei ir vajadzīgs tirgus. Ja salīdzinām situāciju enerģētikas tirgū šeit, Baltijas reģionā, ar to, kas bija pirms pāris gadiem, kad aktualizējās ideja par AES būvniecību Latvijā, tā ir ļoti mainījusies. Ir parādījies atvērts tirgus, un operatoram ir jādomā, kas katrā konkrētā dienā un stundā ir izdevīgāk – vai, piemēram, darbināt jauno TEC-2 agregātu, kas strādā ar dabasgāzi, vai enerģiju iepirkt no malas. Tādēļ es domāju, ka atomenerģētika norakstīta netiks, bet šī, diemžēl traģiskā mācība būs jāņem vērā.
Japānas nelaime tehnoloģisko progresu ļoti strauji virzīs uz priekšu. Jo jebkuram, kurš vēlēsies būvēt atomelektrostaciju, tiks uzdots jautājums – kādi jauni drošības elementi projektā ir iekļauti? Līdz šim modernām tehnoloģijām tika izvirzītas tādas prasības, ka, piemēram, reaktora dubultajam tērauda apvalkam jāiztur lidmašīnas "Boeing" tiešais trieciens. Tagad acīmredzot līdzīgas prasības būs arī visai AES apkārtējai infrastruktūrai.
Tādējādi šobrīd raisās pretējas emocijas – no vienas puses, šī katastrofa, protams, ir traģēdija, no otras, tā kalpos par lielu impulsu kodolenerģētikas turpmākajai attīstībai tieši drošības virzienā.
