Eiropas Savienības Tiesa atceļ atsevišķas Direktīvas par adekvātām minimālajām algām normas. Vai tas ietekmē Latviju

Minimālā alga ir paredzēta kā aizsargmehānisms vienkāršo profesiju veicējiem, nosakot zemāko algu, kura darba devējam jāmaksā par paveikto darbu. Minimālās algas paaugstināšana veicina personu un attiecīgi arī mājsaimniecību ienākumu pieaugumu, var motivēt lielāku iesaisti darba tirgū, kā arī ražīguma palielinājumu tautsaimniecībā. Vienlaikus minimālā alga ir viens no instrumentiem strādājošo nabadzības mazināšanai.1

Konstatējot, ka minimālās algas visā Eiropas Savienībā (ES) būtiski atšķiras un tas savukārt ietekmē darba ņēmēju darba un dzīves apstākļus, 2022. gada 19. oktobrī Eiropas Parlaments un Padome pieņēma Direktīvu par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā (turpmāk – Direktīva), kas dalībvalstīm savos nacionālajos tiesību aktos bija jātransponē (jāievieš) līdz 2024. gada 15. novembrim.

Direktīva noteic, ka ES dalībvalstis regulāri pārskata ar tiesību aktu noteikto minimālo algu, lai nodrošinātu tās adekvātumu.

Tā paredz, ka minimālās algas noteikšanā un pārskatīšanā var ņemt vērā dažādus kritērijus (piemēram, 50% no vidējās darba algas, 60% no algas mediānas vai citi kritēriji, kas sniedz skaidru un pamatotu atsauces vērtību), bet nenosaka tos konkrēti, jo dalībvalstis attiecīgos kritērijus var izvēlēties individuāli.

Vienlaikus Direktīva noteic, ka dalībvalstīm, kuru tiesību aktos ir noteikta minimālā alga, jāievieš tās noteikšanas un atjaunināšanas pārvaldības sistēma, paredzot, ka tiesību aktos jāietver kritēriji minimālās algas noteikšanai, piemēram, kāda no Direktīvā minētajām atsauces vērtībām, lai novērtētu minimālās algas adekvātumu.

Tiesa atzīst, ka Direktīva ir piemērojama, bet atceļ atsevišķas tiesību normas

Eiropas Savienības Tiesā (Tiesa) ar atcelšanas prasību2 vērsās Dānija, kura lūdza Tiesu pilnībā atcelt Direktīvu. Dānija savā prasībā norādīja, ka ar Direktīvu ES iejaucas jomās, kas neietilpst tās kompetencē saskaņā ar ES līgumiem3, proti, darba samaksas noteikšanā un tiesībās apvienoties.

Izskatot Dānijas prasību, Tiesa secināja,4 ka Direktīva daļēji iejaucās dalībvalsts tiesībās:

• nosakot, ka dalībvalstīm, kurās minimālās algas ir noteiktas likumā, jāņem vērā obligāti kritēriji algu noteikšanas un atjaunināšanas procedūrās (Direktīvas 5. panta 2. punkts);
• liedzot samazināt likumā noteiktas minimālās algas, ja valsts tiesību aktos ir paredzēts šo algu automātisks indeksācijas mehānisms (Direktīvas 5. panta 3. punkts).

Līdz ar to Tiesa nolēma atcelt minētās Direktīvas tiesību normas, kas paredz ES tiesību tiešu iejaukšanos darba samaksas noteikšanā un kuras attiecīgi neietilpst ES likumdošanas kompetencē. Taču pārējā daļā Tiesa Dānijas prasību noraidīja.

Vai Tiesas spriedums ietekmē situāciju Latvijā

Direktīvas noteikumi Latvijas nacionālajā regulējumā ir pārņemti ar Ministru kabineta 2024. gada 19. novembra noteikumiem Nr. 730 “Minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība”.

Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis LV portālam skaidro: “Direktīvas izstrādes mērķis bija ieviest skaidrāku un paredzamāku minimālās algas noteikšanas mehānismu, kā arī veicināt koplīgumus, līdz ar to šie mērķi saglabājas. Tāpat saglabājas nepieciešamība paredzēt atsauces vērtību minimālās algas noteikšanai. Tomēr spriedums paredz, ka nebija atbilstoši Direktīvā noteikt ES dalībvalstīm saistošus konkrētus rādītājus, kas ņemami vērā, nosakot minimālo algu. Tādējādi vērā ņemamo rādītāju noteikšana ir katras dalībvalsts atbildība. Jau pārņemot Direktīvu, tika vērtēts, kādi analizējamie rādītāji būtu atbilstoši Latvijas situācijai. Tos iestrādāja Ministru kabineta noteikumos, līdz ar to izvēlētie rādītāji ir atbilstoši un pēc attiecīgā sprieduma nav nepieciešams tos mainīt.”

Ministru kabineta noteikumi Nr. 730 paredz, ka minimālo darba algu Latvijā nosaka 46% apmērā no valstī vidējās bruto darba samaksas par pēdējiem 12 mēnešiem, papildus ņemot vērā arī ekonomiskos, finanšu, sociālos un citus rādītājus. Plānots, ka 2026. gadā tā sasniegs 780 eiro mēnesī, taču tas vēl jāapstiprina Saeimai, pieņemot valsts budžetu nākamajam gadam. 

1 LR Labklājības ministrijas ziņojums “Par minimālās algas situāciju 2025. gadā”.

2 Ar atcelšanas prasību tiek lūgts atcelt ES tiesībām pretrunā esošus ES iestāžu aktus. Ievērojot konkrētus nosacījumus, dalībvalstis, Eiropas iestādes un privātpersonas var vērsties Tiesā ar atcelšanas prasību. Ja prasība ir pamatota, tiesību aktu atceļ. Attiecīgajai iestādei jāaizpilda juridiskais vakuums, kas varētu rasties šī akta atcelšanas dēļ.

3 Līguma par Eiropas Savienības darbību 153. panta 5. punkts.

4 Skat. Tiesas 2025. gada 11. novembra spriedumu lietā C-19/23 Dānija/Parlaments un Padome (Adekvāta minimālā alga).