Līdz šim laikam pasaulē kopumā ir uzbūvēts 571 rūpniecisks atomreaktors. No tiem apstādinātas 127 iekārtas, bet no atlikušajiem 444 reaktoriem plānoto 30 gadu resursu ir izsmēluši 178 reaktori. (Tostarp arī nu jau plaši pazīstamais AES "Fukusima 1" reaktors, kurā 14. martā četros naktī pēc Latvijas laika notika pirmais sprādziens.)
Nākamajos piecos gados beigsies vēl 135 reaktoru ekspluatācijas termiņš. Taču jau tagad pieņemts lēmums pagarināt to izmantošanas laiku. Tas nozīmē, ka 2015. gadā no katriem četriem uz mūsu planētas strādājošiem reaktoriem savus resursus būs izmantojušas trīs iekārtas, kuras potenciāli var pārvērsties par nākošajām "fukušimām".
Izgaismojas atomenerģijas problēmas
Izdevumi atomreaktoru resursu pagarināšanai ir visai ievērojami. Tie pieaug atkarībā no laika, par kādu tiek paildzināts reaktora ekspluatācijas termiņš. Taču, lai pieņemtu šādu lēmumu, ir jāveic neatjaunojamo elementu – grafīta sistēmas, pirmā kontūra cauruļu un sūkņu, bioloģiskās aizsardzības iekārtu – un citu sistēmu pārbaude, kura lielā radiācijas līmeņa dēļ praktiski nav iespējama. Turklāt šīs iekārtas radioaktīvā vidē nolietojas ievērojami straujāk.
Nupat notikušajā ekspertu simpozijā Berlīnē tika secināts: atomelektrostacijas (AES) jebkurā brīdī var uzsprāgt, neraugoties uz to novecojušu vai vismodernāko konstruktīvo risinājumu. Negadījumi AES ir pierādījuši, ka avārijas parasti izraisa virkne faktoru, kurus iepriekš neviens nevar paredzēt. Černobiļā tās bija nepilnīgas iekārtas un nolaidība, bet Fukušimā – zemestrīce un cunami.
"AES pašlaik saražo tikai piecus procentus no pasaulē izmantotās primārās enerģijas."
Taču tā nav vienīgā ķibele, kas saistīta ar "miera atoma" izmantošanu. Speciālistiem lielas galvassāpes sagādā radioaktīvie atkritumi, kas būs bīstami vismaz tuvākos 240 tūkstošus gadu. To glabāšanas problēma joprojām nav līdz galam atrisināta. Jāpiebilst, ka arī atomreaktoru degviela - urāns - ir neatjaunojamais resurss un tā krājumi, kā liecina dažas aplēses, var beigties jau ap 2050. gadu.
Taču šajā saistībā ir arī kāda priecīga ziņa – AES pašlaik saražo tikai piecus procentus no pasaulē izmantotās primārās enerģijas. Šis skaitlis liecina, ka robu enerģētikas kopbilancē iespējams aizpildīt ar citiem enerģijas iegūšanas veidiem. Lai arī izskanējuši plāni par AES būvniecību Lietuvā un citviet netālu no Latvijas robežām, arvien plašāk praksē tiek īstenoti dažādi "zaļās" enerģijas projekti, kuru pamatu veido atjaunojamie resursi. Par to izmantošanas iespējām ir spriests vairākās konferencēs, tai skaitā arī Latvijas Zaļās enerģijas 4. forumā.
Stūrakmens - Atjaunojamās enerģijas likums
Saskaņā ar ES Direktīvas 2009/28/EK I pielikumu Latvijas mērķis ir palielināt atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanu no 32,6% 2005. gadā līdz 40% 2020. gadā no enerģijas bruto gala patēriņa. Latvijā elektroenerģijas patēriņa struktūras AER segmentu veido hidroelektrostacijas, vēja, biogāzes un biomasas elektrostacijas, kā arī AER izmantojošas koģenerācijas stacijas. Atjaunojamie energoresursi kopējā elektroenerģijas gala patēriņā 2008. gadā veidoja 39,6%, kuru lielāko daļu - mazliet vairāk par 97% – nodrošināja lielās hidroelektrostacijas (Ķeguma, Pļaviņu, Rīgas HES), bet atlikušo daļu deva vēja elektrostacijas, biomasas koģenerācijas elektrostacijas un mazās hidroelektrostacijas.
Vislielāko daļu atjaunojamie energoresursi aizņem siltumenerģijas gala patēriņā, ieskaitot centralizēto siltumenerģiju, un tas ir 42,7 procenti.
Analizējot AER veidus pēc to potenciāla un iespējamā devuma nākotnē, lai izvērtētu primāri atbalstāmos AER veidus iecerētā mērķa sasniegšanai Latvijā, kā galvenie izmantojamie resursi tiek novērtēta biomasa, pamatā koksne, kā arī vēja enerģija, biogāze un hidroenerģija.
Neapšaubāmi, ka šīs ieceres stūrakmens ir Atjaunojamās enerģijas likums, kura projekts šobrīd atrodas Saeimā. Jaunais likums ir ārkārtīgi daudzveidīgs, un tajā saduras dažādas, bieži vien pretējas intereses. Patlaban likuma redakcija koncentrēta uz elektroenerģijas ražošanu, un nepietiekama uzmanība pievērsta citiem enerģētikas sektoriem un energoefektivitātei, uzskata Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš.
Straujais elektroenerģijas cenu kāpums Latvijā, kā arī avārija atomelektrostacijā Japānā ir kāpinājusi interesi par "zaļo" enerģiju, konferences laikā atzina Ekonomikas ministrijas (EM) parlamentārais sekretārs Klāvs Olšteins. Diskutējot par šo likumprojektu, ir izkristalizējušās vairākas jaunas idejas, kuras, iespējams, tiks iekļautas jaunajā normatīvajā dokumentā. Domājams, ka Atjaunojamās enerģijas likums tiks pieņemts līdz šā gada beigām.
"Straujais elektroenerģijas cenu kāpums Latvijā, kā arī avārija atomelektrostacijā Japānā ir kāpinājusi interesi par „zaļo” enerģiju."
Tajā pašā laikā jāatzīst, uzsvēra K. Olšteins, ka "zaļā" enerģija ir nedaudz dārgāka par fosilo enerģiju. Taču ir arī savi ieguvumi: enerģijas avotu bāze atrodas tepat Latvijā, tāpat tiek veidotas jaunas darbavietas.
Šeit gan jāpiebilst, ka AER ražošanas izmaksas, kas neizbēgami izraisīs enerģijas cenu kāpumu kopumā, ne visai iepriecina patērētājus. Piemēram, Vācijas aģentūras DPA nesen veiktā aptauja liecina, ka aptuveni 58% šīs valsts iedzīvotāju izjūt bažas par finansiālām sekām, bet apmēram trešdaļa vāciešu nav gatavi maksāt par enerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem resursiem. Tikai trešdaļa Vācijas iedzīvotāju atbalsta "zaļo" enerģētiku. Iespējams, ka Latvijā, atbilstoši mūsu ekonomiskajai situācijai, svara kausi nosvērtos augstākus tarifus maksātnegribētāju pusē.
Daži skeptiķi uzskata, ka minētie 40% ir neaizsniedzams mērķis, domā K. Olšteins. Taču statistika liecina, ka "zaļās" enerģētikas attīstība mūsu valstī ir bijusi visai veiksmīga. Piemēram, pētnieki enerģijas gala patēriņam visai bieži nepieskaita daudzās mājsaimniecībās izmantoto ierasto krāsns apkuri, kas veido ievērojamu AER daļu. Līdz likuma pieņemšanai netiks izsniegtas jaunas "zaļās" enerģijas ražošanas atļaujas, uzsvēra K. Olšteins. Viņš arī uzskata, ka šīs enerģijas izmantošanu jūtami ietekmē ievērojamais fosilās enerģijas lobijs. Tāpēc jādomā par nākotnes projektu efektivitāti un perspektīvām.
Analizējot situāciju, diemžēl jāatzīst, ka, raugoties uz "zaļās" enerģijas izmantošanas paleti, vissliktāk Latvijā ir veicies transporta sektorā, atzīst EM parlamentārais sekretārs. Tieši transporta līdzekļi varētu kļūt par galvenajiem biogāzes patērētājiem. "Domāju, ka tie biogāzes ražotāji, kas būs gatavi apgādāt automašīnas ar šo degvielu, būs ieguvēji jau tuvākajā pārskatāmajā nākotnē," uzskata K. Olšteins.
Biogāzes perspektīvas
Līdz 2009. gada sākumam Latvijā biogāzi savās attīrīšanas iekārtās ar jaudu 2 MW ražoja SIA "Rīgas ūdens" un iegūto elektrību izmantoja savām ražošanas vajadzībām. Biogāzes iekārtas ir izveidotas Rīgas atkritumu poligonā "Getliņi Eko" (5 MW), SIA "LLU mācību un pētījumu saimniecībā "Vecauce"" (270 KW), divas iekārtas –– Liepājas puses atkritumu poligonos ar kopējo jaudu 1 MW. Savukārt 2009. gadā tika nodota ekspluatācijā gan tikai viena iekārta Ziemeļvidzemes atkritumu poligonā Daibē (ZAAO) ar jaudu 170 KW.
Tajā pašā gadā tika uzsākta arī vairāku biogāzes iekārtu būvniecība ar kopējo uzstādīto elektrisko jaudu 10-12 MW. Pērn martā ekspluatācijā tika nodota SIA "MC" biogāzes iekārta. Kopumā ap 60 uzņēmēju ir saņēmuši kvotu biogāzes ražošanai ar kopējo uzstādīto elektrisko jaudu gandrīz 54 MW.
Biogāzi var ražot gandrīz no jebkura bioloģiskas izcelsmes avota, skaidro Latvijas Biogāzes asociācijas vadītājs Andis Kārkliņš. Tie var būt, kā jau minēts, kūtsmēsli, ēdienu atliekas, vecā lopbarība, zaļā augu masa vai notekūdeņu iekārtās radušās dūņas. Piemēram, tiek lēsts, ka katrā Latvijas rajonā liellopu un cūku kompleksi varētu nodrošināt vismaz piecu līdz desmit biogāzes, tātad arī elektroenerģijas, ražošanas iekārtu darbību.
"Čehijā biogāzes ietaises tiks uzbūvētas pie pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 25 tūkstošus."
Par Vācijā uzkrāto pieredzi biogāzes ražošanā Zaļās enerģijas forumā runāja WIP Renewable Energies (Wirtschaft und Infrastruktur GMBH & CO Planungs KG) eksperts Dominiks Rutcs (Dominik Rutz). Šā uzņēmuma misija ir sadarbības veidošana starp pētījumiem un atjaunojamās enerģijas sistēmu ieviešanu dzīvē. WIP ir liela pieredze veiksmīgu aktivitāšu īstenošanā ciešā sadarbībā ar Eiropas Komisiju un Vācijas valsts organizācijām.
D. Rutcs pastāstīja, ka Vācijā ir izstrādāts Atjaunojamās enerģijas rīcības plāns, kas paredz, ka 2020. gadā valsts no AER saražos ap 20% no patērētās enerģijas - uz pusi mazāk nekā Latvijā. Šobrīd šajā valstī darbojas ap 6000 biogāzes staciju. Tās galvenokārt izmanto kūtsmēslus no govju vai cūku fermām vai apdzīvotu vietu attīrīšanas iekārtu blakusproduktus – dūņas. Arī Čehijā biogāzes ietaises tiks uzbūvētas pie pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedz 25 tūkstošus.
Taču šajā saistībā ir aktualizējusies diskusija par lauksaimniecības zemju izmantošanu, sacīja D. Rutcs. Daudzi lauksaimnieki ir pievērsušies kukurūzas audzēšanai biodegvielas un biogāzes ieguvei, novārtā atstājot pārtikai domātās kultūras. Gribētos teikt, ka Latvijai tas gan nav aktuāli, jo liela daļa mūsu lauksaimniecības zemes vispār netiek derīgi izmantota.
"Zaļās" enerģētikas nākotne
Šobrīd zinātnieki sākuši darbu pie tā dēvētās trešās paaudzes biomasas – aļģu tehnoloģijām, stāstīja RTU profesore Dagnija Blumberga. "Kopā ar partneriem no Itālijas, Dānijas un Zviedrijas mēs strādājam pie aļģu biomasas audzēšanas, pārstrādes un izmantošanas iespēju apzināšanas. Piemēram, pašlaik bioaļģes izmēģinājumprojekta ietvaros audzē Sicīlijā, Itālijā, un no tām iegūst biogāzi. Savukārt mēs sadarbībā ar Bioloģijas institūtu plānojam šādu programmu veidot arī Baltijas jūrā. Kolēģi zina, kā audzēt aļģes, savukārt mēs – kā no tām iegūt biogāzi. Tā ir daļēja atbilde uz jautājumu, vai atjaunojama enerģija ir ilgtspējīga. Jaunie pētījumi apstiprina, ka tai ir ilgtspējīgs raksturs, jo pastāvīgi tiek radītas jaunas tehnoloģijas," konstatēja D. Blumberga.
"Lielāko daļu elektroenerģijas saražojam, izmantojot mūsu hidroresursus," sacīja akadēmiķis Arnis Kalniņš. "Aprēķini liecina, ka pilnībā nav izmantots Daugavas potenciāls. Papildus mēs varētu iegūt lielas elektroenerģijas jaudas, kas ļautu samazināt enerģijas importu aptuveni par 40 procentiem. Protams, ka būs asa diskusija, kur šādas stacijas varētu būvēt – pie Jēkabpils vai Daugavpils. Tas dod iespēju ne tikai vairākkārt apgrozīt šo kubikmetru ūdens, bet arī saražot lētu enerģiju. Domāju, ka HES saražotās enerģijas kilovatstundas pašizmaksa varētu būt zem viena santīma. Neapšaubāmi tā ir lētāka enerģija.
Pirms trīsdesmit gadiem mēs sadedzinājām apmēram vienu miljonu tonnu kurināmās kūdras. Ja šos resursus izmantotu šodien, iegūtu papildu enerģiju. Šeit jāatceras, ka Latvijā kūdras krājumi katru gadu palielinās, gluži tāpat kā biomasa, piemēram, zāle. Pie tam šo resursu pietiks vairākiem simtiem gadu. Piemēram, tepat kaimiņos Somijā apmēram piecus sešus procentus elektroenerģijas iegūst, sadedzinot kūdru. Aprēķini liecina, ka, sadedzinot kūdru, vienas MWh pašizmaksa ir 43 eiro, bet, sadedzinot koksni, 73 eiro, izmantojot vēja enerģiju - 52 eiro."
Taču tikai ar AER izmantošanu vien nebūs iespējams samazināt iedzīvotāju reakciju uz augošajām enerģijas cenām un nodrošināt videi un klimatam nekaitīgu ekonomiku. Tieši tāpēc īpaša uzmanība ir jāpievērš enerģijas resursu taupīšanai, kā arī vietējā enerģijas tirgus liberalizācijai un Latvijas iekļaušanai Eiropas enerģijas tirgū.
