Šajā lietā amatpersonām bija celta apsūdzība par to, ka tās, reaģējot uz personas izsaukumu, kopā ar padotajiem ieradās ģimenes kopīgajā mājoklī, kur atradās persona, kas izsauca policiju, viņa sieva un viņas māte un nepilngadīgs bērns, un nolūkā panākt abu sieviešu izlikšanu no mājokļa tika uzsākts kriminālprocess par iespējamu nelikumīgu iekļūšanu mājoklī, kura ietvaros aizturēja abas sievietes, pret vienu no viņām pielietots fizisks spēks un roku dzelži, nodarot vieglus miesas bojājumus. Savukārt vēlāk kriminālprocesu izbeidza, secinot, ka noziedzīgs nodarījums nav noticis.
Gan pirmās, gan apelācijas instances tiesa secināja, ka pierādījumu kopums neapstiprina to, ka amatpersonas tīši izdarījušas dienesta pilnvaru acīmredzamu pārsniegšanu un apsūdzēto rīcībā nav konstatējamas Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes. Ievērojot minēto, tiesa atzina abus apsūdzētos par nevainīgiem celtajā apsūdzībā un attaisnoja.
Apelācijas instances tiesa bija pieņēmusi arī blakus lēmumu par prokuroru pieļautiem tiesību normu pārkāpumiem kriminālprocesa gaitā.
Senāts atcēla blakus lēmumu, norādot, ka tā saturs ir vispārīgs, nesniedz konkrētu pirmstiesas un tiesas procesā pieļautu pārkāpumu aprakstus un aprobežojas vienīgi ar neapmierinātības izteikšanu par apsūdzības celšanu un apelācijas protesta uzturēšanu.
Vienlaikus Senāts noraidīja prokurora kasācijas protestu, secinot, ka tajā nav norādīti ne Krimināllikuma, ne Kriminālprocesa likuma būtiski pārkāpumi, kas noveduši pie nelikumīga vai netaisnīga nolēmuma.
Senāts arī uzsvēra, ka tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem nereti jāpieņem lēmumi sarežģītos un emocionāli saspringtos apstākļos, balstoties uz nepilnīgu informāciju un steidzamības kārtā. Šādos gadījumos vēlāk konstatēta kļūda pati par sevi nav pamats kriminālatbildības, kā visbargākās juridiskās atbildības formas, piemērošanai.
Lietas Nr.: SKK-63/2025 (11819003215)
