Senāts izvērtēja jautājumu, vai lietas izskatīšana apelācijas instancē bez aizstāvja klātbūtnes ir pārkāpusi apsūdzētā tiesības, ja apsūdzētais ir vienojies ar aizstāvi, ka turpmāk aizstāvību īstenos pats. Kā norāda Senāts, lai uzskatītu, ka atteikšanās no aizstāvja notikusi, nepārkāpjot tiesības uz aizstāvību, tai ir jābūt paustai brīvprātīgi, apzināti un nepārprotami, tai jātiek fiksētai, kā arī personai jābūt informētai par savu tiesību saturu un atteikšanās sekām. Izskatāmajā lietā apsūdzētā tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu Senāts nekonstatēja, jo apsūdzētais bija labprātīgi, pēc savas iniciatīvas pirms tiesas sēdes atteicies no paša izvēlēta aizstāvja, turklāt, tā kā lieta apelācijas instances tiesā izskatīta jau iepriekš, viņam bija zināma iztiesāšanas kārtība un tiesību uz advokāta palīdzību saturs. Senāts arī vērsa uzmanību uz to, ka tiesai, noskaidrojot, ka persona labprātīgi un pēc pašas iniciatīvas atsakās no aizstāvja, jāizskaidro ne vien tas, ka turpmāk persona pati īstenos savu aizstāvību, bet arī atteikšanās no aizstāvja sekas un turpmākās izmaiņas apsūdzētā tiesībās. Tiesai jānoskaidro šīs atteikšanās iemeslu, tostarp, vai apsūdzētais no aizstāvja nav atteicies mantiskā stāvokļa dēļ, kā arī jāatgādina par iespēju atsaukt savu paziņojumu par atteikšanos no tās tiesībām uz aizstāvja palīdzību.
Senāts atzina, ka pārējie kasācijas sūdzību argumenti saistāmi ar atšķirīgu pierādījumu vērtējumu un subjektīvu nepiekrišanu apelācijas instances tiesas atzinumiem.
Šī lieta Senātā tika skatīta jau otro reizi – iepriekš Senāts, izskatot lietu SKK-154/2024, bija atcēlis Rīgas apgabaltiesas spriedumu daļā, kurā apsūdzētais bija atzīts par nevainīgu un attaisnots daļā par narkotisko vielu neatļautu iegādāšanos, glabāšanu un pārvadāšanu realizācijas nolūkā.
Lieta SKK-23/2026 (15890010917).
