Ieklausīties pacientā, viņa tuviniekos, medmāsās, ārstos, sociālajos darbiniekos un daudzos citos garajā ārstniecības ķēdē iesaistītajos un tikai tad rakstīt valsts plānu, lai soli pa solim cīnītos par tajā noteikto uzdevumu izpildi. Ar šādu mērķi Veselības ministrija ir īstenojusi plašu sabiedrības līdzdalības projektu psihisko saslimšanu un atkarību ārstēšanas atbalsta pasākumu plāna izstrādei. Ko tas ir devis? Vai sekos izmaiņas, kas palīdzēs psihisko saslimšanu un atkarību pacientiem labāk orientēties pakalpojumu “džungļos”? Par pētījumā gūto pieredzi un secinājumiem klausieties raidieraksta “Kā likums!” sarunu ar projekta īstenotājiem.
|
Atbildot uz jautājumu, kas noteica projekta izvēli psihiskās veselības un atkarību mazināšanas virzienā, Veselības ministrijas Psihiskās veselības, atkarību profilakses un integrēto pakalpojumu nodaļas vadītājas vietniece Sanita Lazdiņa norāda: “Pirms jaunā plāna izstrādes mēs vēlējāmies runāt ar iespējami daudziem iesaistītajiem, jo īpaši tām grupām, kuras ir grūti sasniegt. Tikai respektējot visu pušu vajadzības, intereses un problēmas, var saprast, kas vēl būtu jādara vai jāmaina, lai kopīgi izveidotu lietotāja jeb pacienta ceļa karti.”
Savukārt pētnieks, politikas zinātņu doktors un antropologs Mārtiņš Daugulis skaidro, ka pacienta ceļa kartes lietotāji ir visi iesaistītie. Ar grūtībām saskaras ne tikai pacients, bet arī ārsts, aprūpes māsa un sociālais darbinieks. Tāpēc svarīgi ir vienoties un kopīgi atrast risinājumu.
Atzīstot, ka problēmu veselības nozarē netrūkst, viņš piebilst: “Esmu pārliecināts, ka, sakārtojot psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu sektoru, mēs ļoti palīdzēsim visai veselības aprūpes sistēmai kopumā.”
Veselības ministrija projekta pieteikumā nākamā plāna priekšizpētei bija noteikusi dziļās izziņas metodes – fokusgrupas, koprades darbnīcas un padziļinātās intervijas.
Fokusgrupu diskusijas palīdzēja iegūt informāciju no noteiktām pakalpojumu mērķa grupām, piemēram, personām, kam ir atkarības, vielu lietošanas traucējumi un kas meklē palīdzību.
Šie cilvēki nav sasniedzami ar tradicionāliem paradumu pētījumiem.
Savukārt NVO sektora pārstāve, biedrības “Ogle” projektu koordinatore Aļona Aleksejeva par fokusgrupu diskusiju galveno ieguvumu uzskata dalībnieku piedzīvoto līdzvērtības sajūtu: “Tā bija iespēja brīvi, bez pārmetumiem paust savu viedokli un vienlaikus tikt uzklausītiem.”
Koprades darbnīcas bija veids, kā iesaistīt un pie viena sarunu galda nosēdināt valsts iestādes, ārstniecības personas, pašvaldību sociālos dienestus, bāriņtiesas un citus, kas strādā ar šiem jautājumiem un sniedz pakalpojumus. “Psihiskās veselības un atkarību klientiem un pacientiem sniegtie pakalpojumi ir dažādu nozaru pārraudzībā. Tāpēc koprades darbnīcu dalībniekiem bija grūti pateikt, kas īsti nestrādā, kur ir plaisas jeb pārrāvumi,” atzīst S. Lazdiņa.
M. Daugulis stāsta, ka projektā bijis viegli komunicēt ar pacientu nevalstiskajām organizācijām.
Savukārt vissarežģītākās bijušas intervijas ar pacientiem un viņu tuviniekiem, jo psihiskās veselības un atkarību pacienti daudz vairāk nekā citās jomās ir pakļauti stigmām: ir kauns, kritikai var sekot nosodījums, arī sods, ja izteiksies slikti par veselības aprūpi vai ārstniecības iestādi, kuras pakalpojumus izmanto. “Tādēļ ar cilvēkiem, kas piekrita runāt, mēs bijām ļoti diskrēti. Zīmīgi, ka līdzīga aina pavērās sarunās ar speciālistiem. Arī viņi atzina, ka izjūt stresu un bažas par atļaušanos izteikt kritiku.”
M. Daugulis norāda, ka pacienta ceļš pētījumā nenozīmē klīnisko ceļu jeb ārstniecības iestādē saņemtos pakalpojumus. Šī jēdziena filozofija ir cita. Pacienta ceļš ir sazarots, tas caurvij pacienta dzīvi, sākot ar ikdienu, būšanu ģimenē, darba attiecības, mijiedarbību ar pašvaldību, ārstniecības iestādēm, sociālo dienestu un daudzām citām institūcijām.
Pētījums apstiprināja, ka pacienta ceļa pārrāvumi visvairāk iezīmējas starpinstitucionālajos posmos, kad pacients no viena resora pāriet pie cita.
“Lai gan varētu šķist, ka dažādas institūcijas savā starpā sarunājas, tiekas, apmainās ar informāciju, faktiskā aina ir cita. Katra struktūra strādā sava pakalpojuma ietvaros un primāri risina savas problēmas, īsti nezinot, kas notiek pirms tam un pēc tam. Pacienta ceļš ļauj “apvīt” konkrētai līnijai citas līnijas, izveidojot pacienta ceļa karti un vienlaikus uzlabojot gan konkrētu pakalpojumu sniegšanu, gan ieraugot sistēmas problēmas. Šāda pacienta ceļa karte būtu vērtīgs instruments ne vien pacientam, bet arī visiem procesā iesaistītajiem, jo tā dod iespēju pārredzēt kopainu,” komentējot pētījuma secinājumus, atzīst M. Daugulis.
Gan S. Lazdiņa, gan M. Daugulis, gan A. Aleksejeva ir vienisprātis, ka pētījuma laikā notikušās diskusijas liecināja par dalībnieku domāšanas maiņu. Proti, palielinājās izpratne par to, ka pacienta ceļa centrā jāatrodas pacientam un piekļūstamībai pakalpojumam, nevis efektivitātei, piemēram, rindas samazināšanai vai citiem iekšējiem uzlabojumiem. Taču, lai to iedzīvinātu, ir vajadzīga visu iesaistīto vienošanās.
Vēl viens pētījuma laikā radies priekšlikums ir noteikt, ka īpaši smagas saslimšanas gadījumos pacientam nepieciešams palīgs – mentors, koordinators, gadījumu vadītājs, līdzgaitnieks.
“Šī līdzgaitnieka loma būtu ārstniecības iestādē nodrošināt pacientu ar informatīvo vidi par turpmāko ārstēšanās pakalpojumu gaitu un sasniedzamību. Kā arī gādāt, ka pēc ārstēšanās kursa pabeigšanas pacients nepaliek neziņā, bet tiek nodots kopienai – attiecīgai nevalstiskajai organizācijai, kurā atbalstu un informāciju sniedz organizācijas koordinators, palīdzot adaptēties un orientēties turpmākajā dzīvē. “Tev ir telefona numurs, tu vari piezvanīt, kad esi izgājis no ārstniecības iestādes un nesaproti, ko tālāk darīt,” idejas būtību paskaidro M. Daugulis.
Vienlaikus šādas sistēmas izveide noņemtu informatīvo slodzi no ārstiem, radītu pacientiem saziņas iespēju un kalpotu pārejai no viena pacienta ceļa posma uz citu.
A. Aleksejeva stāsta, ka pacientu organizācijās ir izstrādāti un jau efektīvi darbojas savi atbalsta mehānismi, tostarp ir līdzgaitnieki, taču bieži vien ārstniecības un sociālās struktūras par to nezina.
Domājot par palīgu institūta attīstību pakalpojumu sektorā, S. Lazdiņa uzsver apmācības nepieciešamību personām, kas būtu gatavas kļūt par mentoriem vai līdzgaitniekiem.
Vai taps psihisko saslimšanu un atkarību pacienta ceļa karte?
Pēc VM teiktā, jaunā psihiskās veselības un atkarību mazināšanas politikas plānošanas dokumenta uzmetums gaidāms 2026. gada otrajā pusē. To parastajā kārtībā nodos publiskajai apspriešanai.
Šobrīd “bumba” ir politikas plānotāju – Veselības ministrijas – rokās. To, ka veiktais pētījums nav apsolījums absolūtai kapacitātei, saprot ikviens iesaistītais.
Vienlaikus pēc projekta īstenošanas pārmaiņu gaidās ir visi, jo īpaši psihisko saslimšanu un atkarību pacientu kopiena.
Dalība projektā un pētījumā iesaistītajiem ir devusi lielāku cerību, ka pēc jaunā psihiatriskās un atkarību aprūpes atbalsta pasākumu uzlabošanas plāna apstiprināšanas šo pacientu labā tiks darīts vairāk.
Raidieraksts “Kā likums!”
LV portāla sarunas par tev noderīgām tēmām tiesiskā regulējuma piemērošanas un likumdošanas jomā.
