Pacientu tiesību likumā norādīts, ka ārstniecības personai laikus jāsniedz pacientam informācija par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamajām metodēm. Kāpēc praksē joprojām netrūkst gadījumu, kad pacients apgalvo, ka informācija nav sniegta?
Vispirms vajadzētu nodalīt tos gadījumus, kad izmeklējumus vai speciālistu konsultācijas izvēlas pats pacients. Tādu gadījumu nav mazums, īpaši privātajās ārstniecības iestādēs. Katram izmeklējumam ir savas iespējas, un tā mērķis ir apstiprināt vai noliegt ārsta aizdomas par iespējamo diagnozi. Tāpēc izmeklējumiem jābūt secīgiem un medicīniski pamatotiem – tos nosaka ārsts, nevis pacients.
Saprotu, ka mūsdienās pacienti ir informēti un daudz lasa, tomēr izmeklējumu gaita un ārstēšana ir ārsta kompetence. Savukārt ārsta pienākums ir pacientam paskaidrot, kādēļ konkrētais izmeklējums nepieciešams, kā arī izstāstīt par tā stiprajām un vājajām pusēm.
Praksē ārstniecības iestādēs pirms manipulācijām pacientam tiek lūgts parakstīt informēto piekrišanu. Tajā parasti norādīts, ka pacients ir sapratis ārsta sniegto informāciju, tostarp par ārstēšanas riskiem. Daļa pacientu piekrišanu izlasa ļoti rūpīgi, bet citi to paraksta neizlasot. Īpaši tā var gadīties, kad cilvēkam ir stipras sāpes un viņš vēlas pēc iespējas ātrāk saņemt palīdzību.
Taču jebkurā gadījumā vairāk jāstrādā pie tā, lai pacients informāciju patiešām saprastu. Svarīgi runāt pacientam saprotamā valodā, nelietojot pārmērīgi daudz medicīnisko terminu. Katras profesijas pārstāvis savu jomu labi pārzina un dažkārt pat nepamana, cik sarežģītu valodu lieto. Tas nav pārmetums ārstiem, tomēr, ja pacients nepārjautā, ārstam var rasties iespaids, ka viss ir saprasts.
Būtiski, lai pacients sadzirdētu ārsta teikto un mazāk balstītos uz citu cilvēku pieredzi ārstniecībā.
Nereti valda uzskats, ka ārsts ar pacientu nerunā, tomēr daļa problēmas var būt saistīta ar pacienta psiholoģisko stāvokli. Piemēram, uzzinot smagu diagnozi, cilvēks var justies apmulsis un tajā brīdī nespēt uztvert visu informāciju. Tāpēc, iespējams, vairāk jādomā par alternatīviem informācijas veidiem – vizuālajiem materiāliem, rakstveida skaidrojumiem vai pacientu koordinatoru iesaisti. Onkoloģijā pacientu koordinatori labi palīdz iziet cauri ārstēšanās procesam. Atsevišķos gadījumos varētu vairāk iesaistīt arī piederīgos.
Manuprāt, pacientiem jābūt informētākiem arī par to, kas viņiem pienākas veselības aprūpē. Nereti daudz tiek domāts par dārgiem izmeklējumiem un savām tiesībām, bet mazāk – par iespējām izmantot valsts apmaksātos profilakses pakalpojumus.
Piemēram, nepietiekami tiek izmantotas valsts apmaksātās vakcinācijas un skrīninga programmas.
Tāpat redzam iezīmi, ka, salīdzinot ar citām valstīm, pie mums bieži tiek veikts datortomogrāfijas izmeklējums. Jautājums: vai tas tiešām tik daudzos gadījumos ir nepieciešams? Turklāt ārstam noteikti jāpaskaidro pacientam potenciālie riski saistībā ar starojuma daudzumu minētā izmeklējuma laikā. Arī kodolmagnētiskā rezonanse, kas būtībā ir labs un saudzīgs izmeklējums, ne visās situācijās ir vajadzīga. Kopumā novērojama tendence veselības aprūpē sākt ar dārgākiem izmeklējumiem, neizmantojot lētākos, piemēram, ultrasonogrāfiju.
Pieminējāt pacientu koordinatorus kā veiksmīgu risinājumu pacienta novirzīšanai uz nepieciešamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Tādi šobrīd ir tikai onkoloģijā. Vai pakalpojumu plānots attīstīt?
Jā, patlaban koordinatoru pakalpojums tiek nodrošināts tikai onkoloģijā. Vēlamies to ieviest arī mājas un paliatīvajā aprūpē, jo šajos pakalpojumos nozīmīga ir ne tikai veselības, bet arī labklājības daļa. Kopumā koordinatorus vajadzētu nodrošināt visās nozarēs. Onkoloģijas jomā to iesaiste ir liels atbalsts pacientiem. Piemēram, ja pacients, kurš dzīvo reģionā, brauc uz izmeklējumiem, koordinators palīdz visu sakārtot, lai vienā dienā varētu veikt vairākus izmeklējumus.
Veselības aprūpē, tai skaitā komunikācijā ar pacientu, arvien vairāk ienāk digitālie risinājumi. Kā jūs tos vērtējat? Piemēram, ģimenes ārstu praksēs nereti saziņai tiek izmantoti WhatsApp čati – pacients apraksta savas sūdzības, un dažkārt ārsts, pamatojoties uz tām, izraksta pat recepšu medikamentus.
Šāda saziņa nedrīkst notikt visu laiku. Jāņem vērā, ka pacients ne vienmēr var skaidri aprakstīt savas sūdzības. Tādēļ, lai saziņa notiktu attālināti, jābūt pārliecībai, ka pacients ir spējīgs sevi objektīvi novērtēt un visu ir sapratis. Ja pacients ir ļoti labi zināms, regulāri apmeklē ārstu un viņam, piemēram, ir beigušies ikdienā lietojamie medikamenti, attālinātā saziņa ir atbalstāma.
Mani izbrīna gadījumi, kad ar pacientu ir grūti sazināties vai viņš ir gulošs, tomēr ārsts attālināti izraksta medikamentus, pat neapmeklējot pacientu mājās. Piederīgie tādās situācijās nevar objektīvi novērtēt pacientu un noteikt, kas viņam nepieciešams.
Pāriesim uz citu tēmu – rehabilitācijas pieejamību pēc akūtas ārstēšanas. Kā praksē tā tiek nodrošināta? Vai pacientam pašam jāmeklē iespējas, vai arī tas ir ārsta pienākums secīgi pēc ārstēšanas informēt par rehabilitācijas nepieciešamību un iespējām?
Vispirms jānodala medicīniskā rehabilitācija no t. s. labbūtības pakalpojumiem. Medicīniskā rehabilitācija ir ārstēšanas procesa sastāvdaļa. Piemēram, cilvēkam bijis lūzums, veikta operācija, un rehabilitācijā tiek atjaunotas kustības, lai persona varētu atgriezties ikdienas dzīvē.
Vienlaikus ir tādi pakalpojumi, kurus cilvēki bieži uztver kā rehabilitāciju, lai gan tie vairāk saistīti ar pašsajūtas uzlabošanu. Piemēram, persona dodas pie fizioterapeita muguras sāpju dēļ vai apmeklē masāžas. Arī minētie pacienti tiek iekļauti rindās uz rehabilitācijas pakalpojumiem.
Jāpiebilst, ka valsts ir paplašinājusi ģimenes ārstu iespējas. Proti, ģimenes ārsts var nosūtīt pacientu pie fizioterapeita līdz piecām reizēm. Piemēram, muguras sāpju gadījumā cilvēks var saņemt vingrošanas ieteikumus un plānu darbam mājās, nevis regulāri doties uz ārstniecības iestādi un tērēt papildu līdzekļus.
Medicīniskās rehabilitācijas gadījumā tās nepieciešamību izvērtē un to nozīmē ārsts. Rehabilitāciju iespējams saņemt stacionārā, dienas stacionārā vai ambulatori. Galvenais ir to saņemt iespējami laikus – jo ātrāk sāk, jo efekts būs labāks. Piemēram, pēc insulta rehabilitācija bieži vien tiek sākta jau stacionārā.
Jebkurā rehabilitācijas procesā ir konkrēts mērķis. Piemēram, lai cilvēks atkal spētu pats pacelt krūzi, aizpogāt drēbes vai pārvietoties.
Rehabilitācija nebūs vajadzīga visu mūžu. Ir pacienti, kuriem pēc insulta tā izdodas ļoti veiksmīgi, un vēlāk pat nevar pateikt, ka cilvēkam bijušas nopietnas veselības problēmas. Taču ir arī pacienti, kuriem rehabilitācijas mērķus pilnībā neizdodas sasniegt un paliek funkcionāli traucējumi. Tas gan nenozīmē, ka rehabilitācija turpmāk ik gadu pienāksies automātiski noteiktu reižu skaitu. Tā tiek nozīmēta tikai tad, ja ir medicīniskas indikācijas, un tas ir ārsta kompetences jautājums.
Tāpat esam novērojuši, ka gadījumos, kad attiecīgais pakalpojums nav pieejams, to mēdz aizvietot ar citu, līdzīgu pakalpojumu, lai gan tas ne vienmēr atbilst pacientam patiešām nepieciešamajam. Reizēm rehabilitācija tiek izmantota arī kā atelpas brīdis tuviniekiem, tomēr jāatceras, ka tā ir ārstēšanas sastāvdaļa, nevis sociālais pakalpojums.
Tātad, ja rehabilitācija ir akūti nepieciešama, ārstniecības iestāde parūpējas, lai tā tiktu saņemta nekavējoties pēc ārstēšanas beigām?
Jā. Tāpēc, piemēram, ārstniecības iestādēs, kurās pieejamas insulta vienības, jābūt arī rehabilitācijas iespējām. Tas noteikts prasībās ārstniecības iestādēm. Tāpat ir, arī nosakot prasības citiem ārstniecības profiliem. Piemēram, traumatoloģijas profilā jāietilpst arī operāciju blokam, intensīvajai terapijai un rehabilitācijai. Tā iespējams nodrošināt pakalpojumu pēctecību.
Kā stacionārajās ārstniecības iestādēs tiek nodrošināts atbalsts vientuļiem pacientiem, kuriem pēc ārstēšanās nepieciešama rehabilitācija vai aprūpe, bet nav tuvinieku, kas varētu palīdzēt?
Jāizvērtē, vai cilvēks spēj sevi aprūpēt un dzīvot patstāvīgi. Ja tas nav iespējams, jādomā par papildu atbalstu – aprūpētāja piesaisti, sociālās aprūpes centru vai citiem risinājumiem. Tādēļ svarīga ir sadarbība starp veselības un sociālās aprūpes sistēmu. Mums ir sadarbība ar sociālajiem dienestiem, un šo atbalstu turpinām attīstīt.
Ir ieviestas arī hospisa brigādes, atsevišķos pansionātos izveidoti veselības punkti. Vienlaikus esam sapratuši, ka veselības aprūpes pakalpojumu apjoms pansionātos joprojām nav pietiekams. Patlaban domājam, kā minēto atbalstu paplašināt, jo pēdējos gados pansionātos ievērojami pieaug pacientu skaits ar trešo un ceturto aprūpes līmeni.
Sarunai tuvojoties noslēgumam, kā, jūsuprāt, veicināt cilvēkorientētu pieeju veselības aprūpei?
Vispirms visām pusēm būtu jāsaprot, ko īsti nozīmē “cilvēkorientēta pieeja”. Manuprāt, tas nozīmē, ka centrā ir cilvēks ar visām savām vajadzībām, nevis tikai noteikta diagnoze vai saslimšana.
Piemēram, nepietiek tikai izoperēt apendicītu. Cilvēkam var būt arī citas blakusslimības, sociālās problēmas vai finansiālās grūtības. Viņš var būt trūcīgs un nespēt sev nodrošināt pat pamatvajadzības. Tas viss jāredz kopainā.
Mēs varam ārstēt, cik labi vien spējam, un izrakstīt ļoti dārgus medikamentus, taču, ja personai nav nodrošinātas pamatvajadzības, ārstēšana ne vienmēr būs efektīva.
Domāju, jāmainās arī pacientu attieksmei. Nereti, ja pacienta gaidas nepiepildās, rodas priekšstats, ka neviens viņu nav sapratis vai aprūpes kvalitāte bijusi slikta. Tomēr tāda attieksme neveicina sadarbību starp pacientu un ārstu. Cieņai un sadarbībai jābūt abpusējai.
Pacientam nevajadzētu aizmirst, ka viņam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi – rūpēties par savu veselību, nesmēķēt, nelietot alkoholu, apmeklēt profilaktiskās pārbaudes. Ja cilvēks šos pienākumus neievēro, sabiedrība to bieži vien pieņem daudz iecietīgāk nekā situācijas, kad kļūdu pieļāvis ārsts.
Tāpēc, manuprāt, galvenais ir nevis koncentrēties uz sodīšanu, ja ārsts ir kļūdījies, bet analizēt, ko sistēmā varētu uzlabot, lai līdzīgas situācijas nākotnē neatkārtotos.
Mediķi nereti norāda uz pārslodzi un laika trūkumu. Arī tas, visticamāk, var ietekmēt sadarbību ar pacientu.
Jāatzīst, ka pārslodze un laika trūkums veselības aprūpē ir problēma, kas var ierobežot ārsta iespējas pilnvērtīgi veltīt laiku katram pacientam. Tomēr cilvēkorientēta pieeja ne vienmēr ir tieši atkarīga no sarunai atvēlētā laika apjoma, bet gan no attieksmes un komunikācijas kvalitātes. Pat neilgā kontaktā ārsts var demonstrēt laipnību, cieņu un empātiju – uzklausīt pacientu, paskaidrot būtiskāko saprotamā valodā un radīt sajūtu, ka cilvēks tiek uztverts nopietni. Šāda attieksme ietekmē pacienta uzticēšanos un līdzestību ārstēšanā.
Vienlaikus jāapzinās, ka veiksmīga komunikācija nav tikai ārsta atbildība. Sarunā vienmēr piedalās divi cilvēki – gan ārsts, gan pacients. Lai veidotos laba sadarbība un savstarpēja sapratne, pacientam jābūt aktīvam, tas ir, jāuzdod jautājumi, ja kaut kas nav skaidrs, jāinformē par savām izjūtām un bažām, kā arī jāieklausās ārsta ieteikumos. Tikai dialogā, kur abas puses iesaistās, iespējams panākt vislabāko rezultātu.
Empātija un savstarpēja cieņa palīdz mazināt spriedzi, kas rodas gan ārstiem pārslodzes apstākļos, gan pacientiem satraukuma vai neziņas dēļ.
