Pasaulē nav tādas valsts, kurā nebūtu rindu uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Taču Latvijā rindas veidojas, arī lai saņemtu pamata izmeklējumus un medikamentus, kas nepieciešami dzīvības glābšanai.
Jo dziļāk laukos, jo mazāka jau tā ierobežotā valsts apmaksāto zāļu un izmeklējumu pieejamība. Ģimenes ārsti savus pacientus pazīst gadiem: mēs redzam viņu potenciālu, iespējas, pienesumu valstij, dzīvesprieku, vienlaikus arī problēmas, finansiālos un sociālos faktorus, kuru dēļ viņi ir nevienlīdzīgā situācijā ar lielo pilsētu iedzīvotājiem.
Protams, katrā ciemā nav jābūt sirds ķirurgam vai endokrinologam un vienmēr būs specifiskas saslimšanas, kas jāārstē ar sarežģītu terapiju specializētos centros. Taču, pat nerunājot par īpaši izsmalcinātiem medikamentiem, iespēja saņemt valsts kompensētās zāles ir ļoti sadrumstalota un birokrātiskiem šķēršļiem pārpildīta sistēma. Turklāt tas attiecas ne tikai uz medikamentu pieejamību Latvijā vai to, cik ātri tos iekļauj kompensācijas sistēmā, bet arī valsts apmaksātajiem izmeklējumiem, lai terapiju vispār varētu uzsākt.
Mana ģimenes ārsta prakse aptver 30 x 30 kilometru lielu lauku teritoriju. Attālums līdz ģimenes ārstam ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki nemeklē palīdzību, tomēr 30 kilometri vēl ir kaut cik pārvarams šķērslis. Toties tikt uz Rīgu jau ir krietni sarežģītāk, bet atsevišķi izmeklējumi ir pieejami tikai galvaspilsētā. Arī pie speciālista nokļūt nav nemaz tik vienkārši, taču medikamenti vajadzīgi nekavējoties.
Piemēram, kompensējamo zāļu sarakstā ietvertos medikamentus sirds mazspējas ārstēšanai vai asins šķidrināšanai ilgstoši drīkstēja izrakstīt tikai kardiologs, bet rindā jāgaida pusgads vai pat ilgāk.
Zāles maksā vairākus desmitus eiro mēnesī, pacients nevar atļauties tās iegādāties, un veselība pasliktinās, insulta risks pieaug.
Sākt zāles kompensēt pēc insulta, protams, arī ir svarīgi, taču tas ir par vēlu.
Iesaistoties Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijai, panākts, ka tiešas darbības antikoagulantus un SGLT-2i grupas medikamentus patlaban drīkst nozīmēt arī ģimenes ārsti. Tādējādi ir būtiski uzlabojusies pieejamība šīm nozīmīgajām medikamentu grupām.
Tomēr joprojām nevaram laikus nodrošināt vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu, piemēram, cukura diabēta, hroniskas nieru slimības, vairāku psihisku saslimšanu gadījumā. Lai gan to pārvaldība ir ģimenes ārsta kompetencē, valsts apmaksātās medikamentozās terapijas uzsākšana iespējama tikai ar sekundārās veselības aprūpes speciālista rekomendāciju. Kā zināms, tas saistīts ar mēnešiem ilgu gaidīšanu rindā.
Mums šķiet pieņemami nozīmēt pacientam zāļu aktīvo vielu, lai valsts kompensētu lētāko medikamentu, kas to satur, – tas palīdz ietaupīt lielus līdzekļus, bet pacients tik un tā saņem nepieciešamo ārstēšanu.
Kad cilvēks beidzot ir ticis pie speciālista un varbūt pat saņēmies apmaksāt konsultāciju, ļoti bieži ar to viss beidzas, jo nākamais izmeklējums maksā tikpat dārgi vai vēl vairāk, arī terapiju vairs nevar atļauties.
Onkoloģisko saslimšanu terapiju vairumā gadījumu apmaksā valsts, tomēr ir papildu izdevumi – izmeklējumi, analīzes, aprūpe –, kas pacientam nav “pa kabatai”.
Protams, pat visbagātākā valsts nespētu apmaksāt ikvienu terapiju pilnīgi visiem cilvēkiem ar jebkādām diagnozēm. Taču jādara viss iespējamais, lai palīdzētu vismaz tiem, kam valsts ir vienīgā cerība, lai saņemtu ar izmeklējumiem pamatotu konkrētu terapiju.
Viens no risinājumiem ir diagnosticēt problēmas pēc iespējas ātrāk, lai sarežģītās un dārgās terapijas nebūtu vajadzīgas. Tātad investēt tur, kur parasti mēģina ietaupīt, tas ir, profilaksē un sabiedrības izglītošanā. Atbilstoši lauku ģimenes ārstu pieredzei – jo zemāks cilvēka sociālais, finansiālais un veselības pratības līmenis, jo vēlāk viņš atpazīst iespējamos slimības simptomus un vēršas pie ārsta. Tādā gadījumā arī diagnostika un ārstēšana ir novēlota.
To, ka sabiedrības izglītošanā mums ir daudz darba, apliecina kaut vai iedzīvotāju atsaucība valsts apmaksātajam skrīningam: manā praksē šiem aicinājumiem paši atsaucas vidēji tikai 10–15% pacientu, taču, individuāli uzrunājot, motivējot un skaidrojot, rezultāts ir ievērojami labāks. Sabiedrībai jābūt zinošai un atsaucīgai, lai ilgtermiņā nodrošinātu skrīningu regularitāti un aptveri, kas sekmētu agrīnu diagnostiku. Vienlaikus apmēram trešdaļa onkoloģisko slimību tiek atklātas nejauši – plānotās pārbaudēs, bez konkrētām sūdzībām vai citu iemeslu dēļ veiktos izmeklējumos kā gadījuma rakstura atradums.
Domāju, nav jāatgādina, cik būtiski ir audzējus atklāt laikus, nevis tad, kad bez sarežģītas un dārgas terapijas vairs neiztikt. Profilakse nav naudas tērēšana – tā ir investīcija, kas mazina nepieciešamību pēc vēl dārgākas ārstēšanas nākotnē un naudas iepludināšanas sociālajos pabalstos, jo iedzīvotāji zaudē darbspējas ielaistu veselības problēmu dēļ. Tāpēc pirmais solis ir visiem kopā tiekties uz pierādījumos un vadlīnijās balstītu veselības aprūpi ar maksimālu uzsvaru profilaksei.
Protams, jāpalielina finansējums gan valsts apmaksātajiem medikamentiem, gan izmeklējumiem.
Minētie posmi ir savstarpēji cieši saistīti. Ja problēma parādās vienā ķēdes posmā, tā skars arī nākamo. Prieks, ka iniciatīvā “Bez veselības nav valsts” šī sāpīgā tēma patlaban tiek aktualizēta.
Turpretī lēmumu pieņēmējus es aicinu ieklausīties nozares profesionāļos un būt drosmīgiem savos lēmumos.
Jaunos ārstus mūsdienās apmāca ultrasonogrāfijā; varbūt primārie ultrasonogrāfijas izmeklējumi jāuztic ģimenes ārstiem? Varbūt jāļauj ģimenes ārstiem nozīmēt pacientiem valsts apmaksātos medikamentus vismaz līdz brīdim, kad rodas iespēja konsultēties ar speciālistu? Lauku ģimenes ārsti ļoti cer, ka veselība patiešām būs prioritāte, lai nākamās paaudzes varētu just arī pozitīvas pārmaiņas, ne tikai valsts veselības aprūpes stagnācijas sekas.
