Lielākas algas un pensijas, zemāki nodokļi, labāka veselības aprūpe, kvalitatīvāka izglītība, drošāka valsts un mazāka birokrātija – politisko partiju nodomi un solījumi, pretendējot uz mandātiem Saeimā, izklāstīti priekšvēlēšanu programmās. Taču, cik tie ir reāli izpildāmi? LV portāls skaidro, kam pievērst uzmanību, lasot politisko spēku priekšvēlēšanu programmas.
|
Jaunums gaidāmajās Saeimas vēlēšanās ir garākas partiju programmas. To apjoms palielināts līdz 10 000 zīmēm iepriekšējo 4000 zīmju programmu vietā, kas nereti kritizētas kā pārāk vispārīgas. Par “īsajām” dēvēto programmu uzdevums bija iepazīstināt vēlētājus ar galvenajiem kandidātu nodomiem, kurus tie ievēlēšanas gadījumā paredzējuši īstenot attiecīgā Saeimas sasaukuma laikā, saglabājot partijām iespēju precīzākus un detalizētākus skaidrojumus izklāstīt plašākos programmatiskajos dokumentos.
Pirms 15. Saeimas vēlēšanām palielinātais programmu apjoms liek partijām sniegt izvērstākus un detalizētākus solījumus un nozaru prioritāšu aprakstus, skaidro CVK sekretārs Ritvars Eglājs. Vienlaikus viņš atzīst: tas savā ziņā ir koks ar diviem galiem, proti, no vienas puses, partijas var plašāk izklāstīt savas ieceres un vēlētājiem ir vairāk iespēju tās noskaidrot, bet, no otras puses, vēlētājiem jāvelta vairāk laika un uzmanības, iedziļinoties lielākā informācijas daudzumā.
Vēlētājam ir nepieciešama kompetence, kuras iegūšanai ar partiju programmu izlasīšanu var būt par maz, – lai izsvērti secinātu, jābūt pastāvīgai interesei par sabiedriski politiskajiem procesiem valstī, norāda eksperti. “Nav viena elementāra risinājuma, tas ir komplekss lēmums, kur jāņem vērā vairāki apsvērumi,” vēlēšanas no vēlētāja perspektīvas raksturo Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens.
Pirmais solis – saprast, kādi jautājumi vēlētājam pašam šķiet būtiskākie, kuri būs jārisina nākamajai Saeimai un valdībai, ieteic profesors. Šo aspektu kā izejas pozīciju balsojuma izvēlē akcentē arī sabiedriskās politikas centra “Providus” direktore Sanda Liepiņa. Vēlētājiem aktuālo tēmu loks var būt ļoti plašs, sākot no valsts aizsardzības, ārpolitikas, migrācijas problēmām un beidzot ar ekonomiku, veselības aprūpi, izglītību un zinātni.
Turklāt arī tas, kas programmā nav minēts, ir svarīgi. Vēlētājam vajadzētu vērtēt ne tikai programmā ietverto, bet arī to, kā tajā trūkst.
Ja partija plaši raksta par vienu nozari, bet gandrīz neko nemin par citām valstij būtiskām jomām, tas var liecināt ne tikai par politiskā spēka prioritātēm, bet arī tēmām, kurās tam nav viedokļa vai kuras uzskata par mazsvarīgām, pārāk neērtām. Tas, vai partija runā par neērtām izvēlēm, ir nozīmīgi. Teju jebkurā reformā ir gan ieguvēji, gan zaudētāji, nepieciešami papildu līdzekļi vai atteikšanās no kādas citas prioritātes.
Otrs būtiskais aspekts politisko spēku solījumu izvērtēšanā ir raudzīties, vai un kā tie izpildāmi, uzsver J. Ikstens un S. Liepiņa.
Jāņem vērā, ka ne katra problēma ir Saeimas vai valdības kompetencē. Daļa jautājumu ir pašvaldību, Eiropas Savienības vai citu institūciju atbildības lokā. Daudziem nozīmīgiem pasākumiem nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts, budžeta finansējums, dažkārt arī saskaņošana ar Eiropas Savienības tiesību normām.
Ja partija sola ievērojamas pārmaiņas, jāskatās, vai programmā paskaidrots, kā juridiski un politiski tās tiks īstenotas.
Tāpēc, lasot priekšvēlēšanu programmu, vērts pajautāt:
Minētie jautājumi ir īpaši nozīmīgi tad, ja programmā tiek solīta radikāla vai strauja pārmaiņa.
Programmas nevajadzētu vērtēt tikai atsevišķos punktos. Dažkārt problēma kļūst redzama, saliekot kopā vairākus solījumus un pārdomājot, vai tie “iet kopā”, norāda S. Liepiņa. Piemēram, vienā programmas daļā paredzēts lielāks valsts finansējums konkrētām nozarēm, otrajā – nodokļu samazināšana, bet trešajā – budžeta deficīta samazināšana. Katrs no šiem mērķiem atsevišķi var likties pievilcīgs. Taču, vērtējot tos kopā, rodas jautājums: kā visus iespējams sasniegt vienlaikus? Tādēļ ir vērts pārbaudīt, vai programmā iekļautie solījumi viens otru papildina vai savstarpēji konfliktē.
Valsts budžeta līdzekļi ir ierobežoti. Tādas jomas kā valsts aizsardzība, veselības aprūpe, izglītība u. c. prasa ļoti lielus finansiālos ieguldījumus, kuriem pretī jāliek atbilstoša finansējuma bāze, atgādina “Providus” vadītāja. Ne vienmēr programmā varēs atrast precīzu aprēķinu. Tomēr vajadzētu būt saprotamam vismaz aptuvenam solījumiem paredzamā finansējuma mehānismam.
Izvairoties norādīt finansējuma avotus un mehānismus, kā arī izmērāmus rezultātus, politiskie spēki priekšvēlēšanu programmās bieži vien izlīdzas ar vispārīgām frāzēm, solot “atbalstīt”, “veicināt”, “attīstīt”. Tāpat jāņem vērā – ļoti vienkārši risinājumi sarežģītām problēmām ir raksturīgi populistiskajai retorikai, kam reti seko reāls problēmas atrisinājums.
Jo konkrētāks solījums, jo vieglāk to pārbaudīt. Piemēram, solījums padarīt Latviju turīgāku var būt politiskais mērķis. Taču tas nav solījums, kuru vēlāk varētu vienkārši pārbaudīt. Savukārt apņemšanās noteiktā laikā panākt konkrētu rezultātu ir daudz skaidrāka. Solījums palielināt pedagogu atalgojumu neatbild uz jautājumu, cik liels būs algas pieaugums un kad tas gaidāms. Turpretī nodoms attiecīgā termiņā sasniegt konkrētu vidējās algas līmeni ir pārbaudāms. Arī vispārīgs solījums uzlabot veselības aprūpi nav izmērāms. Tomēr apņemšanās noteiktā laikposmā palielināt finansējumu, samazināt gaidīšanas rindas vai nodrošināt konkrētu pakalpojumu pieejamību ļauj vēlētājam skaidrāk novērtēt, vai solījums ir izpildāms, un pēc laika pārbaudīt, vai solītais ir paveikts. Savukārt politiķus šāda konkrētība mudina ievērot priekšvēlēšanu solījumus un tos izpildīt.
Līdz ar to priekšvēlēšanu programmās lasītājam jāmeklē:
Pozitīvu signālu par politisko spēku gatavību noteiktu uzdevumu veikšanai raida arī savu ministru amata kandidātu norādīšana priekšvēlēšanu programmās, spriež S. Liepiņa.
Būtisks politisko spēku solījumu ticamības kritērijs ir to iepriekš paveiktais. Politologi norāda: vētot priekšvēlēšanu programmas, der paraudzīties, kas no iepriekšējās solītā ir izpildīts. Politiķi, skaidrojot līdzšinējo solījumu nepildīšanu, mēdz aizbildināties, ka darbība koalīcijas valdību sastāvā nav devusi iespēju īstenot visas pirms vēlēšanām paustās ieceres. Taču arī tādā gadījumā ir iespējams vērtēt, cik aktīvs iepriekš pausto nodomu īstenošanā bijis konkrētais politiskais spēks un vai tas nav rīkojies pretrunā solītajam. Kā politiķi balsoja par jautājumiem, kurus tagad sola mainīt? Vai pašreizējā programma saskan ar viņu iepriekšējo rīcību?
Sarežģītāk ir ar jaunpienācējiem politikā. Tomēr, kā atgādina eksperti, vēlētājiem ir iespēja veikt savas aplēses – CVK tīmekļvietnē pieejamā informācija par kandidātiem ietver ziņas gan par viņu izglītību, gan iepriekšējām darba vietām. Tāpat informācija par vismaz daļu kandidātu ir atrodama citos publiski pieejamos avotos, sniedzot iespēju novērtēt viņu kompetenci, iepriekš paveikto savā nodarbinātības jomā, reputāciju un tās riskus.
Līdztekus CVK tīmekļvietnē pieejamajām priekšvēlēšanu programmām plašāku priekšstatu par politisko spēku nostādnēm vēlētāji var gūt programmatiskajos dokumentos partiju un to apvienību interneta vietnēs. Pēdējā brīža izvēli atvieglos pirmsvēlēšanu periodā pieejamie mediju un nevalstisko organizāciju, kuras darbojas politikas analīzes jomā, veidotie partiju piedāvājuma salīdzināšanas un “pielaikošanas” rīki dažādās tīmekļvietnēs. Tāpat vēlētājs sev interesējošos jautājumus par kandidātiem, partijām un to piedāvājumu var mēģināt noskaidrot ar mākslīgā intelekta palīdzību, pieļauj J. Ikstens. Vienlaikus viņš akcentē, ka tā sniegtās atbildes nav simtprocentīgi pareizas, tāpēc tās jāpārbauda drošos informācijas avotos. Turpretī, kā uzsver S. Liepiņa, lai izvēlētos pārliecinoši, ieteicama ir tikšanās ar kandidātiem klātienē, kur vēlētājiem ir iespēja visus svarīgos un neskaidros jautājumus deputāta amata pretendentiem uzdot aci pret aci.
