FOTO: Freepik.
No 12. jūlija, stājoties spēkā grozījumiem Pacientu tiesību likumā, noteiktas plašākas pacienta, tostarp nepilngadīga pacienta, tiesības būt informētam par savu ārstēšanas procesu un iesaistīties tajā. Noteikti arī jauni pacienta pienākumi, piemēram, nodrošināt sev tulku, ja ārstniecības persona nesaprot valodu, kurā runā pacients un kura nav valsts valoda, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams objektīvu iemeslu dēļ.
Līdzšinējais Pacientu tiesību likuma 4. pants, kas skaidroja pacientu tiesības uz informāciju, jaunajā likuma redakcijā sadalīts 4. un 4.1 pantā, nošķirot pacienta tiesības uz informāciju par veselības aprūpes pakalpojumiem un to sniedzējiem no tiesībām uz informāciju par pacienta veselību. Mainīts arī regulējuma saturs.
Noteikts, ka turpmāk veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējam ir pienākums pirms plānveida veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas informēt pacientu par paredzamajām izmaksām un apmaksas kārtību. Ārstniecības iestādei arī jānodrošina, lai informācija par veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas iespējām un apmaksas kārtību būtu publiski pieejama.
“Pastāv gadījumi, kad pacients par vajadzību veikt attiecīgu maksājumu tiek informēts tikai pēc manipulācijas veikšanas, tādējādi radot situāciju, kurā pacients nav spējīgs norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem,” tā konkrēto grozījumu nepieciešamība pamatota anotācijā.
Vienlaikus paskaidrots, ka šis nosacījums neattiecas uz gadījumiem, kad pacientam tiek sniegta neatliekama ārstniecība.
Savukārt, lai tiktu veicināta pacientam pārredzamāka ārstniecība, ņemot vērā, ka tajā iesaistās ne tikai ārstējošais ārsts, bet arī citas ārstniecības personas, ar grozījumiem tiek noteiktas pacienta tiesības zināt ārstējošo ārstu un citu veselības aprūpes procesā iesaistīto ārstniecības personu vārdu, uzvārdu, amatu, profesiju un specialitāti.
Savukārt ārstējošajiem ārstiem un veselības aprūpes procesā iesaistītajām ārstniecības personām, uzsākot ārstniecību, noteikts pienākums informēt pacientu par savu vārdu, uzvārdu, amatu, profesiju un specialitāti.
Lai noteiktu, kurā brīdī un kādos apstākļos ārstniecības persona tiek uzskatīta par ārstējošo ārstu un ir atbildīga par konkrētā pacienta ārstniecību, Pacientu tiesību likuma grozījumos jaunā redakcijā izteikts ārstējošā ārsta skaidrojums.
Noteikts, ka ārstējošais ārsts ir ārstniecības persona, kura konkrētā ārstniecības epizodē atbilstoši savai kompetencei vada pacienta ārstniecību, pieņem ar pacienta ārstniecību saistītus lēmumus, atbild par pacienta ārstniecības pamatotību, mērķtiecību, nepārtrauktību, kvalitāti un rezultātiem.
Tā kā pacienta veselības aprūpes procesā iesaistās ne tikai ārstējošais ārsts, identificēta nepieciešamība likumā nostiprināt arī veselības aprūpes pakalpojuma sniedzēja definīciju.
Tāpēc ar grozījumiem likumā definēts, ka veselības aprūpes pakalpojuma sniedzējs ir ārstniecības iestāde, ārstniecības persona vai ārstniecības atbalsta persona, kura tieši vai pastarpināti ir saistīta ar pacienta veselības aprūpes procesu.
Līdz šim likums noteica: ja ārsta rīcībā ir ziņas vai fakti, ka informācija par pacienta ārstēšanu būtiski apdraudēs pacienta vai citu personu dzīvību vai veselību, tad ārsts pacientam šo informāciju nesniedz.
Taču likumdevēja ieskatā nav pieļaujama informācijas nesniegšana, neparedzot apstākļu maiņu, tāpēc ar grozījumiem tiek noteikts, ka turpmāk šādos apstākļos atļauts atlikt informācijas sniegšanu.
Vēl izmaiņas likumā paredz, ka turpmāk arī ārstniecības laikā (ne tikai pēc tās vai kāda posma beigās, kā tas bija līdz šim) būs iespēja saņemt informāciju par pacientam sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem un diagnostisko izmeklējumu un funkcionēšanas novērtējumu rezultātiem (izrakstus, norakstus un kopijas), kā arī citu informāciju.
“Tas nodrošinātu pacientam tiesības zināt, kāds ir viņa veselības stāvoklis, iegūt informāciju par viņam sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem (izmeklējumu vai analīžu rezultātus) un aktīvi līdzdarboties savā ārstniecībā,” paskaidrots anotācijā.
Grozījumi arī noteic, ka turpmāk neparedzēta ārstniecības iznākuma gadījumā ārstniecības iestādes un ārstējošā ārsta pienākums ir nekavējoties pacientam sniegt informāciju, izskaidrojot iemeslus un turpmāko rīcību, kā arī informējot par attiecīgajā situācijā pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem.
Tāpat likumā nostiprinātas pacienta tiesības ne tikai pilnvarot kādu personu pieņemt ar ārstniecību saistītus lēmumus pacienta vietā, bet arī noteikt personu, kurai nav tiesību saņemt informāciju par pacientu vai pieņemt ar pacienta ārstniecību saistītus lēmumus viņa vietā.
Lai veselības aprūpes pakalpojumus pietuvinātu Bērnu tiesību konvencijas principiem, likumā nostiprinātas plašākas nepilngadīgā pacienta tiesības piedalīties savā ārstēšanas procesā.
Likumā noteikts – nepilngadīgam pacientam ir tiesības tikt uzklausītam un atbilstoši savam vecumam un briedumam piedalīties ar ārstniecību saistītā lēmuma pieņemšanā. Taču precizēts, ka nepilngadīgā pacienta viedoklim nozīme tiek piešķirta atbilstoši pacienta briedumam.
Tagad likums paredz, ka ārstam ir pienākums izvērtēt nepilngadīgā pacienta briedumu, spēju sniegt ārstniecībai nepieciešamo informāciju un spēju dot informēto piekrišanu. Ja ārsts konstatē nepietiekamu nepilngadīgā pacienta briedumu, tad informēto piekrišanu ārstniecībai dod nepilngadīgā pacienta likumiskais pārstāvis.
Ārstniecības iestādei ir noteikts pienākums nodrošināt nepilngadīgā pacienta tiesības paust viedokli par veselības aprūpi, izteikt ierosinājumus un sūdzības. Ja nepilngadīgais pacients savu viedokli, ierosinājumus vai sūdzības ir izteicis mutvārdos, bet vēlas, lai tie tiktu noformēti rakstveidā, tad ārstniecības iestāde tos noformē rakstveidā.
Līdzīgi kā pieaugušajiem, arī pacientiem no 14 gadu vecuma noteiktas tiesības atteikties no informācijas par savu ārstēšanu.
Ņemot vērā to, ka nepilngadīgajiem pacientiem ir nepieciešama papildu emocionālā drošība un likumisko pārstāvju atbalsts, likumā noteikts, ka turpmāk ārstniecības iestādei jānodrošina iespēja nepilngadīgā pacienta likumiskajam pārstāvim vai citam pacienta izraudzītam pārstāvim būt pastāvīgi klāt un sniegt atbalstu ārstniecības laikā, ja attiecīgā pārstāvja klātbūtne netraucē ārstniecību un to pieļauj apstākļi, kādos ārstniecība tiek veikta.
Tāpat, ņemot vērā, ka nepilngadīgajam pacientam ar hronisku slimību ir jāuzturas ārstniecības iestādē ilgā laikā periodā, likuma grozījumos norādīts, ka ārstniecības iestādei jānodrošina pacienta fiziskā un mentālā labklājība, tiesības uz izglītību, jaunradi un brīvā laika aktivitātēm atbilstoši vecumam tiktāl, ciktāl tas ir iespējams.
Likuma 15. pants par pacienta pienākumiem papildināts ar 2.1 daļu, paredzot, ka pacientiem, kuri neprot valsts valodu un runā tādā valodā, ko ārstniecības persona nesaprot, jānodrošina sev tulkošanas pakalpojums, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams objektīvu iemeslu dēļ.
Lai veicinātu pacientu atbildību, grozījumos ietverts arī pacienta vai likumiskā pārstāvja pienākums laikus atteikt iepriekš pieteikto vai apstiprināto vizīti, ja uz to nebūs iespējams ierasties.
Savukārt atbilstoši faktiskajai situācijai grozīta likuma 15. panta piektā daļa, nosakot, ka pacientam ir pienākums samaksāt par saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem atbilstoši ne tikai normatīvajiem aktiem par veselības aprūpes organizēšanas un samaksas kārtību, bet arī ārstniecības iestādē apstiprinātajam maksas pakalpojumu cenrādim, ja saņemtais pakalpojums nav valsts apmaksāts.
Tāpat jaunā redakcijā izteikta 15. panta sestā daļa, nosakot, ka pacientam un viņa likumiskajam pārstāvim ir pienākums ne tikai cienīt citu pacientu tiesības, bet arī ar cieņu izturēties pret ārstniecības personām un citiem ārstniecības iestādes darbiniekiem.
Grozījumu anotācijā norādīts, ka līdzšinējais pacientu tiesību ievērošanas mehānisms bija viegli pakļaujams dažādām interpretācijām. Piemēram, lai gan pacientu sūdzības un ieteikumi var palīdzēt ārstniecības iestādes vadībai noteikt nepieciešamos uzlabojumus un tos īstenot, ne visas ārstniecības iestādes nodrošina pacientam ērtu veidu atgriezeniskās saites sniegšanai.
Tāpēc grozījumos noteikts ārstniecības iestādes pienākums sistēmiski un sistemātiski veicināt pacientu tiesību ievērošanu, rūpēties par pacientu tiesību aizsardzību un īstenošanu ikvienā veselības aprūpes situācijā. Lai tas tiktu īstenots, stacionārajām ārstniecības iestādēm un daudzprofila ambulatorajām iestādēm jāizstrādā pacientu tiesību īstenošanas plāns un jānodrošina tā izpilde.
Paredzēts, ka šīs izmaiņas, kas nostiprinātas Pacientu tiesību likuma 3. panta septītajā daļā, stāsies spēkā 2025. gada 1. jūlijā.
Grozījumu anotācijā norādīts: lai atvieglotu ārstniecības iestādēm pacientu tiesību īstenošanas plāna sagatavošanu, plānots izstrādāt vadlīnijas, kurās tiks noteikti plāna satura elementi, kas būtu obligāti jāiekļauj pacientu tiesību īstenošanas plānā.
Pacientu tiesību likuma grozījumos ietvertas arī vēl citas izmaiņas.
