Ārsts savas profesionālās darbības ietvaros izmeklē pacientus fizisku, garīgu vai psihisku slimību konstatēšanai vai noliegšanai un ārstēšanai, kā arī  novērtē slimības un to radītās sekas. Psihiatra kompetencē  ir veikt psihisko traucējumu un slimību diagnostiku, ārstēšanu, profilaksi un psihiatrisko rehabilitāciju. Pacienta ārstniecības ietvaros ārsta pienākums ir noskaidrot pacienta slimības un dzīves anamnēzi (pacienta vai viņa tuvinieku stāstījums par slimības sākumu, norisi, kā arī apstākļiem, kas  var ietekmēt saslimšanu). Tā ir  būtiska  informācija, kas palīdz pacienta diagnozes noteikšanai un pacienta objektīvā stāvokļa un situācijas novērtēšanai.  

Piemēram, informācija par pacienta nodarbošanos, pacienta vecāku nodarbošanos var būt būtiska, novērtējot pacienta iespējamos slimību ietekmējošus apstākļus un/vai riskus, kā arī gadījumā, ja pacients ir nepilngadīga persona vai atkarīga no vecākiem. Savukārt informācija par pacienta dzīvesvietu var būt nepieciešama ārstniecības organizēšanas nolūkā, piemēram, nodrošinot ārstniecības pakalpojuma saņemšanu dzīvesvietā.  

Tādējādi ārsts, tostarp psihiatrs,  drīkst uzdot  dažādus jautājums, lai iegūtu informāciju, kas nepieciešama pacienta ārstniecībai  – diagnozes noteikšanai, slimību ietekmējošu apstākļu un risku novērtēšanai, pacienta objektīvā stāvokļa un klīniskās situācijas novērtēšanai, ārstniecības administrēšanai vai saziņas nodrošināšanai.   

Vienlaikus pacientam ir tiesības atteikties sniegt ārstam šo informāciju, un ārstam ir jāievēro  pacienta privātums, ja vien informācijas nesniegšana neapdraud pacienta vai citu personu drošību (šādi gadījumi ir noteikti normatīvajā regulējumā). 

Ja ir šaubas, neskaidrības vai diskomforts par kādu konkrētu uzdotu jautājumu, tad pacientam jāvēršas pie ārsta, jo dialogam ar ārstu pacienta ārstniecības ietvaros jābūt abpusēji atklātam, cieņpilnam un balstītam uz savstarpēju uzticēšanos.