Nepilngadīgo narkoloģiskā ārstēšana bez personas piekrišanas – joprojām daudz problēmu

Obligāto narkoloģisko ārstēšanu paredz grozījumi Ārstniecības likumā, kas stājās spēkā 2025. gada jūlijā. Tie noteic, ka lēmumu par obligāto ārstēšanu pieņem stacionāra ārsti. Šis lēmums tiek nosūtīts tiesai kopā ar citiem dokumentiem, kas to pamato. Tiesa dokumentus izskata ne vēlāk kā 72 stundu laikā pēc to saņemšanas un lemj, vai nepilngadīgajam nepieciešama obligātā narkoloģiskā ārstēšana. 

Saskaņā ar grozījumu pārejas noteikumiem līdz 2027. gada 30. jūnijam obligātās narkoloģiskās ārstēšanas īstenošanā pilotprojekta veidā tiek iesaistīta Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, slimnīca “Ģintermuiža” un bērnu psihoneiroloģiskā slimnīca “Ainaži”.

Obligātā narkoloģiskā ārstēšana ir galējais solis

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) ārstniecības administratīvā vadītāja Renāte Snipe sarunā ar LV portālu uzsver, ka pērn vasarā veiktie grozījumi Ārstniecības likumā paredz iespēju noteikt obligāto narkoloģisko ārstēšanu tikai ārkārtas gadījumos. Proti, tas paredzēts kā galējais solis, kad ārstēšanai nepiekrīt ne jaunietis, ne viņa likumiskie pārstāvji.

Turklāt R. Snipes ieskatā veiksmīga ārstēšana un psihosociālā rehabilitācija nav iespējama bez jaunieša iesaistes un vēlmes sadarboties.

“Piespiedu ārstēšana motivāciju būtiski samazina un ilgtermiņā var paaugstināt vielu atkārtotas lietošanas risku,” paskaidro R. Snipe.

Jāpiebilst, ka saskaņā ar BKUS sniegto informāciju no brīža, kad stājās spēkā grozījumi Ārstniecības likumā, līdz 2026. gada janvāra sākumam slimnīcai vēl ne reizi nevajadzēja vērsties tiesā, lai saņemtu atļauju ierobežot pacienta pamattiesības un uzsākt ārstēšanu.

Pēdējais gadījums, kad no ārstēšanas atteicies gan pusaudzis, gan viņa likumiskais pārstāvis, BKUS fiksēts neilgi pirms grozījumu stāšanās spēkā – 2025. gada maijā.

“Toreiz netika pielietota narkoloģiskā ārstēšana bez personas piekrišanas un bērnu nācās palaist mājās, par ko ziņojām bāriņtiesai,” norāda BKUS pārstāve.

Ja citi mehānismi nav pieejami vai efektīvi, piespiedu ārstēšana ir pamatota

Arī Tieslietu ministrijā (TM) LV portālam skaidro, ka obligātā ārstēšana, kas būtiski ierobežo nepilngadīgā personisko brīvību un autonomiju, tiesiskā valstī pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos. Kā piemērus TM min situācijas, kad pastāv reāls un nopietns apdraudējums bērna dzīvībai vai veselībai un ir izsmeltas vai objektīvi nav pieejamas mazāk ierobežojošas alternatīvas.

Vienlaikus TM akcentē, ka pret obligātās ārstēšanas piemērošanu nevajadzētu attiekties pārāk formāli.

“Ja valsts nespēj nodrošināt efektīvus alternatīvus mehānismus, formāla izvairīšanās no obligātās ārstēšanas piemērošanas var novest pie tā, ka netiek pilnvērtīgi izpildīts valsts pozitīvais pienākums aizsargāt bērna veselību un dzīvību, kas izriet no Satversmes 111. panta un bērnu tiesību aizsardzības regulējuma. Šādā situācijā atteikšanās izmantot vienīgo praktiski pieejamo instrumentu var tikt uzskatīta par bērna labāko interešu nepietiekamu nodrošināšanu,” komentē TM.

Trūkst koordinētas pakalpojumu pieejamības pat motivētiem jauniešiem

To, ka obligātās ārstēšanas piemērošana ir nevis mērķis, bet līdzeklis bērna dzīvības un veselības aizsardzībai, ja nekā citādi neizdodas bērnu motivēt ārstēties, uzsver arī Tiesībsarga birojā.

Vienlaikus birojā uzskata, ka citas nepilngadīgo personu ārstēšanas iespējas Latvijā šobrīd vērtējamas kā kritiski zemas.

“Pat motivētiem bērniem pakalpojumi nav tūlītēji pieejami,” secina Tiesībsarga birojā.

Turklāt biroja ieskatā pastāv viedokļu sadursme starp sociālās jomas speciālistiem un veselības aprūpes nozari. Sociālās jomas pārstāvji uzskata, ka vajadzīga ārstēšana, bet veselības aprūpes nozares eksperti iebilst, ka jāmaina sociālā vide, nevis jāārstē.

Koordinētas pieejas trūkumu narkoloģiskajā ārstēšanā saskata arī zvērināta advokāte Ilze Vilka.

Sarunā ar LV portālu viņa pauž, ka atkarības pārvarēšana nekad nebūs tikai ārstniecībā.

“Ārsts–narkologs nosaka ārstēšanas plānu – gan medikamentozu, gan psihoterapeitisko palīdzību. Tomēr liela loma, sevišķi attiecībā uz nepilngadīgajiem, ir sociālajiem apstākļiem, sociālajai palīdzībai, ieradumu maiņai, ģimenes vai bāriņtiesas atbalstam. Ja minētie faktori ir nepietiekami, rezultāta nebūs arī pie labākās un modernākās ārstēšanas,” ir pārliecināta I. Vilka.

Reģionos situācija vēl sarežģītāka

BKUS bērnu psihiatre, Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītāja Karīna Beinerte, vadoties pēc slimnīcas pieredzes, zina teikt, ka daļai pusaudžu, kas nonākuši iestādē psihoaktīvo vielu lietošanas dēļ, būtu nepieciešams mērķēts atkarību profilakses pakalpojums.  

“Lai gan tas ir pieejams ar sociālo dienestu un izglītības iestāžu starpniecību, diemžēl netiek nodrošināts pietiekamā apjomā,” secina BKUS pārstāve.

Pakalpojumu pieejamības trūkumu, īpaši ārpus Rīgas un reģionos, akcentē arī Liepājas Sociālā dienesta Atkarību profilakses centra pārstāve.

Viņa norāda, ka Atkarību profilakses centrs Liepājā ir viens no lielākajiem pakalpojumu sniedzējiem Kurzemē.

Tomēr darbā ar jauniešiem pieejams tikai viens atkarību profilakses speciālists – sociālais pedagogs.

Tāpat Kurzemes reģionā nepilngadīgajiem nav iespēju saņemt stacionāro palīdzību, kā arī trūkst rehabilitācijas centru.

“Dažreiz Liepājas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests jaunieti ar psihoaktīvo vielu intoksikācijas pazīmēm aizved uz slimnīcu “Ģintermuiža”.

Pēc dažām stundām jaunietis tiek izrakstīts un viņu “kā uzvarētāju” sagaida tie paši jaunieši, ar kuriem kopā vielas lietotas.

Līdz ar to viņš neapzinās situāciju un iespējamās sekas.

Pirms vairākiem gadiem, kad jauniešus ārstēja Liepājas reģionālās slimnīcas Narkoloģijas nodaļā kopā ar pilngadīgajiem pacientiem, rezultāts bija cits. Jaunieši tur redzēja savu potenciālo nākotni, tāpēc nereti tas viņus vairāk motivēja. Paši jaunieši pēc tam ir teikuši, ka vairs nevēlas tur atgriezties,” stāsta Liepājas Sociālā dienesta Atkarību profilakses centra pārstāve.