FOTO: Freepik.
Veselības ministrija (VM) norāda, ka narkotikas pamēģina un lieto aizvien vairāk nepilngadīgo. Lai jaunieti atturētu no aizliegto vielu pamēģināšanas, svarīgi jau bērnībā uzsākt izglītojošus un uzvedību regulējošus darbus. Skaidrojam, kā eksperti iesaka ģimenē runāt ar saviem bērniem par atkarību izraisošo vielu kaitīgumu un kādu jaunu programmu atkarību profilaksei sāks ieviest Latvijas sākumskolās.
Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pasūtīto pētījumu “Atkarību izraisošo vielu lietošanas izplatība iedzīvotāju vidū”, kas tika veikts 2020. gadā, 24,5% respondentu vecumā no 15 līdz 34 gadiem bija pamēģinājuši narkotiskās vielas. Savukārt 2019. gada ESPAD pētījumā par atkarību izraisošo vielu lietošanas paradumiem un tendencēm skolēnu vidū atklājās, ka jebkuras narkotiskās vielas pamēģinājuši 27% 15–16 gadus veci skolēni.
Turklāt, kā 2. jūlijā notikušajā starpinstitūciju sanāksmē, kuras laikā tika apspriesti risinājumi atkarību izraisošu vielu problemātikai nepilngadīgo vidū, norādīja VM, statistikas dati un tendences liecina, ka pieaug to jauniešu skaits, kuri ir pamēģinājuši un regulāri lieto narkotikas.
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) bērnu psihiatrs, narkologs Ļevs Poluņins LV portālam norāda uz nepieciešamību jau laikus bērnu izglītot par atkarību izraisošo vielu kaitīgumu. Viņš atsaucas uz ESPAD pētījuma datiem, kuros redzams, ka Latvijā alkoholu pamēģinājuši 48% skolēnu līdz 13 gadu vecumam, savukārt 36% zēnu un 27% meiteņu pirmo cigareti izsmēķējuši 13 gadu vecumā vai agrāk, bet marihuānu līdz 13 gadu vecumam pamēģinājuši 3,8% skolēnu.
“Līdz 13 gadu vecumam bērnam būtu skaidri jāzina, ka nav nekaitīgu nelegālu psihoaktīvo vielu un ka to lietošana vienmēr ir bīstama,” uzsver Ļ. Poluņins.
Arī SIA “Bērnu un pusaudžu resursu centrs” klīniskā psiholoģe Elīna Bārtule uzskata, ka sarunas par atkarību izraisošo vielu lietošanas bīstamību būtu jāsāk jau agrā vecumā, iekļaujot šo tēmu veselīga dzīvesveida kontekstā.
“Sākumposmā sarunas var būt vienkāršas un koncentrētas uz veselīga dzīvesveida pamatiem, piemēram, pareizu uzturu un fiziskajām aktivitātēm. Bērniem augot, šīs sarunas var padziļināt, iekļaujot informāciju, kas konkrētajā vecumposmā interesē,” skaidro E. Bārtule.
Vienlaikus ārsts Ļ. Poluņins norāda: ja bērns redz kādu pieaugušo smēķējam un lietojam alkoholu vai kaut kā citādi agrīni sastopas ar vielu lietošanas piemēriem, tad rodas ačgārna izpratne par psihotropo vielu kaitīgumu.
Arī E. Bārtule uzskata, ka bērna uztveri iespaido tas, kādas ir vecāku attiecības ar atkarību izraisošajām vielām.
“Ģimenē nevienai tēmai nevajadzētu būt tabu. Svarīgi, ka pieaugušais izrāda interesi, uzklausa, ir pieņemošs un atklāts un respektē bērna vai jaunieša teikto vai pieredzēto,” par to, kā vecākiem ieteicams ar bērnu pārrunāt atkarību izraisošo vielu bīstamību, padomu sniedz “Mentor Latvia” mentorprogrammas vadītāja Liene Bērziņa.
Viņa norāda, ka sniegtajai informācijai jāatbilst bērna vecumam un attīstībai.
Sarunas gaitā ieteicams pārrunāt reālus piemērus un stāstus, pievērsties sekām un alternatīvām, kā arī censties bērnam iemācīt sociālās prasmes, piemēram, kā pateikt “nē”.
Informāciju var papildināt arī ar vizuāliem materiāliem.
L. Bērziņa akcentē, ka vecākam ir būtiski rast atbildes uz jebkuru bērna jautājumu. Pat ja sākumā atbildēt neizdodas, svarīgi jautājumu apdomāt un atbildēt uz to vēlāk. Savukārt ar skolas vecuma bērniem atbildes var meklēt kopā, taču vecākam ieteicams vispirms izpētīt uzticamus informācijas avotus.
“Vienlaikus bērniem jāsāk jau laikus mācīt, ka ne visa internetā atrodamā informācija vai draugu stāstītais ir uzticams,” skaidro “Mentor Latvia” mentorprogrammas vadītāja.
Arī BKUS bērnu psihiatrs, narkologs Ļ. Poluņins iesaka vecākiem pirms sarunas ar bērnu izglītoties par dažādu psihoaktīvo vielu negatīvo ietekmi uz veselību, kā arī par to lietošanas sekām likuma izpratnē, lai saruna noritētu dialoga formā.
Ārsts piekrīt, ka pārrunās ar bērnu ir svarīgi izvairīties no nosodījuma. Jācenšas veidot atklāts dialogs, kurā bērns var dalīties domās un pieredzē.
Sarunas laikā bērnam jājūtas droši uzdot jautājumus un stāstīt par to, ko viņš jau zina par psihoaktīvām vielām un kā uztver to lietošanu. Vecākam svarīgi uzsvērt, ka bērns vienmēr var atteikties no piedāvājuma pamēģināt psihoaktīvas vielas.
Taču Ļ. Poluņins uzsver: saglabājot drošu vidi un atbalstu, uzsverot savu mīlestību un rūpes par bērnu, reizē svarīgi, lai bērnam ir skaidri saprotama vecāku nostāja un tas, ka vecāki šo vielu lietošanu neatbalsta.
Lai gan speciālisti LV portālam norāda, ka primāri runāt ar bērnu par narkotiku bīstamību ir vecāku atbildība, pieminēta tiek arī izglītības iestāžu loma atkarību profilakses stiprināšanā.
“Skola ir pamats, kur bērniem un jauniešiem ir jāiegūst izpratne par atkarību izraisošo vielu kaitīgumu un iespējamajām sekām nākotnē. Par šo tēmu būtu jārunā interaktīvi, diskusiju veidā, mācot bērniem un jauniešiem kritisko domāšanu,” stāsta L. Bērziņa.
Līdz šim Latvijas skolās tikušas ieviestas vairākas programmas, kuras mērķētas uz problemātiskas uzvedības novēršanu, kas tieši vai pastarpināti saistīta arī ar atkarību izraisošu vielu lietošanu. Piemēram, programmas “PreVenture”, “Unplugged”, “STOP 4-7” un citas.
7. jūnijā stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 337, kas arī sākumskolās paredz ieviest jaunu pilotprogrammu atkarību profilaksei – “Labas uzvedības spēle”.
Kā skaidro VM, “Labas uzvedības spēles” mērķis ir mazināt riska faktorus, kas vēlāk var veicināt atkarību izraisošo vielu pamēģināšanu un lietošanas uzsākšanu.
“Labas uzvedības spēle” ir ASV izstrādāta standartizēta programma, ko jau ir pārņēmušas vairākas Eiropas Savienības valstis, skaidrots Ministru kabineta noteikumu anotācijā. Turpat arī norādīts, ka “Labas uzvedības spēle” ir klasē balstīta uzvedības pārvaldības stratēģija sākumskolai, ko pedagogi izmanto līdztekus mācību programmai. Spēlē tiek iesaistīta visa klase, lai socializētu bērnus un samazinātu agresīvu, traucējošu uzvedību klasē, kas ir riska faktors atkarību izraisošo vielu lietošanai pusaudžu un pieaugušo vecumā.
Īstenojot programmu, pedagogs klasē visus bērnus iedala komandās pēc dzimuma un sadala grupās: agresīva, traucējoša uzvedība un kautrīga, sociāli izolēta uzvedība. Tiek parādīti un pārskatīti skolēnu uzvedības pamatnoteikumi klasē.
Intervences pirmajās nedēļās spēli izspēlē trīs reizes nedēļā pa 10 minūtēm periodos, kad klases vide ir mazāk strukturēta un skolēni strādā neatkarīgi no skolotāja. Pakāpeniski spēle tiek spēlēta biežāk un norit ilgāk.
Sākumā skolotājs paziņo par spēles perioda sākumu un spēles beigās piešķir balvas. Vēlāk skolotājs atliek balvas līdz mācību dienas vai nedēļas beigām. Laika gaitā spēle tiek izspēlēta dažādos dienas laikos, dažādu aktivitāšu laikā un dažādās vietās.
Spēle attīstās no ļoti paredzama laika un notikuma, pakāpeniski to integrējot arī negaidītos brīžos un tādējādi veicinot to, ka uzvedība klasē pastāvīgi ir atbilstoša.
Plānots, ka programmas pilotēšanas aktīvais periods Latvijā būs trīs gadi. Šajā laikā plānots sasniegt līdz 800 skolēnu (aptuveni 10% no Latvijas sākumskolu skolēnu skaita), kas ir rekomendējamais skaits izvērtējuma veikšanai. Programmas turpināšana un plašāka ieviešana arī citās Latvijas izglītības iestādēs tiks balstīta uz programmas efektivitātes un ietekmes izvērtējumu, paskaidrots anotācijā.
Par atkarību problēmu jauniešu vidū tiek domāts daudzpusīgi – sākot no profilakses pasākumiem jau agrīnā vecumā līdz narkoloģiskās palīdzības un sociālās rehabilitācijas nodrošināšanas iespējām vielas jau lietojušajiem un atkarīgajiem bērniem.
Iepriekš pieminētajā starpinstitūciju sanāksmē īpaša uzmanība tika pievērsta otrajai grupai – bērniem ar pieredzi vielu lietošanā. Sanāksmes speciālisti uzsvēra nepieciešamību veidot mērķētas pieejas divās atšķirīgās nepilngadīgo jauniešu grupās: narkotikas pamēģinājušie, kuri būtu motivēti ārstēties no vielu lietošanas atkarības, un nemotivētie jaunieši, kuri nevēlas dzīvesveidu mainīt.
Sanāksmē tika akcentēts, ka šobrīd narkoloģisko palīdzību bērnam iespējams sniegt tikai tad, ja tam piekrīt bērns un vismaz viens no viņa vecākiem, aizbildnis vai bērna dzīvesvietas bāriņtiesa. Savukārt, ja piekrišanas nav, tad narkoloģisko palīdzību var sniegt tikai gadījumos, ja bērnam ir smaga alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu intoksikācija un ir apdraudēta viņa dzīvība vai viņam ir sākušies psihiskie traucējumi, kuru dēļ viņš ar savu rīcību apdraud sevi, tuviniekus vai citas personas.
Pēc nokļūšanas slimnīcā un akūtā stāvokļa novēršanas jaunietim jānodrošina turpmāka ārstēšana un sociālā rehabilitācija ar atbildīgo institūciju uzraudzību vismaz gada garumā. Šajā posmā svarīgi, lai neveidotos uzraudzības pārrāvumi, kuru laikā jaunietis var atsākt narkotiku lietošanu.
Secināts arī, ka atkarības problēmas mazināšanā būtiski veicināt vecāku, audžuģimeņu un izglītības iestāžu iesaisti savlaicīgā risku atpazīšanā.
Pēc problēmu identificēšanas tiks sagatavots priekšlikumu apkopojums, ko iesniegs Valsts kancelejai, informē VM.
