Publicēts pirms gada. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Saeimā nonācis likumprojekts “Grozījumi Pacientu tiesību likumā”, kas normatīvajos aktos paredz nostiprināt daudz plašākas pacienta tiesības piedalīties savā ārstēšanas procesā un būt informētam par to. Plānots arī ieviest atbalsta personas klātbūtni ārstēšanas laikā un plašāku bērna labāko interešu principa ievērošanu.
Pirms ārstēšanas uzsākšanas pacientam ir jāparaksta informētā piekrišana. Šobrīd likums paredz, ka pirms dokumenta parakstīšanas pacientam ir tiesības uzdot ārstam jautājumus par plānoto ārstēšanu, taču, kā vēstīts anotācijā, praksē ārstniecības personas mēdz formāli lūgt pacientu parakstīt informēto piekrišanu, tāpat arī uz pacientu jautājumiem nereti sniegtas formālas atbildes vai arī netiek sniegta informācija par visām ārstniecības metodēm, kuras var tikt izmantotas pacienta ārstniecībā.
Tāpēc, lai pacients saņemtu pilnīgāku informāciju par gaidāmo ārstēšanas procesu, paredzēts noteikt pienākumu ārstam vispirms sniegt uz pierādījumiem un medicīniskajiem kritērijiem balstītu viedokli par gaidāmo ārstēšanu, pēc tam atbildēt uz pacienta jautājumiem, ja tādi radušies, un tikai tad izsniegt pacientam informēto piekrišanu tās parakstīšanai.
Vēl likumā plānots noteikt, ka pacientam pirms pakalpojuma saņemšanas ir tiesības iegūt informāciju par izmaksām.
Abi šie noteikumi neattieksies uz gadījumiem, kad ārstēšana tiek sniegta neatliekamā kārtā.
Lai nodrošinātu “caurspīdīgāku” ārstniecības procesu, likumā plānots noteikt, ka pacients informāciju par viņam sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem, diagnostisko izmeklējumu un funkcionēšanas novērtējumu rezultātiem u. c. datus varēs saņemt ne tikai pēc ārstniecības vai kāda tās posma pabeigšanas (piemēram, izrakstoties no ārstniecības iestādes), bet arī ārstēšanās procesā, tādējādi sniedzot iespēju pacientam aktīvāk līdzdarboties savā ārstniecībā.
Tāpat arī paredzēts stingri noteikt, ka ārstniecības iestādei un ārstējošajam ārstam ir pienākums nekavējoties sniegt pacientam informāciju par iepriekš neparedzētu ārstniecības iznākumu, izskaidrojot iemeslus un turpmāko rīcību.
Likumu paredzēts papildināt ar normu, ka pacientam sniedzama informācija par pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem attiecīgajā situācijā.
Šobrīd Pacientu tiesību likums paredz: ja ārsta rīcībā ir ziņas vai fakti, ka tiks būtiski apdraudēta pacienta vai citu personu dzīvība vai veselība, ja pacientam tiks sniegtas ziņas par viņa veselību, tad ārsts ir tiesīgs šādu informāciju nesniegt.
Grozījumos paredzēts, ka informācija ir neizpaužama tikai situācijās, ja pats pacients atteicies to saņemt.
Savukārt, ja ārsta rīcībā ir ziņas vai fakti, ka, informējot pacientu, tiks būtiski apdraudēta pacienta vai citu personu dzīvība vai veselība, tad informācijas sniegšanu drīkst atlikt, izpaužot to, tiklīdz tas ir iespējams.
Šobrīd likums paredz: ja ārstniecības iespējas ir ierobežotas vai pieļaujama vairāku veidu ārstniecība, tad pacientam ir tiesības uz ārsta profesionāli izdarītu izvēli, kuras pamatā ir pierādījumos balstīti medicīniskie kritēriji.
Taču, lai veicinātu lielāku pacienta iesaisti ārstēšanas procesā un autonomiju lēmumu pieņemšanā, šo punktu paredzēts mainīt: turpmāk, pamatojoties uz ārsta izteikto viedokli, pacients pats izdarītu izvēli par turpmāko ārstēšanu.
Tāpat paredzēts, ka šādā gadījumā ārstniecības personai ir pienākums ņemt vērā pacienta pausto gribu par ārstniecībā sasniedzamo rezultātu.
Grozījumu anotācijā vēstīts: “Pastāv situācijas, kad pacientam ir nepieciešams īpašs fizisks un emocionāls atbalsts, piemēram, uzzinot par smagu vai neārstējamu slimību. Tādēļ, lai pacientam nodrošinātu iespējas izprast ārsta sniegto informāciju par slimību, tās ārstniecību, prognozi un citu informāciju, kas tiktu sniegta konsultācijas laikā, un iespējams būtu nepieciešams papildus laiks šīs informācijas izvērtēšanai no pacienta puses, ir nepieciešams paredzēt, ka pacients ārstniecības laikā ir tiesīgs iesaistīt pacienta atbalsta personu, kas pacientam sniegtu morālo atbalstu.”
Grozījumu projektā ietverta iespēja pacientam nodrošināt šīs atbalsta personas klātbūtni ārstēšanās laikā, taču ar nosacījumu, ka tas netraucē ārstniecību un to pieļauj apstākļi, kādos ārstniecība tiek veikta (piemēram, klātbūtne nav pieļaujama ķirurģiskas operācijas laikā).
Likumā paredzēts nostiprināt prasību ārstniecības iestādes vadītājam sistēmiski un sistemātiski veicināt pacientu tiesību ievērošanu, kā arī rūpēties par pacientu tiesību aizsardzību un īstenošanu ikvienā veselības aprūpes situācijā.
Lai to panāktu, iestādes vadītājam būs jāizstrādā pacientu tiesību īstenošanas plāns un jānodrošina tā izpilde. Lai atvieglotu plāna sastādīšanu, paredzēts, ka pirms tam tiks izveidotas vadlīnijas ar norādēm par pacienta tiesību īstenošanas plānā obligāti iekļaujamajiem satura elementiem.
Jau šobrīd Ministru kabineta noteikumi “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām” paredz, ka ārstniecības iestādes uzdevums ir ieviest un uzturēt pacientu sūdzību un ierosinājumu analīzes sistēmu, nodrošināt sniegto ārstniecības pakalpojumu rezultātu analīzi un regulāri veikt pacientu aptauju par sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, taču, kā minēts likumprojekta anotācijā, ne visas ārstniecības iestādes izmanto šos darbības uzlabošanas un pacientu tiesību ievērošanas risinājumus.
Ja šī prasība tiks ieviesta, tad tā varētu stāties spēkā 2024. gada 1. jūlijā.
Grozījumu anotācijā vēstīts: pēc Veselības inspekcijas (VI) sniegtās informācijas, daļa iesniegumu Ārstniecības riska fondā ir saistīti ar pacienta un ārsta savstarpējās komunikācijas trūkumiem un konfliktsituācijām, taču šādu sūdzību izskatīšana nav VI kompetencē (VI kompetencē ir ārstniecības kvalitātes izvērtēšana). Turklāt nereti pacients inspekcijā vēršas ar sūdzību par ārstniecības personas rīcību, kas notikusi jau pirms ilga laika, tādējādi vēl vairāk apgrūtinot sūdzības izvērtēšanu.
Saglabājot iespēju konfliktu gadījumā pacientam vērsties arī Veselības inspekcijā, likumā plānots noteikt, ka vispirms konfliktsituācijas risināmas ārstniecības iestādē, turklāt tas jādara nekavējoties, lai situāciju varētu visefektīvāk novērtēt.
Plānotajos Pacientu tiesību likuma grozījumos iestrādāta bērna labāko interešu principa ievērošana, atsaucoties uz Bērnu tiesību konvencijas 3. panta pirmo daļu. Proti, grozījumos paredzēts noteikt, ka nepilngadīga pacienta (līdz 14 gadu vecumam) ārstniecība pieļaujama ne tikai tad, ja likumiskais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu, bet arī gadījumā, ja ārstniecība ir bērna labākajās interesēs.
“(..) kad lēmums tiek pieņemts, izsverot dažādas iesaistītās intereses, tostarp bērnu intereses, ir jāņem vērā, ka bērna interesēm arī šādā gadījumā ir visaugstākā prioritāte. Taču tas pats par sevi nenozīmē, ka citas intereses nebūtu jāņem vērā,” paskaidrots anotācijā.
Paredzēts arī, ka ārstniecības personām atbilstoši savai kompetencei nepilngadīgajām personām būs jāsniedz skaidrojums par ārstēšanas gaitu, ievērojot pacienta veselības stāvokli, vecumu, briedumu un pieredzi.
Vēl plānots ārstniecības iestādei noteikt par pienākumu nodrošināt nepilngadīgā pacienta likumiskajam pārstāvim pastāvīgu klātbūtni vai atbalsta iespēju ārstniecības laikā. Pacientam (no 14 gadiem) izsakot tādu vēlmi, paredzēts arī nodrošināt pastāvīgu jebkuras citas pacienta izvēlētas personas (ne likumiskā pārstāvja) klātbūtni un atbalstu ārstēšanās laikā.
Paredzēts arī noteikt ārstniecības iestādei pienākumu nodrošināt nepilngadīgā pacienta fizisko un mentālo labklājību, tiesības uz izglītību, jaunradi un brīvā laika aktivitātēm atbilstoši vecumam tiktāl, ciktāl tas ir iespējams. Šis punkts ir īpaši svarīgs gadījumos, kad ārstēšanās stacionārā ir ilgstoša.
Lai mazinātu administratīvo slogu, grozījumos ietvertas tiesības Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras ārstiem ekspertiem piekļūt atsevišķiem klientu e-veselības datiem ar mērķi pārbaudīt informāciju, kas nepieciešama, lai kompensētu papildu izdevumus apdrošinātajām personām, kuras cietušas nelaimes gadījumā darbā vai saslimušas ar arodslimību.
Likumā arī paredzēts precizēt terminu “ārstējošais ārsts”, lai viestu skaidrību, kurā brīdī un kādos apstākļos ārstniecības persona tiek uzskatīta par ārstējošo ārstu un ir atbildīga par pacienta ārstniecību, ņemot vērā, ka ārstniecība lielākoties sastāv no vairākām ārstniecības epizodēm ar dažādu specialitāšu ārstu iesaisti, kā arī ieviest veselības aprūpes pakalpojuma sniedzēja skaidrojumu.
Punktā, kas nosaka personu loku, kuras ir tiesīgas lemt pacienta vietā, ja pacients pats sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ to nevar izdarīt, plānots svītrot norādi par vecumu, jo, kā skaidrots anotācijā, nav pieļaujama diskriminācija vecuma dēļ. Turklāt Pacientu tiesību likuma 3. pantā jau ir teikts, ka aizliegta atšķirīga attieksme personas rases, etniskās izcelsmes, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, veselības stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citu apstākļu dēļ.
Vēl plānots papildināt likuma 8. pantu, kas noteic, ka pacientam ir tiesības izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi, ar piebildi: ja tas iespējams, tādējādi pielāgojot pantu reālajai situācijai (ne vienmēr iespējams nodrošināt pacienta vēlmes).
Grozījumu projekts Sociālo un darba lietu komisijas sēdē 3. oktobrī pirms tā nodošanas pirmajā lasījumā Saeimai tika atbalstīts, lai arī par likumprojektu izskanēja izteikti atbalstošs vai izteikti noraidošs viedoklis.
Kamēr pārstāvji no Latvijas Reto slimību alianses, Latvijas Pacientu organizācijas tīkla un Saeimas Juridiskā biroja bez īpašiem iebildumiem grozījumus atbalstīja, Latvijas Ārstu biedrība aicināja apturēt grozījumu virzīšanu tālāk.
Tā, piemēram, LĀB valdes locekle Valentīna Berga pauda bažas, ka grozījumi pārlieku noveļ atbildību uz pacienta pleciem.
LĀB saskata riskus, ka ar likuma grozījumiem ārstniecības izvēle tiek noteiktapar pacienta pienākumu, nevis ārsta darbības sastāvdaļu.
“Rēķinieties, ja tagad pieņemat šādus grozījumus, tad turpmāk pacientu ārstēšana būs uz pacientu pleciem, viņiem nāksies pieņemt lēmumus, kādu ārstniecību izvēlēties. (..) Ja mēs runājam par medicīnisko kļūdu, tad turpmāk to sauksim par pacienta kļūdu?” komisijas sēdē retoriski vaicāja LĀB pārstāve.
Viņa arī norādīja, ka likumprojekta izstrādāšanā lielākoties nav ņemti vērā vairāku profesionāļu iebildumi, kas izskanējuši publiskās apspriešanas laikā, tostarp LU Medicīnas fakultātes asociētās profesores sabiedrības veselībā un veselības tiesībās, zvērinātas advokātes Solvitas Olsenas viedoklis.
S. Olsena norādījusi: “Vairāki likumprojekta priekšlikumi neatbilst cilvēktiesību aizsardzības principiem pacientu tiesību jomā. Priekšlikumos un anotācijā ir redzams medicīnas tiesību zināšanu trūkums, kas, iespējams, ir novedis pie kļūdainu priekšlikumu izteikšanas.”
