Vai miera laikā var izvietot kājnieku mīnas

Ko paredz Otavas konvencija

Konvencija par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu (Otavas konvencija) stājās spēkā 1999. gada 1. martā. 

Otavas konvencija paredz, ka dokumentu parakstījušās valstis apņemas nekad un nekādos apstākļos:

• neizmantot kājnieku mīnas;
• neizstrādāt, neražot, neiegūt citādā ceļā, neuzglabāt, nesaglabāt vai nevienam tieši vai netieši nenodot tālāk kājnieku mīnas;
• nekādā veidā nepalīdzēt, neatbalstīt vai nemudināt nevienu uz darbībām, kas jebkurai dalībvalstij ir aizliegtas saskaņā ar šo konvenciju.

Katra dalībvalsts apņemas iznīcināt visas kājnieku mīnas vai nodrošināt to iznīcināšanu saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem.

Latvija pieņēma likumu “Par Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu” 2005. gada 19. maijā un oficiāli pievienojās Otavas konvencijai 2005. gada 1. jūlijā.

Izstāšanās no Otavas konvencijas procedūra

Otavas konvencijas 20. pants noteic: katra dalībvalsts, īstenojot savu nacionālo suverenitāti, ir tiesīga izstāties no konvencijas.

Izstāšanās process paredz dalībvalsts pienākumu par izstāšanos paziņot visām pārējām konvencijas dalībvalstīm, depozitārijam (Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretāram) un ANO Drošības padomei, norādot izstāšanās iemeslus.

Vienlaikus Otavas konvencijas 20. panta trešā daļa paredz, ka dalībvalsts izstāšanās stājas spēkā tikai sešus mēnešus pēc tam, kad izstāšanās dokumentu ir saņēmis depozitārijs. Ja minētā sešu mēnešu perioda laikā dalībvalsts, kas izstājas no konvencijas, iesaistās bruņotā konfliktā, izstāšanās stājas spēkā tikai pēc bruņotā konflikta beigām.

2025. gada 16. aprīlī Saeima pieņēma likumu “Par izstāšanos no Konvencijas par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu”. Likums par izstāšanos no Otavas konvencijas stājās spēkā 2025. gada 8. maijā, un saskaņā ar to Latvija uzsāka izstāšanās procesu.

Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, kas koordinē Latvijas izstāšanās procesu, dokumentus par izstāšanos no Otavas konvencijas kopā ar Lietuvu un Igauniju iesniedza 2025. gada 27. jūnijā. Tas nozīmē, ka līdz 2025. gada 27. decembrim, kad noslēgsies sešu mēnešu termiņš, Latvijai joprojām ir juridiski saistoši visi Otavas konvencijas nosacījumi.

Izstāšanās no Otavas konvencijas pamatojums

Paziņojumā par Latvijas dalības pārtraukšanu Otavas konvencijā norādīts, ka:

• kopš pievienošanās Otavas konvencijai 2005. gadā Latvija ir pildījusi uzņemtās saistības un nav ražojusi, uzkrājusi, pārvietojusi vai izmantojusi nevadāmās pretkājnieku mīnas;
• 2010. gadā tika pabeigta visu krājumā esošo nevadāmo pretkājnieku mīnu iznīcināšana;
• ir būtiski mainījusies reģionālās drošības situācija, proti, 2022. gada 24. februārī īstenojot pilna mēroga agresiju pret Ukrainu, Krievija ir klaji parādījusi, ka tā neievēro suverēno valstu teritoriālās robežas un starptautiskās tiesības, tai skaitā ANO Statūtos ietvertos principus;
• ņemot vērā reģionālās drošības situācijas attīstības dinamiku, Latvijai ir būtiski neierobežot rīcības elastību un pielietot dažādas ieroču sistēmas un risinājumus, lai stiprinātu atturēšanu un nodrošinātu valsts un tās iedzīvotāju aizsardzību;
• nevadāmās pretkājnieku mīnas kombinācijā ar citām mīnām un ieroču sistēmām palielina aizsardzības spējas, kas nav aizstājamas ar alternatīviem risinājumiem;
• Latvija ir cieši apņēmusies līdz minimumam samazināt militāro operāciju ietekmi uz civiliedzīvotājiem un turpinās ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, tai skaitā civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotu konfliktu laikā, nodrošinot civiliedzīvotāju dzīvības un īpašuma aizsardzību un veltot pūles tam, lai neitralizētu nesprāgušu munīciju, atbalstītu bruņotu konfliktu upurus gan vietējā, gan starptautiskā mērogā.

Mīnu izmantošana miera laikā

Aizsardzības ministrs Andris Sprūds sarunā ar medijiem norādījis: “Mīnas kā bruņojuma veids ir ļoti svarīgas valsts teritorijas aizstāvībai, un tās ir paredzētas valsts robežas stiprināšanas plānā, taču mīnas netiks izvietotas miera laikā.”

Kā notiks mīnu uzglabāšana, ja Latvijā tiks nolemts par to iegādi vai ražošanu, – uz LV portāla jautājumiem atbild Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Apvienotā štāba Informācijas analīzes un vadības departamenta Komunikācijas pārvalde.

• Jautājums: Kādā veidā un cik droši miera laikos tiek glabātas mīnas?

NBS: Mīnas, tāpat kā cita sprāgstvielu saturoša NBS rīcībā esoša munīcija, tiek uzglabātas atbilstoši NATO standartiem izbūvētās noliktavās. Turklāt mīnas, līdzīgi kā cita munīcija, kas satur sprāgstvielu, kļūst bīstamas tikai tajā brīdī, kad tās tiek aktivizētas – pievienots uzspridzināšanas elements un/vai izslēgti drošības mehānismi, kas padara munīciju drošu uzglabāšanai un transportēšanai.

• Jautājums: Kā un kādās teritorijās mīnas izvietos potenciāla vai jau esoša iebrukuma gadījumā?  

NBS: Ienaidnieku aizkavējoši līdzekļi, tai skaitā mīnas, tiks izvietotas tikai Latvijas Republikas suverenitātes apdraudējuma gadījumā, ņemot vērā tobrīd pieejamo informāciju par draudiem un situācijas militāro izvērtējumu. Detalizētāks šī jautājuma izklāsts skar valsts aizsardzības plānus un nav vispārpieejama informācija.

Vēlamies vērst uzmanību, ka Krievija nav pievienojusies Otavas konvencijai un pašreizējā karadarbībā Ukrainā plaši pielieto visa veida mīnas, tostarp pretkājnieku mīnas. Līdz ar to pastāv ļoti liela iespējamība, ka pretkājnieku mīnas uzbrucēji izmantotu arī potenciāla uzbrukuma gadījumā Latvijas teritorijā.

Civiliedzīvotāju pasargāšana karadarbības gadījumā

Atbildot uz jautājumu, kā mīnu izvietošanas gadījumā no riska tām uzkāpt virsū tiks pasargāti iedzīvotāji, NBS paskaidro: 

Miera laikā ne tikai mīnas, bet arī visa veida sprāgstoši šķēršļi netiks izvietoti, tādējādi izslēdzot savainošanās iespēju. Karadarbības gadījumā sprāgstošu šķēršļu izvietošanu un to dokumentēšanu nosaka atbilstoši NATO un NBS normatīvie akti. Īsumā: visiem draudzīgo spēku izliktajiem mīnu laukiem jābūt atbilstoši dokumentētiem, tai skaitā to atrašanās vietām (mīnu lauka formulāri), un mīnu lauki tiks marķēti vismaz no vienas puses – draudzīgo spēku puses (saskaņā ar NATO standartiem). Puse, no kuras tiek marķēti mīnu lauki, ir draudzīgo spēku puse, lai novērstu draudzīgo spēku, tostarp civiliedzīvotāju, iekļūšanu mīnu laukā, taču uzbrucējam marķējums nebūs redzams. Karadarbības gadījumā frontes tuvumā esošie iedzīvotāji tiks evakuēti, līdz ar to izslēdzot iespējamību savainoties. Gadījumā, ja iedzīvotājs atsakās vai izvairās no evakuācijas, – tā drošība būs paša iedzīvotāja atbildība. Svarīgi apzināties, ka frontes tuvumā mīnas ir tikai viens no daudziem faktoriem, kas apdraud iedzīvotāju dzīvību.

• Jautājums: Vai un kā par mīnu izvietošanu un noņemšanu iedzīvotāji tiks informēti, ņemot vērā, ka attiecīgā informācija nedrīkst nonākt pretinieka rīcībā? 

NBS: Par pretinieku izvietoto mīnu lauku atrašanās vietu un radīto bīstamību iedzīvotājiem sabiedrība tiks informēta, izmantojot tā brīža oficiālos saziņas kanālus, līdzko šāda informācija taps pieejama. Tiklīdz tas būs iespējams, teritorijas tiks marķētas un nepieciešamības gadījumā – arī evakuētas. Informāciju par sabiedroto spēku izvietotajiem mīnu laukiem pēc karadarbības izbeigšanas apkopos, darīs zināmu sabiedrībai, bīstamās teritorijas tiks marķētas no visām pusēm un uzsāks atmīnēšanas darbus. Tikai pēc to pabeigšanas bīstamo teritoriju atkal varēs izmantot civilajām vajadzībām.

Latvija turpinās ievērot starptautiskās humanitārās tiesības

Otavas konvencijai ir īpaša nozīme tieši civiliedzīvotāju aizsardzībā, tāpēc cilvēku bažas par izstāšanos no tās ir saprotamas. Tomēr svarīgi uzsvērt, ka Latvijai joprojām ir saistošas starptautiskās humanitārās tiesības, kas nostiprinātas vairākos citos dokumentos.

Aizsardzības ministrija paskaidro: “Lai gan Latvija izstāsies no Otavas konvencijas, mēs turpināsim ievērot starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotu konfliktu laikā. Latvija turpinās ievērot minētos principus, vienlaikus risinot valsts drošības vajadzības. Mūsu galvenais uzdevums ir Latvijas iedzīvotāju drošība, un tieši no šādas perspektīvas tiek pieņemti lēmumi par nevadāmo pretkājnieku mīnu pielietošanu.”

Tādējādi kājnieku mīnu potenciāla izmantošana nākotnē būtu pieļaujama tikai saskaņā ar valstij saistošajām starptautiskajām tiesībām, tai skaitā starptautisko humanitāro paražu tiesībām un cilvēktiesībām. Piemēram, Latvijai ir saistoša 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā un tās papildprotokoli.

Sadarbībā ar citām partnervalstīm

Vai Latvija iegādāsies kājnieku mīnas? Aizsardzības ministrs Andris Sprūds preses konferencē 18. jūnijā uzsvēra: “Esam veikuši sākotnējo izpēti par iespējām mīnas iegādāties un ražot. Tas būtu iespējams ciešā sadarbībā ar reģionālajiem partneriem, kuri arī izstājas no Otavas konvencijas, piemēram, Somiju un Poliju, un kam ir kapacitāte gan ražošanā, gan sprāgstvielu piegādē. Tomēr vispirms jāveic formālie izstāšanās procesi, lai varētu īstenot konkrētas darbības. Kamēr Latvija ir Otavas konvencijas dalībvalsts un nav beidzies noteiktais pusgada termiņš, tikmēr nevadāmās kājnieku mīnas mēs nevaram ne iegādāties, ne ražot.”

Savukārt Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris, ģenerālmajors Kaspars Pudāns minēja: “Plānojot valsts robežas aizsardzības līnijas un prettanku mīnu iegādi, izvērtēts arī Latvijas vajadzībām nepieciešamais nevadāmo kājnieku mīnu apjoms. Vienlaikus norit darbs ar partnervalstīm, īpaši tām, kuras ietilpst Latvijas aizsardzības plānos un neparedz izstāšanos no Otavas konvencijas, lai neradītu šķēršļus kopīgo plānu īstenošanai.”