FOTO: Freepik.
Situācijās, kad tuvinieks vai paši saslimstam un kļūstam atkarīgi no citu aprūpes, būtiski zināt, kādu palīdzību iespējams saņemt un kur vērsties. Diemžēl šī informācija nereti tiek sniegta nepietiekami vai sadrumstaloti, un visa atbildība gulstas uz ģimenes pleciem. Kopā ar nozarē iesaistītajiem skaidrojam, kas kavē nodrošināt pacientiem un viņu tuviniekiem pilnīgu informāciju par rehabilitācijas un atbalsta iespējām pēc personas, kura atrodas aprūpējamā stāvoklī, izrakstīšanas no stacionāra.
Veselības ministrija (VM), atsaucoties uz Pacientu tiesību likumu, LV portālam norāda, ka pacientam ir tiesības no ārstējošā ārsta vai citas ārstniecībā iesaistītās ārstniecības personas saņemt saprotamu un pilnīgu informāciju par savu veselības stāvokli, tai skaitā slimības diagnozi, ārstēšanas un rehabilitācijas plānu, prognozi un sekām, kā arī slimības radītajiem funkcionēšanas ierobežojumiem un iespējamo turpmāko aprūpi. Arī Ārstniecības likums noteic, ka ārstniecības personas pienākums ir nodrošināt pacientam un viņa tuviniekiem iespēju saņemt nepieciešamo informāciju, lai varētu pieņemt lēmumus par tālāko aprūpi un rehabilitāciju.
Lai gan pacientam, izrakstoties no stacionāra, normatīvajos aktos ir paredzēta informācijas par tālākās rehabilitācijas un aprūpes nodrošināšanu sniegšana, Latvijas sociālo darbinieku biedrība uzsver, ka skaidra regulējuma trūkums par kārtību, kādā informācija sniedzama, praksē sagādā problēmas.
Arī biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” vadītājs Andris Bērziņš piekrīt, ka, tuviniekam pēc stacionāra nokļūstot mājās aprūpējamā stāvoklī, visbiežāk trūkst vienkāršas un saprotamas informācijas, kā tālāk rīkoties, kādu palīdzību un atbalstu var saņemt.
“Nereti šis process ir atstāts pacienta vai viņa ģimenes ziņā. Tādā situācijā priekšrocības ir tiem pacientiem vai viņu tuviniekiem, kas ir aktīvi un labi orientējas veselības un sociālās aprūpes sistēmā,” komentē Latvijas sociālo darbinieku biedrība.
Tāpat jāņem vērā, ka atbalsta iespēju saņemšanu ietekmē katras pašvaldības piedāvāto pakalpojumu apmērs. Sarunā ar LV portālu sociālā aprūpes centra “Rūre” valdes priekšsēdētājs Kristiāns Dāvis un Latvijas Pacientu organizācijas tīkla valdes priekšsēdētāja Baiba Ziemele akcentē, ka pašvaldību atšķirīgā nodrošinātā palīdzība minētajos gadījumos ir ievērojams trūkums, jo visi pacienti ir pelnījuši saņemt vienlīdzīgu aprūpi.
“Racionālāk būtu, ja katrs neparedzētu savus spēles noteikumus un sistēma darbotos vienoti,” pauž K. Dāvis.
Aprūpes sociālās komponentes nodrošināšanā svarīga loma ir sociālajam darbiniekam, īpaši tam, kurš strādā stacionārā un, pacientam atrodoties slimnīcā, var sniegt ieteikumus un norādes turpmākās aprūpes un palīdzības saņemšanai.
Latvijas sociālo darbinieku biedrība skaidro, ka slimnīcu sociālā darbinieka uzdevumi ir nodrošināt aprūpes pēctecību pēc izrakstīšanas no stacionāra, sniegt informāciju par pieejamajiem sociālajiem pakalpojumiem, koordinēt sadarbību ar pašvaldības sociālo dienestu, palīdzēt kārtot dokumentus, piemēram, ilgstošas sociālās aprūpes iestāžu vai aprūpes mājās pakalpojuma saņemšanai.
Tomēr biedrība norāda uz sistēmisku nepilnību, proti, normatīvajos aktos nav skaidri definēts sociālā darbinieka statuss veselības aprūpes sistēmā, kas var ietekmēt sociālo darbinieku iespējas sniegt palīdzību.
“Tas apgrūtina sadarbību starpprofesionālā līmenī un informācijas apmaiņu starp ārstniecības personām un sociālajiem darbiniekiem. Rezultātā pacientu vajadzības pēc izrakstīšanās var netikt pietiekami ņemtas vērā, jo sociālo pakalpojumu sniedzēji, iespējams, neiegūst būtisku medicīnisko informāciju par cilvēka funkcionālo stāvokli vai ārsta ieteikumiem, piemēram, pacienta stāvokļa vai diagnozes ietekmi uz spējām funkcionēt konkrētajā vidē, spējām saprast un vadīt savu rīcību noteiktos apstākļos,” klāsta biedrība.
Turklāt sociālā darbinieka pakalpojumu saņemšanu ietekmē attiecīgās profesijas pārstāvju trūkums. Tādēļ, kā pamato biedrība, slimnīcās strādājošie sociālie darbinieki visbiežāk pievērš uzmanību tikai pacientiem bez tuviniekiem vai personām sarežģītās sociālajās situācijās.
Vienlaikus ne mazāk nozīmīga ir arī reģionālā problēma. Latvijas sociālo darbinieku biedrība paskaidro, ka Rīgas pašvaldībā ir noslēgti deleģējuma līgumi ar stacionārajām ārstniecības iestādēm par sociālā darba pakalpojuma nodrošināšanu slimnīcās. Savukārt citos Latvijas reģionos sociālā darba pieejamība stacionāros atšķiras – ne visās slimnīcās ir paredzēts sociālā darbinieka amats. Tas nozīmē, ka arī informācijas sniegšanas kārtība starp ārstniecības iestādēm ir dažāda.
Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) akcentē, ka, izrakstoties no stacionāra, gan pacients, gan viņa ģimenes ārsts saņem medicīnisko izrakstu, kurā detalizēti minēts:
“Slimnīcas izrakstā sniegtā informācija ir nozīmīgs informatīvs dokuments ne tikai pacientam un viņa ģimenes ārstam, bet arī tuviniekiem, kuri ikdienā var iesaistīties pacienta aprūpē un atbalstā. Tajā ir iekļauti ieteikumi par turpmāko ārstēšanu un praktiskas norādes aprūpei un rehabilitācijai,” komentē slimnīca.
Papildus RAKUS piedāvā arī informatīvi izglītojošus materiālus, kas sagatavoti ārstu un speciālistu vadībā, lai palīdzētu tuviniekiem saprast, kā praktiski rīkoties pacienta aprūpē.
Tāpat, pacientam izrakstoties no stacionāra, ārstējošais ārsts sadarbībā ar slimnīcas aprūpes un sociālā darba speciālistiem sniedz informāciju tuviniekiem par sociālo pakalpojumu pieejamību, aprūpes iespējām mājās vai specializētajās aprūpes iestādēs. Tiek ieteiktas atbalsta organizācijas, pacientu biedrības vai rehabilitācijas centri, kas palīdz pacientiem un viņu ģimenēm adaptēties jaunajā dzīves situācijā.
“Slimnīca neorganizē pacientu pierakstīšanos rindā specializētajās rehabilitācijas iestādēs, nenodrošina pacientu transportēšanu uz turpmāko medicīnas pakalpojumu saņemšanas vietu ārpus slimnīcas, nesniedz sociālos pakalpojumus vai ikdienas aprūpi. Par konkrētajiem jautājumiem jārūpējas gan atbildīgajiem dienestiem, gan pacientu tuviniekiem, kuriem ir un turpmāk būs svarīga loma, sniedzot atbalstu ikdienas aprūpē un rehabilitācijas procesa koordinēšanā,” sarunas izskaņā piebilst RAKUS pārstāve.
Šī gada augustā tika publicēts Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Zinātniskā institūta un Latvijas Universitātes komandas pētījumā balstītais ziņojums “Pacientu tiesības kā daļa no veselībpratības un to īstenošanas stiprināšana Latvijā”. Tā secinājumos cita starpā identificēta nepieciešamība uzlabot informācijas sniegšanu pacientiem par turpmāko ārstēšanos, rehabilitāciju, sociālajiem pakalpojumiem un rīcību veselības problēmu gadījumā, izrakstoties no slimnīcas un pēc ārsta apmeklējuma.
Pētījumā norādīts, ka 76,3% respondentu, kuri bija apmeklējuši ģimenes ārstu, 78,7% no tiem, kas ārstējās slimnīcā, un 88,4% no tiem, kuri apmeklēja ārstus speciālistus, pilnībā vai drīzāk piekrita, ka viņiem ir sniegta informācija, kur vērsties, ja rastos bažas par savu veselības stāvokli pēc ārsta apmeklējuma vai izrakstīšanās no slimnīcas. Salīdzinoši pozitīvāk tika vērtēta informācijas pieejamība par tālāko rīcības plānu pēc veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas. Minētajam apgalvojumam pilnībā vai drīzāk piekrita 86,5% aptaujāto, kas bija ārstējušies slimnīcā, 88,4% no tiem, kuri bija apmeklējuši ārstu speciālistu, un 88,7% no tiem, kas bija apmeklējuši ģimenes ārstu.
LV portāls uzrunāja VM, lai noskaidrotu tās vērtējumu par informācijas pieejamību pacientiem un viņu tuviniekiem pēc aprūpes stacionārā. VM apstiprināja, ka praksē pacientu tuviniekiem ne vienmēr pietiek ar informāciju, kas tiek sniegta, personu izrakstot no slimnīcas pēc smagas saslimšanas, un tas rada maldīšanos starp dažādām iestādēm.
Lai attiecīgo situāciju risinātu, ministrija uzsākusi vairākas iniciatīvas, tai skaitā mācības ārstniecības personām par komunikācijas situāciju vadību, kas ietver sarunas ar pacientiem un viņu tuviniekiem par slimības prognozi un aprūpes iespējām. Apmācības ārstniecības un atbalsta personām ir pieejamas bez maksas un tiek finansētas no Eiropas Savienības fondiem, rezumē ministrija.
