FOTO: Freepik.
Vai slikta ārsta attieksme un strupa, vēsa komunikācija ar pacientu ir diskriminācija? Un vai par diskrimināciju var uzskatīt nekvalitatīvi sniegtu veselības aprūpes pakalpojumu? LV portāls kopā ar Veselības inspekcijas (VI) Juridiskā departamenta vadītāju Ph. D. Lauru Šāberti un tiesībsargu Juri Jansonu skaidro, kā atpazīt pacienta diskrimināciju un kā rīkoties, ja ir aizdomas par diskriminējošu attieksmi.
Pacientu tiesību likuma (PTL) 3. panta otrajā daļā noteikts, ka ir aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas rases, etniskās izcelsmes, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, veselības stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Atšķirīga attieksme ietver personas tiešu vai netiešu diskrimināciju, personas aizskaršanu vai norādījumu viņu diskriminēt.
VI Juridiskā departamenta vadītāja Ph. D. Laura Šāberte, atsaucoties uz savu publikāciju “Latvijas Vēstneša” 2019. gadā izdotajā grāmatā “Pacientu tiesību likuma komentāri”, LV portālam skaidro, ka PTL 3. panta otrajā daļā noteiktais atšķirīgās attieksmes aizliegums izriet no tiesiskās vienlīdzības principa.
Tas nozīmē, ka salīdzināmās situācijās, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attieksme pret pacientu nedrīkst būt atšķirīga, bet, pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attieksme pret pacientu nedrīkst būt vienāda.
PTL 3. panta trešajā daļā tiek skaidrots, ka atšķirīga attieksme saistībā ar kādu no PTL 3. panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem pieļaujama tikai tad, ja tā ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.
No iepriekš minētā izriet, ka neattaisnota atšķirīga attieksme pastāv situācijās, kad nav iespējams identificēt objektīvi pamatotu tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi, norāda L. Šāberte.
Lai attieksmi varētu uzskatīt par neattaisnoti atšķirīgu, tai jāietver tieša vai netieša personas diskriminācija vai personas aizskaršana, vai norādījums viņu diskriminēt.
Pamatā atšķirīgai attieksmei pret pacientu var būt kā viens, tā arī vairāki aizliegtie kritēriji, kas norādīti PTL 3. panta otrajā daļā.
Tieša diskriminācija, kā skaidro L. Šāberte, ir balstīta uz kādu aizliegtu kritēriju, piemēram, invaliditāti, veselības stāvokli, reliģisko pārliecību, savukārt netieša diskriminācija balstās uz šķietami neitrālu kritēriju, kas nav aizliegtais kritērijs, bet var skart kādu noteiktu cilvēku grupu, uz kuru šis šķietami neitrālais kritērijs tipiskā veidā attiecas.
L. Šāberte uzsver: lai identificētu diskrimināciju, jākonstatē, ka salīdzināmās situācijās, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attieksme pret konkrēto pacientu ir bijusi atšķirīga vai, pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attieksme pret pacientu ir bijusi vienāda.
Ja minētais nav konstatējams, tad jautājums ir vērtējams PTL 5. panta otrās daļas tvērumā, kas noteic, ka pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma.
“Ja ir tikusi īstenota nekvalitatīva ārstniecība un tās dēļ pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīts kaitējums, tad jautājums jāvērtē PTL 16. panta tvērumā, kur noteiktas tiesības uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, kā arī 18. panta tvērumā, kas paredz pacienta tiesību un likumisko interešu aizstāvēšanu,” paskaidro L. Šāberte.
Arī tiesībsargs Juris Jansons LV portālam skaidro: pat tad, ja cilvēkam, kurš saņēmis nepietiekamu veselības aprūpi, piemīt kāds no diskriminācijas kritērijiem, nav iespējams uzreiz apliecināt diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu.
Lai konstatētu diskrimināciju, ir jāpierāda, ka tieši aizliegtā diskriminācijas kritērija (dzimuma, vecuma, rases utt.) dēļ pret cilvēku vērsta nepamatoti atšķirīga attieksme.
Tiesībsargs norāda, ka bieži vien nepietiekama veselības aprūpe saistās ar pārvaldības principa neievērošanu vai ārsta nevērību.
“Labas pārvaldības principa neievērošana vai nevērība nevar attaisnot nepietiekamu pacienta aprūpi, tomēr šādas situācijas tiek risinātas citādi nekā diskriminācijas gadījumi, jo to pamatā ir pilnīgi citi apstākļi,” paskaidro J. Jansons.
Par pacienta tiesību ierobežošanu bieži tiek uzskatīta arī ārsta neatbilstoša vai nepietiekama komunikācija, kā dēļ pacientam ir apgrūtinoši saņemt vajadzīgo informāciju.
PTL 4.1 pants paredz, ka pacientam ir tiesības saņemt informāciju par savu veselību. Šī informācija ir sniedzama saprotamā formā, izskaidrojot medicīniskos terminus un ņemot vērā pacienta vecumu, veselības stāvokli, briedumu un pieredzi.
J. Jansons atzīst, ka praksē nav izslēdzamas situācijas, kad nepietiekams briedums vai citas pacienta individuālās iezīmes, piemēram, garīga rakstura traucējumi, var apgrūtināt informācijas uztveri, kas savukārt var ierobežot pacienta tiesības saņemt informāciju par savu veselību, taču arī šādā gadījumā ārsta rīcība ne vienmēr automātiski būs diskriminējoša.
“Tās pamatā var būt arī citi iemesli, piemēram, izpratnes un komunikācijas trūkums no ārsta puses, arī jau iepriekš pieminētā nevērība,” paskaidro tiesībsargs.
Savukārt L. Šāberte norāda uz PTL 5. panta otro daļu, kas noteic, ka pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma.
L. Šāberte paskaidro: laipnas attieksmes un kvalitatīvas ārstniecības kritērijs paredz to, ka ir jāņem vērā pacienta veselības stāvoklis, slimības raksturs un smagums.
“Vienāda attieksme atšķirīgās situācijās ir uzskatāma par diskrimināciju, ja pacients konkrētajā situācijā ir tiesīgs prasīt, lai attieksme pret viņu būtu atšķirīga. Tiesības to prasīt apliecina, piemēram, pacienta veselības stāvoklis, noteiktā diagnoze un medicīniskie dokumenti,” skaidro VI Juridiskā departamenta vadītāja.
Tiesībsargs J. Jansons LV portālam norāda, ka diskriminācijas lietās pierādījumu iegūšanu tradicionāli apgrūtina vairāki faktori: rīcības diskriminējošais motīvs var būt maskēts, pārkāpēji var noliegt diskriminējošo attieksmi vai aizspriedumus, mēģinot savu rīcību pamatot ar citiem apstākļiem, kā arī pierādījumi bieži vien atrodas nevis pacienta, bet gan ārstniecības personas vai ārstniecības iestādes rīcībā.
Lai šie faktori nebūtu noteicošie diskriminācijas lietas izskatīšanā, izstrādāts tā saucamais apgrieztās pierādīšanas princips, kas nosaka pierādīšanas pienākuma pāreju no cietušā uz iespējamo pārkāpēju.
“Lai konkrētajā lietā iestātos apgrieztās pierādīšanas princips, cietušajam ir jānorāda uz faktiem vai apstākļiem, kas pirmšķietami liecina par iespējamo diskrimināciju. Pēc tam, kad pierādīšanas pienākums ir pārgājis uz otru pusi, tai ir pienākums pierādīt, ka atšķirīgas attieksmes vai diskriminācijas aizliegums nav pārkāpts,” paskaidro J. Jansons.
Lai arī nepietiekama veselības aprūpe vai pacientam nesaprotama komunikācija visbiežāk ir, piemēram, ārsta nevērības sekas, tajā pašā laikā, pastāvot diskriminācijas kritērijam, nevar izslēgt diskrimināciju pret kādu no pacientu sociālajām grupām, skaidro tiesībsargs J. Jansons.
Viņš norāda, ka diskrimināciju var pierādīt detalizētāka situācijas izpēte un iegūto pierādījumu analīze.
Savukārt VI Juridiskā departamenta vadītāja L. Šāberte LV portālam skaidro, ka par pierādījumiem ir uzskatāmas normatīvajos aktos noteiktā kārtībā iegūtas ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā un kurus izmanto pierādīšanas procesā visu apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai.
Tie var būt pacienta medicīniskie dokumenti, tāpat ārstniecības personu un ārstniecības iestāžu paskaidrojumi, liecinieku liecības, kā arī citas ziņas, kas ar burtu, ciparu un citu rakstveida zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, kompaktdiski, digitālie videodiski vai citi datu nesēji).
Iegūtos pierādījumus parasti nostiprina procesuālo darbību protokolos, atzinumos un citos dokumentos.
Tiesībsargs J. Jansons LV portālam skaidro, ka cietušais diskriminācijas lietās var iesniegt gan tiešus, gan netiešus pierādījumus.
“Tiešo pierādījumu iegūšana, kurus veido pierādījumi to tradicionālajā izpratnē (dažādi medicīniskie dokumenti, pieraksti utt.), diskriminācijas lietās objektīvu apstākļu dēļ var būt apgrūtināta. Tāpēc liela nozīme ir netiešajiem pierādījumiem, kas paši par sevi nepierāda konkrētus faktus, bet sniedz pietiekamu pamatu secināt, vai šādi konkrēti fakti lietā pastāv,” paskaidro J. Jansons.
Savukārt, lai diskriminācijas prasību varētu pamatot ar netiešajiem pierādījumiem, vajadzīgi vairāki savstarpēji saistīti netieši pierādījumi, kas cits citu apstiprina vai papildina.
Tāpēc, kā norāda tiesībsargs, lai pierādītu diskrimināciju, bieži vien ir jāizmanto tādi pierādījumi kā citu personu liecības, video vai skaņas ieraksti, sarakstes vai tā saucamie situāciju testi. Tāpat nozīme var būt arī ekspertu slēdzieniem: jo īpaši ieteicams lūgt cita ārsta viedokli par to, vai pacienta veselības aprūpe bijusi atbilstoša, stāsta tiesībsargs J. Jansons.
PTL 18. pants paredz vairākus pacientu tiesību un interešu aizsardzības līdzekļus, tostarp gadījumos, kad pastāv aizdomas par diskriminējošu attieksmi.
Piemēram, pacients var vērsties tiesā vai arī ne vēlāk kā divu gadu laikā no tiesību vai interešu aizskāruma dienas iesniegt sūdzību Veselības inspekcijā.
J. Jansons atgādina, ka saskaņā ar Tiesībsarga likuma 11. panta otro daļu viena no tiesībsarga funkcijām ir sekmēt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu un novērst jebkāda veida diskrimināciju, tāpēc persona var vērsties ar iesniegumu arī pie tiesībsarga.
“Pildot Tiesībsarga likumā noteiktās funkcijas, tiesībsargs pieņem un izskata privātpersonu iesniegumus, kā arī var ierosināt pārbaudes lietu apstākļu noskaidrošanai un pēc pārbaudes lietas noslēgšanas sniegt ārstniecības iestādei ieteikumus un atzinumus par tās darbības tiesiskumu. Tajā pašā laikā tiesībsargs nepiemēro sankcijas,” norāda J. Jansons.
Savukārt Veselības inspekcijai ir tiesības fiziskajai vai juridiskajai personai piemērot administratīvo atbildību pēc Ārstniecības likuma 84. panta par veselības aprūpes pārkāpumiem, kas var ietvert pacientu tiesību pārkāpumus, tostarp PTL 3. panta otrās un trešās daļas pārkāpumus, skaidro VI Juridiskā departamenta vadītāja L. Šāberte.
Ārstniecības likuma 84. pants paredz, ka par medicīnisko atzinumu sniegšanas pārkāpumiem vai veselības aprūpes pārkāpumiem piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz simt naudas soda vienībām, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem vai bez tā, bet juridiskajai personai – no piecdesmit līdz piecsimt piecdesmit naudas soda vienībām jeb no 250 līdz 2750 eiro.
