|
Vienota pieeja korupcijas noziegumu definēšanā
Korupcijas apkarošanas direktīva ievieš saskaņotas juridiskās definīcijas korupcijas jomā visā ES. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka direktīvā definētie ar korupciju saistītie noziegumi visās dalībvalstīs tiktu atzīti par sodāmiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tā kā dalībvalstīs var būt atšķirīga pieeja, iecerēts, ka ar korupciju saistītu nodarījumu definīciju saskaņošana efektivizēs pārrobežu sadarbību korupcijas lietās.
Korupcijas apkarošanas direktīvā skaidroti tādi korupcijas noziegumi kā:
- kukuļošana publiskajā sektorā (3. pants), kas ietver gan aktīvu kukuļošanu (piedāvāšanu), gan pasīvu kukuļošanu (pieprasīšanu);
- kukuļošana privātajā sektorā (4. pants) – saimnieciskas, finanšu, uzņēmējdarbības vai citas komerciālas darbības ietvaros;
- nelikumīga piesavināšanās (5. pants), ko veic publiskas amatpersonas (dalībvalstis direktīvā ietverto definīciju var attiecināt arī uz privāto sektoru);
- tirgošanās ar ietekmi (6. pants), paredzot, ka nepamatotu priekšrocību piedāvāšana vai pieņemšana, lai īstenotu ietekmi uz publisku amatpersonu, ir sodāma neatkarīgi no tā, vai ietekmēšana faktiski notikusi un vai rezultāts ir/nav sasniegts;
- nelikumīga publisko funkciju pildīšana (7. pants), lai novērstu smagus likumpārkāpumus amatpersonu darbībā (piemēram, apzinātu tiesību aktu nepareizu piemērošanu);
- tiesvedības kavēšana (8. pants), kas var izpausties kā fiziska spēka, draudu vai iebiedēšanas izmantošana vai priekšrocību piedāvāšana korupcijas nodarījumu lietās (piemēram, lai panāktu nepatiesas liecības sniegšanu vai ietekmētu lēmuma pieņēmēju);
- iedzīvošanās no korupcijas nodarījumiem (9. pants), ja publiska amatpersona ieguvusi, izmanto vai glabā mantu, zinot, ka tā saistīta ar korupciju;
- slēpšana (10. pants), proti, mantas patiesās izcelsmes vai īpašnieka apzināta slēpšana vai maskēšana;
- kūdīšana, palīdzēšana un atbalstīšana, un mēģinājums (11. pants).
Saskaņoti maksimālie sodi, lai nodrošinātu, ka tie ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši
Korupcijas apkarošanas direktīva noteic dalībvalstīm vienotus standartus attiecībā uz kriminālsodu piemērošanu. Respektīvi, direktīvas mērķis ir noteikt tādus sodus, kas ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši visā ES.
Tādēļ dalībvalstu tiesiskajā regulējumā būs jāņem vērā Korupcijas apkarošanas direktīvā noteiktie minimālo un maksimālo sodu līmeņi.
Piemēram, direktīva paredz, ka juridiskajai personai par kukuļošanu un nelikumīgu piesavināšanos (3.–5. pants) sodam jābūt vismaz 5% apmērā no juridiskās personas kopējā gada apgrozījuma visā pasaulē vai summai, kas atbilst 40 miljoniem eiro. Turpretī fiziskajai personai par kukuļošanu publiskajā sektorā maksimālajam brīvības atņemšanas soda ilgumam jābūt vismaz pieciem gadiem.
Vienlaikus Korupcijas apkarošanas direktīva paredz arī virkni papildsodu, ko dalībvalstis var piemērot atbilstoši nodarījuma smagumam (t. i., naudas sodus, aizliegumus ieņemt noteiktus amatus utt.), kā arī atbildību pastiprinošus apstākļus (piemēram, ja noziegumu veikusi augsta līmeņa amatpersona) un to mīkstinošus apstākļus (piemēram, sadarbošanos ar iestādēm, lai atklātu citus noziegumā iesaistītos).
Turklāt Korupcijas apkarošanas direktīva noteic – gadījumā, ja tas nav pretrunā dalībvalstu konstitūcijai vai konstitucionālajiem principiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka, veicot direktīvā minēto noziegumu izmeklēšanu, valsts amatpersonām var tikt atceltas tādas privilēģijas kā imunitāte attiecībā uz izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, lai nekavētu korupcijas noziegumu atklāšanu.
Ņemot vērā, ka korupcijas atklāšana un izmeklēšana nereti ir sarežģīta un laikietilpīga, Korupcijas apkarošanas direktīvā paredzēti arī minimālie noilguma termiņi (skat. 19. pantu) tiesībām veikt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu (piemēram, vismaz astoņi gadi no nodarījuma izdarīšanas brīža, ja par to paredzētais maksimālais brīvības atņemšanas sods ir vismaz četri gadi), un sodu izpildi (piemēram, vismaz desmit gadi no galīgās notiesāšanas dienas, ja piespriests brīvības atņemšanas sods, kas ilgāks par vienu gadu).
Direktīvas prasību ieviešanai noteikti dažādi termiņi
Korupcijas apkarošanas direktīvā iekļauti dalībvalstu pienākumi un pamatprincipi korupcijas novēršanai un apkarošanai (prasības specializētām iestādēm, kas darbojas korupcijas apkarošanas jomā, apmācībām, statistikas datu vākšanai u. c.), cietušo (t. sk. juridisko personu) un trauksmes cēlēju aizsardzībai, sadarbībai ar dalībvalstīm un ES iestādēm un struktūrvienībām. Tāpat ieviesti ES saistošie starptautiskie standarti korupcijas novēršanas jomā, piemēram, kas paredzēti Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvencijā.
Direktīva paredz, ka dalībvalstis veic novērtēšanu, lai apzinātu nozares vai nodarbošanās jomas, kas visvairāk pakļautas korupcijas riskam, un izstrādā pasākumus galveno risku novēršanai apzinātajās nozarēs vai nodarbošanās jomās. Turklāt tā noteic, ka ikviena dalībvalsts pieņem un publicē valsts stratēģiju korupcijas novēršanai un apkarošanai, nosakot mērķus, prioritātes un atbilstošus pasākumus un līdzekļus minēto mērķu sasniegšanai, cenšoties nodrošināt, ka valsts stratēģija tiek izstrādāta, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību, kompetentajām iestādēm, neatkarīgiem ekspertiem, pētniekiem un citām ieinteresētajām personām, un ņem vērā dalībvalstu vajadzības, specifiku un izaicinājumus.
Lai nodrošinātu vienotu korupcijas novēršanas noteikumu piemērošanu, dalībvalstīm dots laiks līdz 2028. gada 1. jūnijam, lai direktīvas prasības ieviestu savos tiesību aktos. Izņēmums paredzēts attiecībā uz noteikumiem par riska novērtējumiem (20. panta 5. punkts) un dalībvalstu stratēģijām (21. pants), kuru izpildes termiņš ir 2029. gada 1. jūnijs.
1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2026/1021 (2026. gada 29. aprīlis) par korupcijas apkarošanu, ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2003/568/TI un Konvenciju par cīņu pret korupciju, kurā iesaistītas Eiropas Kopienas amatpersonas vai Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonas, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/1371.
