“Mēs dzīvojam visnopietnākajā un bīstamākajā laikā,” paziņojumā presei par “ReArm Europe / Gatavība 2030” plānu, kas izstrādāts apstākļos, kad jau ceturto gadu turpinās Krievijas pilnapmēra iebrukums Ukrainā, bet ASV stratēģiskās intereses arvien vairāk no Eiropas pārvirzās uz Klusā okeāna reģionu, pauda Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. “Jautājums vairs nav par to, vai Eiropas drošība ir ļoti reāli apdraudēta vai ka Eiropai būtu jāuzņemas lielāka atbildība par savu drošību. Patiesībā mēs jau sen zinām atbildes uz šiem jautājumiem,” atzina EK prezidente. Lai stātos pretī šiem draudiem, kā jau LV portāls vēstījis, Komisija nākusi klajā ar stratēģisko dokumentu, kas ietver plānu, kā līdz desmitgades beigām nodrošināt Eiropas gatavību karadarbībai, vienlaikus sniedzot atbalstu Ukrainai.
EK piedāvātais plāns, kurā ir izklāstīta jaunā pieeja aizsardzībai līdz 2030. gadam, paredz iespēju ES dalībvalstīm ar publiskā finansējuma avotu piesaisti mobilizēt gandrīz 800 miljardus eiro Eiropas drošības un noturības stiprināšanai un ievērojami palielināt savus aizsardzības izdevumus, neiedarbinot pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru un ar to saistītās soda sankcijas.
Pēc EK prezidentes teiktā, ja dalībvalstis palielinās aizsardzības izdevumus par 1,5% no iekšzemes kopprodukta, tad četru gadu laikā izveidosies fiskālā telpa gandrīz 650 miljardu eiro apmērā. Plāns arī paredz dalībvalstīm piešķirt 150 miljardus eiro lielu aizdevumu ieguldījumiem aizsardzībā.
Aizdevumi būs domāti aizsardzības sistēmu iegādei, tostarp arī ražošanas iespēju attīstīšanai, fokusējoties uz šādām prioritārajām jomām:
- gaisa un pretraķešu aizsardzība;
- artilērijas sistēmas, raķetes un munīcija;
- bezpilotu lidaparāti un aizsardzības sistēmas pret tiem;
- kritiskās infrastruktūras aizsardzība;
- militārā mobilitāte;
- kiberdrošība;
- mākslīgais intelekts un elektroniskā karadarbība.
|
Plašāk par tēmu >> |
LV portāls jautā: Cik efektīvs būs EK piedāvātais plāns? Kā tas vērtējams no Latvijas interešu viedokļa?
Aizsardzības ministrija
Aizsardzības ministrija atbalsta un pozitīvi vērtē EK piedāvāto Eiropas apbruņošanās un ražošanas intensifikācijas plānu “ReARM Europe”.
EK ir aicinājusi dalībvalstis izmantot Eiropas Savienības tiesību aktos paredzētos izņēmumus attiecībā uz budžeta deficīta prasībām, lai iegūtu budžetā nepieciešamos papildlīdzekļus ikgadējam aizsardzības izdevumu palielinājumam līdz 1,5% no IKP nākamo četru gadu garumā.
Aizsardzības nozare šo ideju jau vairākkārt ir centusies aktualizēt, un ministrija atbalsta izņēmuma klauzulas lietošanu.
Savukārt priekšlikums regulai par 150 miljardu eiro aizņēmumu jeb tā saucamo “SAFE” (Security Action for Europe) instrumentu ir atbalstāms, taču jāņem vērā, ka tas paredzēts Eiropas Savienības dalībvalstu kopīgajiem iepirkumiem un finansējums nav sadalīts proporcionāli starp dalībvalstīm, bet gan dalībvalstīm jāsniedz savi kopīgās iepirkšanas plāni Eiropas Komisijai.
Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir jāmobilizējas un savstarpēji jāsadarbojas, jāslēdz starptautiski līgumi un jāveic starptautiski iepirkumi no ES industrijas.
Latvijai, izvērtējot kopīgos iepirkumus ar “SAFE” instrumentu, ir būtiski panākt vietējo uzņēmumu iesaisti, it sevišķi veicināt mazo un vidējo (MVU) uzņēmumu integrāciju Eiropas Savienības piegāžu ķēdēs. Latvija arī turpina uzsvērt citu – ārpus ES – partneru nozīmi Eiropas Savienības aizsardzības un operacionālajā gatavībā, arī attiecībā uz “ReARM” plānu.
Inna Šteinbuka
Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja, LU profesore, ekonomiste, bijusī Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja
Foto: Ieva Leiniša, LETA.
EK plāns paredz vairāk naudas ES dalībvalstu aizsardzībai un militārās jaudas kāpināšanai. Tam varētu novirzīt līdz 800 miljardiem eiro, kas ir 4,7% (4,5%) no ES iekšzemes kopprodukta. Līdzekļu novirzīšanu plānots realizēt divējādi – paplašinot fiskālo telpu, kas ļautu dalībvalstīm palielināt militāros izdevumus kopumā par 650 miljardiem, kā arī paredzot 150 miljardu eiro aizdevumu ar labvēlīgiem nosacījumiem.
Vai ar to iet gludi? Ne īpaši, jo vairākām ES dalībvalstīm ir ļoti liels parāds. Francijai tas ir ap 110% no IKP, Itālijai, Spānijai, Grieķijai – vēl lielāks. Salīdzinājumam var atgādināt, ka Latvijai šis parāds ir tikai ap 50% (47,1% novērtējums 2024. gada beigās) no IKP.
Ļaujot šīm valstīm paplašināt fiskālo telpu, vēl vairāk palielināsies to parāds, kura apkalpošana arī ir dārga. Tāpēc šīs valstis vēlētos, lai ES aizsardzības vajadzību segšanai veiktu kopēju aizņēmumu, kas būtu izlīdzināts visu dalībvalstu starpā un nepalielinātu valstu individuālo parādu. Pret to savukārt aktīvi iebilst ES ziemeļu valstis, piemēram, Vācija un Nīderlande. Šis pretrunīgās nostājas dēļ vēl ir gaidāmas diskusijas un izaicinājumi, līdz tiks pieņemts kāds gala lēmumus.
Latvija kā neliela valsts varētu atbalstīt gan vienu, gan otru variantu. Taču izdevīgāks mums būtu patlaban oficiālajā plānā piedāvātais.
Latvija jau tagad aizsardzībai atvēl 3,5% (3,7%) no IKP, taču šo finansējumu paredzēts kāpināt līdz 5% no IKP. Mūsu ārējais parāds pieaugtu, taču nedaudz – līdz kādiem 55% (56,8% 2028. gadā) no IKP pēc dažiem gadiem. Vienlaikus, sevišķi ņemot vērā, ka mums tāpat būtu jāpalielina aizsardzības izdevumi, šī ir iespēja Latvijā attīstīt militāro industriju, kas arī ietilpst valdības plānos. Taču tas ir jādara viedi, Latvijai atrodot savu eksportētspējīgo nišu militārajā industrijā, kas mūsdienās balstās modernajās tehnoloģijās.
Andris Gobiņš
biedrības “Eiropas kustība Latvijā” prezidents
Foto: Zane Bitere, LETA.
Par kopīgu Eiropas drošības un aizsardzības – ne tikai par ogļu un tērauda – savienību sāka domāt jau 1947. gadā, taču pie šāda lēmuma tomēr nenonāca. Tātad viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Ir labi, ka Eiropa pie šī jautājuma sāk atgriezties, piedāvājot šo plānu. Taču tajā ir trūkumi, kuri liecina, ka Eiropa joprojām nav gatava lielam lēcienam šajā ziņā.
Šis plāns ir acīmredzami kompromisa dokuments. Ņemot vērā plaša mēroga nopietnu apdraudējumu, uz ko norādīts arī plānā, varēja sagaidīt, ka atbalsts Eiropas valstu aizsardzības spēju vairošanai būs vismaz tāds, kādu Eiropas Savienība atvēlēja Covid-19 pandēmijas pārvarēšanai, kad dalībvalstīm pieejamais finansējums bija daudz lielāks un to varēja iegūt gan aizņēmumu, gan neatmaksājamu grantu veidā.
Plānā aizsardzībai it kā atvēlētie apmēram 800 miljardi eiro faktiski sevī ietvers dalībvalstu iespējas aizņemties aizsardzības vajadzībām ar labvēlīgākiem nosacījumiem, kā arī piesaistīt finansējumu no dažādiem citiem avotiem.
Taču tieši nepietiekamas investīcijas aizsardzībā tiek norādītas kā gadu desmitiem pastāvējusi problēma. Karā ir vajadzīga ne tikai nauda un bruņojums, bet arī atbilstoša griba. Redzams, ka daļa Eiropas valstu, lielākoties no Dienvideiropas, vēl nesaprot situācijas nopietnību. Taču vienota dalībvalstu izpratne par lietām plānā ir īpaši uzsvērta, norādot, ka Eiropas aizsardzībai ir nepieciešama vienotība un spēks.
Plānā pietrūkst sadaļas privātā finansējuma pieejamībai aizsardzības mērķiem. Apstākļos, kad bankas lielākoties orientējas uz peļņas gūšanu un tagad arī uz dažādiem ar zaļo kursu saistītiem projektiem, aizsardzības nozarei joprojām ir grūti dabūt aizdevumus.
Problēma ir arī laiks, kura Eiropas apbruņošanai var nebūt daudz. Plāna tvērums ir līdz 2030. gadam. Ja ir taisnība vairāku Eiropas valstu specdienestiem, kuri ziņo, ka Krievija varētu būt gatava uzbrukt Eiropas Savienībai un NATO jau pēc dažiem gadiem, tad plāna īstenošanas termiņš ir krietni par ilgu. Tādā ziņā daudz kas būs atkarīgs no tā, cik ilgi Ukraina spēs pretoties Krievijas iebrukumam un vai tiks noslēgts pamiers. Tiklīdz tas notiks, Eiropai ir jārēķinās ar to, ka Krievijas iespējas uzkrāt spēkus nākamajam uzbrukumam strauji pieaugs un vajadzība stāties tam pretī var pienākt ātrāk, nekā domājam.
Jāatzīst, ka plānā varēja būt vairāk norāžu par sabiedrības iesaisti.
No septiņām prioritārajām aizsardzības spēju jomām tikai trīs ir strikti, klasiski militāras: pretgaisa un pretraķešu aizsardzība, artilērijas sistēmas, munīcija un raķetes. Savukārt pārējās jomās – dronu ražošanā, militārajā mobilitātē, kiberdrošībā un elektroniskajā karadarībā, kā arī kritiskās infrastruktūras aizsardzībā – ir iespējams un arī nepieciešams tādā vai citādā veidā iesaistīt sabiedrību.
Māris Andžāns
Ģeopolitikas pētījumu centra direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors
Foto: Ieva Čīka, LETA.
EK piedāvātais plāns pavisam noteikti ir vērtējams pozitīvi. Dalībvalstīm, tostarp Latvijai, tas ļaus palielināt aizsardzības izdevumus uz budžeta deficīta rēķina, neriskējot ar sankcijām un ļaujot ieguldīt savā drošībā bez vajadzības palielināt nodokļus vai veikt sāpīgu budžeta tēriņu pārdali.
Taču Eiropai kopumā šis pārapbruņošanās plāns liks beidzot vairāk saņemties savas aizsardzības nodrošināšanai. Līdz šim, kā trāpīgi jau 2002. gadā teicis amerikāņu analītiķis Roberts Kagans, amerikāņi bija kā no Marsa, bet eiropieši – no Veneras. Kā zināms, romiešu mitoloģijā Marss ir kara dievs, bet Venera – mīlestības dieviete. Tagad šīs lomas mainās.
Tas, protams, nenāksies viegli, jo Eiropas Savienība nav vienota federāla valsts, kādas ir ASV, bet 27 atsevišķu valstu savienība ar atšķirīgām interesēm, tostarp ar tādām visai prokrieviskām dalībniecēm kā Ungārija un Slovākija.
Jāņem vērā arī tas, ka daļai valstu, tostarp tik ietekmīgām kā Vācija un Francija, ir sava militārā industrija, kas nozīmē paredzamu vēlmi aizsargāt savu iekšējo tirgu, nodarboties ar zināmu protekcionismu. Tāpat dalībvalstīm ir atšķirīgi viedokļi par Eiropas Savienības kopējo aizsardzības un drošības politiku. Ir saprotams, ka piemēram, Spānijai Eiropas dienvidos Krievijas iebrukums nešķiet tik reāls kā mūsu reģiona valstīm Eiropas austrumos un ziemeļos.
Tādējādi, jā, var teikt, ka aizsardzības plānam ir savi trūkumi, taču no Eiropas Savienības nevar gribēt sagaidīt to, ko no tās kā daudzu valstu savienības ar dažādām interesēm nevar sagaidīt. Vienlaikus vesela virkne šo valstu jau gadiem ilgi ar saviem bruņotajiem spēkiem ir iesaistītas arī mūsu aizsardzības nodrošināšanā, par ko mums ir jāpriecājas, vienlaikus arī pašiem vairāk saņemoties savas drošības nostiprināšanā.
Jānis Kažociņš
Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks un bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors
Foto: Jānis Kažociņš, LETA.
Tie ir apmēram 750 miljardi, kas dod iespēju dalībvalstīm aizsardzības vajadzībām aizņemties vairāk, nekā iepriekš to varēja darīt, un vēl aptuveni 150 miljardi, kurus varēs aizņemties ar tādiem labvēlīgiem procentiem, kādi ir pieejami Eiropas Savienībai.
Polijai, piemēram, ir liela starpība – 2–3% – starp to, cik tai pašai būtu jāmaksā par aizņemšanos, un to, cik tā varētu aizņemties, izmantojot šos 150 miljardus. Latvijas procenti ir diezgan tuvu Eiropas Savienības vidējam līmenim.
Ja gribam sasniegt 5% no IKP aizsardzībai, ko esam apņēmušies, tad iespēja aizņemties vairāk naudas mums ir ļoti izdevīga.
Pats galvenais ir tas, lai Eiropa beidzot saprastu, ka ASV uzmanība arvien vairāk būs pievērsta sāncensībai ar Ķīnu. Mums, eiropiešiem, pašiem ir jārūpējas par savu drošību savā kontinentā. Taču ne visas Eiropas valstis jūt vienlīdzīgu apdraudējumu no Krievijas – jo tālāk uz dienvidrietumiem, jo mazāk. Mūsu pienākums ir paskaidrot, ka Eiropas drošība nav dalāma. To jau pierādīja divi pasaules kari. Darīsim visu, lai tas nebūtu jāpierāda trešo reizi.
- Plašāk ar Jāņa Kažociņa viedokli par šo tēmu var iepazīties LV portāla intervijā >> “Krievija uztur mānīgu iespaidu”.
