Pasaules un jo sevišķi Eiropas uzmanība patlaban ir pievērsta sarunām Rijādā starp ASV, Ukrainu un Krieviju par pamieru Ukrainā. Par ko, jūsuprāt, liecina šo saruna forma un saturs, uz kurieni tās ved?
Donalds Tramps jau pašā savas kampaņas sākumā teica, ka vēlas noslēgt mieru Ukrainā, lai asins izliešana beigtos. Īpaši lielas pieredzes Trampam šajā ziņā nav, viņš uzticas Krievijas prezidentam, bet tomēr cenšas kaut ko paveikt.
Amerikas Savienotās Valstis ir bijušas galvenās Ukrainas atbalstītājas un, kā sacīja prezidents Baidens, gatavas Ukrainu atbalstīt tik ilgi, cik tas būs nepieciešams. Savukārt Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs nupat pateica, ka viss, ko vajag, – lai ASV pavēl Kijivai noslēgt mieru. Raugoties no šāda viedokļa, Krievija uzskata, ka ASV ir Ukrainas pavēlnieks. Ja ASV objektīvi vēlas kļūt par vidutāju starp šīm divām karojošajām pusēm, tad tām ir jārīkojas diezgan radikāli. Tādēļ pēdējā mēneša laikā esam redzējuši vairākus “burkānus”, kas ir iedoti Krievijai, pretī nesaņemot gandrīz neko. Tas nozīmē arī to, ka izrāde – ja tā tiešām bija izrāde – Baltajā namā ar uzbrukumu Zelenskim varbūt bija domāta nevis Zelenskim, bet gan tieši Putinam.
Vidutājam vajadzētu būt neitrālam, respektīvi, ar vienādu attieksmi pret abām pusēm. Pretējā gadījumā var rasties iespaids, ka vidutājs patiesībā ieņem vienu vai otru pozīciju.
Lai kļūtu par vidutāju, ASV ir jārada iespaids, ka tās vairs nav Ukrainas galvenās atbalstītājas. Ļoti grūti paredzēt, vai tā notiks, jo viens no galvenajiem Trampa trumpjiem ir viņa pilnīgā neprognozējamība. Ja ASV prezidenta mērķis tiešām ir atrast veidu, kā izbeigt šo asinspirti, un iegūt Nobela miera prēmiju, bet tas kļūst neiespējami, jo Krievijai nevar uzticēties, tad viņš varētu nostāties pavisam citā – daudz asākā – pozīcijā pret Krieviju. Manuprāt, krievi to ļoti labi saprot.
Ko ASV varētu nozīmēt netaisna miera uzspiešana Ukrainai, par ko pastāvīgi izskan bažas?
Tas Savienotajām Valstīm būtu potenciāli bīstami, jo liecinātu, ka tām nevar uzticēties. Taču ASV ir vajadzīgi sabiedrotie, turklāt ne tikai Eiropā, bet arī Tālajos Austrumos attiecībā uz Ķīnu, kuru ASV uzskata par savu galveno pretinieku un kuras militāro spēju pieaugums jau tālu pārsniedz pašaizsardzībai nepieciešamo apmēru.
Amerika ir spēcīga lielvalsts, taču tā viena pati ar Ķīnu netiks galā bez tādām sabiedrotajām kā Dienvidkoreja, Japāna, arī Austrālija.
Ja šīs valstis redzēs, ka nevar uzticēties ASV, tad tās var sākt meklēt veidus, kā sadzīvot ar Ķīnu. Tas noteikti nebūtu ASV interesēs, turklāt Dienvidkorejā un Japānā jau ir sākts runāt par kodolieroču izvietošanu. Tas ir pats pēdējais, kas mums jau tik nestabilajā pasaulē būtu vajadzīgs.
Pamiers vai miers, ja tāds Ukrainā būs, nozīmēs iespēju Krievijai uzkrāt spēkus jaunam uzbrukumam, kas tuvākā vai tālākā nākotnē varētu tikt vērsts arī pret mums. Kā uz to raugāties?
Krievijas mērķis ir pārņemt kontroli pār Ukrainu. Ar šādu nolūku vairāk nekā pirms trijiem gadiem tika veikta militāra operācija, kurai, kā domāja Maskavā, nebija jāilgst ilgāk par trim dienām līdz divām nedēļām. Šis plāns ir absolūti izgāzies. Trīs gados Krievija ir spējusi okupēt vien 19% no Ukrainas teritorijas, un viņiem nav reālu izredžu iekarot visu Ukrainu. Taču arī Ukrainai nav nekādu izredžu padzīt Krievijas bruņotos spēkus no okupētās teritorijas. Tāpēc ir ļoti iespējams, ka izveidosies iesaldēts konflikts.
Un te nonākam pie jautājuma, ko tas nozīmētu mums.
Iesaldēts konflikts nekādā gadījumā nenozīmē, ka tos karavīrus, kas šobrīd atrodas frontes līnijā Ukrainā, varētu pēkšņi pārvest uz Baltijas valstīm vai kaut kur citur.
Ukraina taču vēlēsies atgūt savu teritoriju! Tas liks Krievijai paturēt savus spēkus turpat, vismaz lielu daļu no tiem.
Jāņem vērā arī tas, ka pamiera gadījumā Putinam tomēr būs liels izaicinājums paskaidrot savai tautai, kāpēc mazāk nekā piektās daļas Ukrainas teritorijas dēļ bija vērts iet bojā vai tikt smagi ievainotiem apmēram 900 tūkstošiem karavīru. Tas nemaz nebūs vienkārši, jo Krievijā ir arī labējais spārns, kurš ļoti skeptiski skatās uz ilgstošu mieru, kamēr Krievija nav sasniegusi savu mērķi – pilnībā pakļāvusi Ukrainu.
Krievijas bruņotie spēki ir šausmīgi daudz zaudējuši. Piemēram, Pleskavā dislocētā 76. gaisa desanta divīzija ir iznīcināta, šķiet, pat vairākkārt. Tās atjaunošana prasīs ilgāku laiku. Krievija ir zaudējusi tik daudz tehnikas, tik daudz apmācītu un kompetentu karavīru, ka tai kaut ko militāri uzsākt pret NATO, kaut īslaicīgi, nav reāli. Taču tas nenozīmē, ka viņi nevarētu mēģināt pret mums darīt visādas riebeklības.
Kā jau teicis amerikāņu analītiķis Pols Goubls, no Baltijas valstīm Krievijai vissvarīgākā ir Latvija.
Ja Latvija nonāks politiskā, ekonomiskā vai militārā Krievijas kontrolē, tad mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņi būs daudz sarežģītākā situācijā. Tas nozīmē, ka mums ir jārēķinās ar varbūtējiem hibrīdkara uzbrukumiem. Iespējamas arī manipulācijas ar vēlēšanām. Atliek tikai paskatīties uz nesenajām vēlēšanām Gruzijā, kurā varu ieguvušie spēki, izliekoties, ka ir ceļā uz Eiropas Savienību, patiesībā pārveido Gruziju par tādu pašu represīvu valsti, kāda ir Krievija.
Krievija ir paziņojusi, ka pēc dažu gadu pārtraukuma šoruden atkal pie mūsu austrumu robežām rīkos militārās mācības “Zapad”. Jāatgādina, ka tieši mācību aizsegā Krievija sarīkoja iebrukumu Ukrainā 2022. gadā. Kādi varētu būt Krievijas nolūki šoreiz?
Es domāju, ka Maskavas mērķis ir viens – turpināt mēģināt ietekmēt Rietumus, tai skaitā ASV, taču īpaši Eiropu, demonstrējot, cik Krievija ir liela un varena. Bet, ja objektīvi paskatāmies, tā ir liela tikai teritorijas ziņā. Krievi Ukrainā ir pilnīgi izgāzušies.
Jāņem vērā, ka Ukrainas bruņotie spēki nebija tik organizēti, lai aizsargātos pret tāda veida uzbrukumu, kāds notiek, taču krievu gaisa spēki pat netiek galā ar tiem nabadzīgajiem Ukrainas gaisa spēkiem. Tad kā gan viņi varētu tikt galā ar NATO spēkiem? Viņi vienkārši grib sist sev pie krūtīm, parādīt: mēs vēl varam jūs apdraudēt.
Ja Krievijai būtu tāds karaspēks, kas varētu mūs reāli apdraudēt, tad viņi to izmantotu, lai sasniegtu savu mērķi Ukrainā, kur Krievija arvien vairāk zaudēs vērtīgu tehniku un cilvēkus.
Informācijas karš ir viens no veiksmīgākajiem Krievijas ieročiem, un šī ir daļa no informācijas kara. Krievija uztur iespaidu, ka ir varena un agrāk vai vēlāk uzvarēs, ka nevienu karu viņi nav zaudējuši. Taču, paskatoties vēsturē, redzam, ka Krievija ir zaudējusi karus, turklāt ar sekām pašā Krievijā. Krimas kara beigas 1856. gadā atnesa iekšējas reformas Krievijā, 1905. gads ar karu pret Japānu noveda pie valdības maiņas, nemaz nerunājot par Pirmo pasaules karu. Izgāšanās Afganistānas karā 80. gadu beigās bija daļēji saistīta ar Padomju Savienības sabrukumu, kas sekoja drīz pēc tam.
Arī karš Ukrainā, kas Krievijai ir militāra un ekonomiska neveiksme, ir Putina murgs. Krievija tagad savu ekonomiku ir pārorientējusi uz kara vajadzībām, taču to dabūt atpakaļ uz sliedēm, kas kalpo valsts attīstībai, iedzīvotājiem, būs ārkārtīgi grūti un prasīs laiku. Varētu jau sacīt: tad viņi turpinās karot. Taču, kā zinām no citiem piemēriem, karot var tikai tik ilgi, cik ilgi ekonomika un cilvēki spēj to atbalstīt.
Trampam liekas, ka Eiropa nespēlē nekādu lomu. Taču, ja saskaitām Eiropas Savienības, Apvienotās Karalistes un Norvēģijas iedzīvotājus, tad to ir gandrīz par 200 miljoniem vairāk nekā ASV. ASV iekšzemes kopprodukts ir kādi 29 triljoni, bet Eiropai – tikai par diviem trim triljoniem mazāk.
Tikmēr Krievijas ekonomika ir pielīdzināma vienai Itālijai, turklāt Krievijā arī demogrāfiskā situācija ir katastrofāla. Viņiem nav ne cilvēku, ne ekonomikas, kas ilgtermiņā varētu uzturēt lielu karu.
Cik savlaicīgi vispār ir iespējams noteikt, vai pretinieks gatavojas drīzam iebrukumam kaimiņvalstī, nevis, piemēram, tikai gatavo militāras mācības? Kādas pazīmes par šādu potenciālu iebrukumu liecina?
Ja jautājums ir par reālu militāru iebrukumu, tad atgādināšu, ka Rietumu izlūkdienesti brīdināja par uzbrukumu Ukrainai kādus trīs mēnešus iepriekš un ļoti precīzi informēja par laiku, kad tas notiks. Šis ir viens no galvenajiem sabiedroto izlūkdienestu pienākumiem.
Var iedomāties, ka varasiestādēm briestoša iebrukuma gadījumā būtu liela dilemma par to, vai tas jādara zināms sabiedrībai, – izvēle starp nevajadzīgas panikas radīšanu un cilvēku informēšanu, ja iebrukuma risks tomēr ir būtisks, taču ne simtprocentīgs…
Dilemma par iedzīvotāju informēšanu nepastāvētu, jo NATO attiecīgi reaģētu ar militāriem pasākumiem, kuru mērķis būtu atturēt šādu iebrukumu. NATO plāni šādiem apstākļiem ir izstrādāti, un mūsu kopējās iespējas aizsargāties ir daudz lielākas nekā tās, kuras bija Ukrainai 2022. gada februārī. Vienmēr ir labi būt gataviem visādām iespējamām krīzēm. Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu ņemt vērā ieteikumu par 72 stundu somas sagatavošanu. Par tās sastāvu var viegli atrast informāciju tīmeklī.
Kādreizējais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts nupat publicējis rakstu, kurā par NATO norāda: “Alianses uzticamība ir atkarīga no personas Baltajā namā, un šai personai nav nekādas uzticamības, kad runa ir par transatlantiskās drošības jautājumiem.” Kā zināms, NATO kolektīvās drošības principa – alianses līguma 5. panta – pamatā ir tieši ticamība, ka tas darbojas. Kas, jūsuprāt, notiek ar šo uzticamību? Cik liels pamats ir skepsei?
Karla Bilta sacītais ir jāuzver ļoti nopietni. Taču nopietni jāuztver arī ASV ārlietu sekretāra Marko Rubio nupat Baltijas valstu ārlietu ministriem teiktais, ka Baltijas valstis ir ideālas sabiedrotās un ka ASV tās turpinās atbalstīt.
ASV pārstāvji vairākkārt ir pauduši, ka Ukrainas uzņemšana NATO patlaban nav apspriežama.
Ja Savienotajām Valstīm NATO nebūtu svarīga, tad Vašingtonai nebūtu šādas noraidošas sarkanās līnijas attiecībā uz Ukrainas uzņemšanu. Tas nozīmē, ka ASV uzskata NATO un tās līguma 5. pantu par ārkārtīgi būtisku.
Runājot par ASV un arī Lielbritānijas kā partneru uzticamību, tomēr jāpiemin tā dēvētais Budapeštas memorands, ar kuru 1994. gadā apmaiņā pret Kijivas atteikšanos no padomju laika kodolieročiem Krievija, Lielbritānija un ASV apņēmās sniegt Ukrainai garantijas. Tagad Krievija ir okupējusi piekto daļu Ukrainas teritorijas, bet Kijiva ir spiesta lūgties ASV un Eiropas atbalstu.
Budapeštas memorands ir gandrīz salīdzināms ar 2008. gada NATO samita lēmumu par to, ka Gruzija un Ukraina kaut kad noteikti būs NATO dalībvalstis. No morālā viedokļa Budapeštas memoranda neizpildīšana ir nosodāma, bet to nevar salīdzināt ar NATO līguma 5. pantu, jo saistībā ar to ne Lielbritānija, ne ASV savu ticamību jeb kredibilitāti nelika uz galda. NATO 5. pants ir pavisam cits jautājums.
Arī Eiropas Savienības pamatlīguma 42. pantā teikts: ja kāda dalībvalsts piedzīvo militāru uzbrukumu, tad pārējās tai sniedz palīdzību ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Vai Eiropa tam ir gatava?
Ir redzams, ka ASV turpmāk grasās vairāk koncentrēties uz izaicinājumiem, ko saskata Ķīnā. Eiropas Savienība beidzot sāk saprast, ka prasība, lai Eiropa beidzot saņemas un sāk sevi aizsargāt pati, ko Tramps izvirzīja jau savas pirmās prezidentūras laikā, tagad ir nepieciešamība. Tāpēc nu tiek piedāvāts plāns par 800 miljardiem Eiropas aizsardzībai.
Kā jūs vērtējat šo projektu, kas pazīstams kā “ReArm Europe” un paredz aizņēmumu iespējas un pieļauj atkāpes no budžeta disciplīnas?
Tie ir apmēram 750 miljardi, kas dod iespēju dalībvalstīm aizsardzības vajadzībām aizņemties vairāk, nekā iepriekš to varēja darīt, un vēl apmēram 150 miljardi, kurus varēs aizņemties ar tādiem labvēlīgiem procentiem, kādi ir pieejami Eiropas Savienībai. Polijai, piemēram, ir liela starpība – 2–3% – starp to, cik tai pašai būtu jāmaksā par aizņemšanos, un to, cik tā varētu aizņemties, izmantojot šos 150 miljardus. Latvijas procenti ir diezgan tuvu Eiropas Savienības vidējam līmenim.
Ja gribam sasniegt 5% no IKP aizsardzībai, ko esam apņēmušies, tad iespēja aizņemties vairāk naudas mums ir ļoti izdevīga.
Pats galvenais ir tas, lai Eiropa beidzot saprastu, ka ASV uzmanība arvien vairāk būs pievērsta sāncensībai ar Ķīnu. Mums, eiropiešiem, pašiem ir jārūpējas par savu drošību savā kontinentā. Taču ne visas Eiropas valstis jūt vienlīdzīgu apdraudējumu no Krievijas – jo tālāk uz dienvidrietumiem, jo mazāk. Mūsu pienākums ir paskaidrot, ka Eiropas drošība nav dalāma. To jau pierādīja divi pasaules kari. Darīsim visu, lai tas nebūtu jāpierāda trešo reizi.
Kā raugāties uz pieeju, kura tiek raksturota kā alianse aliansē un kuru jau redzam praktiski kā Apvienotās reaģēšanas spēkus, desmit līdzīgi domājošu valstu – Dānijas, Igaunijas, Islandes, Latvijas, Lielbritānijas, Lietuvas, Nīderlandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas – koalīciju, kas ietver augstas gatavības spēkus ātrai reaģēšanai uz krīzēm Tālajos Ziemeļos un Ziemeļeiropā?
Eiropas austrumu flanga valstis, sevišķi Baltijas valstis, visu laiku ir teikušas, ka līdzeklis, kā varēsim sevi un Eiropu aizsargāt, ir NATO, bet mēģināt taisīt paralēlas aizsardzības struktūras nebūtu prāta darbs. Tas vienkārši aizņems līdzekļus un nedos neko vairāk.
Ir jānodala divas lietas, kuras var pastāvēt līdzās. Viena ir uzbrukums NATO un 5. panta jautājums. Otra ir, piemēram, tā dēvētā labas gribas koalīcija, ko mēģina veidot Apvienotās Karalistes premjers Stārmers un atbalsta Francijas prezidents Makrons, kas varētu nodrošināt iespējamā pamiera noturību Ukrainā. Tas nav NATO uzdevums, taču šādā koalīcijā var būt gan NATO dalībvalstis, gan citas valstis.
Starp citu, ja notiek brīnums un Ukrainā iestājas ilgstošs pamiers, taču Krievija turpina uzturēt savu agresīvo militarizēto politiku, tad ir pilnīgi iespējams, ka Ukraina nevis lūgtos, lai to uzņem NATO, bet gan NATO varētu gribēt, lai Ukraina tai pievienojas. Ukrainai jau tagad ir vislielākie un kaujās vispieredzējušākie bruņotie spēki Eiropā, kuri mūs ir pasargājuši no Krievijas iebrukuma visu šos gadus, kopš tas notiek. Ukrainai ir potenciāls – arī cilvēki un augoša militārā industrija.
Ukrainas ceļš uz NATO un arī Eiropas Savienību varētu būt daudz ātrāks, nekā mēs domājam.
Atgādināšu, ka vēl 90. gadu beigās pasaulē nebija daudz tādu valstu, kas uzskatīja, ka šajās organizācijās jau 2004. gadā varētu iestāties Baltijas valstis. Tātad brīnumi notiek.
