Nekādi “zaļo vīriņu” scenāriji šeit nevarētu notikt, un pretinieks to zina

Jūs būsiet pirmais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vadītājs, kurš stājas amatā brīdī, kad netālu aiz mūsu valsts robežām notiek lielākais militārais konflikts Eiropā kopš Otrā pasaules kara un situācijas attīstība ir neparedzama. Ar kādām izjūtām uzņematies Latvijas aizsardzības spēku vadību? Ko tas jums nozīmē arī personīgi?

Jā, līdzvērtīgi apstākļi, kad šāds karš Eiropā notiek, nav bijuši. Tomēr pirms 30 un vairāk gadu, kad bruņotie spēki un Zemessardze veidojās, pirmie komandieri darbojās apstākļos, kad Latvijā vēl atradās PSRS, bet vēlāk – Krievijas – armija. Varbūt tai nebija mērķis šeit kaut ko atgūt, taču varēja notikt dažādi. Katram komandierim ir bijuši savi uzdevumi un izaicinājumi. 

Skaidrs, ka situācija šobrīd vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk, kad varējām vairāk koncentrēties uz kolektīvo drošību un sabiedroto atbalstīšanu ārzemēs.

Krievija ir demonstrējusi gatavību īstenot savas intereses ne tikai ar diplomātiskiem un ekonomiskiem, bet arī militāriem līdzekļiem. Vienlaikus tas palīdz pārliecināt cilvēkus, karavīrus, zemessargus, rezerves karavīrus un visu sabiedrību par bruņoto spēku lomu un liek mums attīstīties. Lai cik neparasti izklausītos, tas padara vieglāku arī militāro komandieru darbu – apliecināt visiem, ieskaitot pašiem sev, ka tas, ko darām, ir vērsts pret reālu apdraudējumu. Taču jāuzsver: neatkarīgi no tā, ka tagad ir mainījusies drošības situācija, bruņotie spēki arī iepriekš ir strādājuši, apzinoties, ka vienmēr var notikt sliktākais un jābūt gataviem uz visu.

Būsiet arī pirmais bruņoto spēku komandieris, kurš militāro izglītību ir pilnībā ieguvis pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Vai un kas līdz ar jūsu stāšanos amatā mainīsies bruņoto spēku attīstībā? Kādus mērķus esat izvirzījis vismaz pirmajam pilnvaru termiņam nākamajos četros gados?

Jānorāda, ka neatkarīgi no tā, kāda ir bijusi līdzšinējo komandieru sākotnējā izglītība, viņi to ir pilnveidojuši, tostarp ārzemēs, un mūsu bruņotie spēki ir attīstījušies līdzīgi kā rietumvalstu armijas, vienā otrā jomā tās pat pārspējot.

Jaunajam komandierim bruņotajos spēkos, īpaši tagadējā situācijā, noteikti nebūtu viss esošais jāaptur vai jānomaina.

Pilnībā atbalstu to, kas ir iekļauts bruņoto spēku attīstības plānā, kura izstrādē pats esmu piedalījies. Tomēr, iespējams, vajadzēs lemt, kura no plānā ietvertajām bruņoto spēku spējām kādā brīdī būtu uzskatāma par svarīgāku. Atbilstoši apstākļiem varētu mainīties prioritātes.

Kādas tās jūsu skatījumā ir patlaban?

Nemainīgi galvenā prioritāte būs pretgaisa aizsardzība. Tā ir izšķiroši svarīga, lai bruņotie spēki un sabiedrība pārciestu pirmo gaisa uzbrukuma vilni, kas iebrukuma gadījumā sagaidāms vispirms. Tāpat iespējami gan klasiskie, gan dronu, gan raķešu triecieni, pret ko jāvēršas ar spēcīgu vairāku līmeņu pretgaisa aizsardzību, kas apvienota ar sabiedrotajiem, kuri jau patrulē mūsu gaisa telpā.

Otra prioritāte, kuru piemin mazāk, ir pretmobilitāte jeb spējas pretinieku apturēt, novirzīt mums vēlamajā virzienā un sakaut. Ir izskanējusi informācija par Baltijas aizsardzības līnijas izveidi, kas ietvers fiziskus šķēršļus iebrukumam. Papildus jāmin informācijas iegūšana par pretinieku, sensoru izvietošanu, elektroniskās karadarbības elementiem, dažādiem kompleksiem pasākumiem, kas ļautu mums saglabāt rīcības brīvību, vienlaikus to ierobežojot pretiniekam un tādējādi viņu apturot. 

Savukārt trešā joma, kas uzskatāma par prioritāru, ir uguns jauda, pietiekams munīcijas krājums, ko varam vērst pret pretinieku, tai skaitā tālās darbības ieroči. Turklāt minētās spējas jānodrošina gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Skatāmies uz jaunajām tehnoloģijām, lai uz vienu mērķi nevajadzētu raidīt sešas vai desmit novecojuša tipa bumbas, bet vienu vai divas modernas, kas to sasniedz precīzi un lielākā attālumā.

Ja pretinieks uzbrūk, jāpanāk, lai ar kara dzelžiem vairāk tiktu piesārņota viņa, nevis mūsu zeme.

Šī gada aizsardzības budžetā bruņoto spēku spēju attīstībai lielākā daļa – 200 miljoni eiro – atvēlēti tieši daudzlīmeņu jeb slāņveida pretgaisa aizsardzībai. Kad nepieciešamie pretgaisa ieroči būs mūsu rīcībā?

Mums pašreiz ir tuvās distances ieroči, kurus pilnveidojam atbilstoši jaunākajām modifikācijām. Ceru, ka šogad līgumi būs noslēgti un notiks pirmās attiecīgo ieroču sistēmu piegādes. Lielākais iepirkums nākamo piecu gadu laikā, par ko līgumi arī jau noslēgti, ir vidējās distances pretgaisa aizsardzības ieroču IRIS-T iegāde kopā ar Igauniju. Plānojam tos saņemt 2027. gadā. Strādājam pie nepieciešamo struktūru veidošanas un cilvēku apmācības. Līdztekus mācībām un, ņemot vērā rotāciju, pretgaisa aizsardzības jomā strādājam ar sabiedrotajiem, kuri var sniegt atbalstu gaisa telpas novērošanā un mērķu identificēšanā.

Arvien vairāk uzmanības vēršam sadarbībai ar tādiem sabiedrotajiem, kas būtu gatavi šeit atrasties un ne vien patrulēt gaisa telpā, bet arī to aizsargāt.

Pretgaisa un citu spēju attīstīšanai nepieciešami vairāki gadi. Valsts aizsardzības koncepcijā norādīts: paredzams, ka pierobežā izvietoto Krievijas bruņoto spēku atkopšanās pirmskara apmēros varētu notikt jau tuvāko piecu gadu laikā. Tādu termiņu min arī, piemēram, Vācijas aizsardzības ministrs, runājot par iespējamo Krievijas uzbrukumu NATO. Cik daudz laika mums šajā ziņā dotu jūs?

Manuprāt, laika mums vairs nav. Tāda nav bijis arī iepriekš. Krievija daudz ticamāk varēja uzbrukt pirms gadiem trim, kad tai bija militārās spējas tepat aiz mūsu robežas. Pēc 2010. gada, piemēram, Pleskavā, aktīvi tika izveidotas jaunas apakšvienības.

Turpretī tālaika aizsardzības budžets Latvijā, šķiet, bija mazāks par vienu procentu no IKP. Sabiedrotajiem, godīgi sakot, nebija plāna šī reģiona aizsardzībai. Tāpēc vēlreiz uzsveru: mums nav laika, tas jau ir nokavēts. Protams, bruņotie spēki Latviju aizstāvētu arī tad, ja mēs pirms vairākiem gadiem būtu Ukrainas vietā.

Laiks, kas mums patlaban dots, ir, lai sagatavotos prasmīgāk aizsargāties, kā tagad ierakstīts koncepcijā, – no pirmā mūsu teritorijas centimetra.

Kā jau iepriekš minēju, jāattīsta spējas, lai, cik vien iespējams, panāktu, ka, ja karš būs, tas notiktu iebrucēja teritorijā, nevis mūsu valstī, nodarot tai un viņu iedzīvotājiem zaudējumus. Tāpat strādājam, lai spētu laikus noteikt pretinieka atrašanās vietas viņa teritorijā un tur satriekt. Taču tam ir vajadzīgs laiks. Esmu noteicis četru gadu termiņu, kurā ceru sasniegt rezultātu – kaujas spējīgas vienības, kas var paveikt arī minētos uzdevumus.  2027.–2028. gadā Latvijai vajadzētu būt pašai savām tālās darbības HIMARS sistēmām. Jāspēj piespiest pretinieku darboties nevis pēc saviem, bet mūsu plāniem, lai kopā ar sabiedrotajiem [mēs] būtu tie, kuri nosaka kaujas norisi.

Esat paudis, ka ir svarīgi militāri sagatavot pēc iespējas lielāku pilsoņu skaitu. Saskaņā ar valsts aizsardzības koncepcijā izvirzīto mērķi jāsasniedz 31 000 karavīru miera laika struktūrā un 61 000 karavīru personālsastāvs kara laikā. Kā domājat to īstenot vismaz miera laikam paredzētajā apmērā?

Ja neņemtu vērā karavīru sagatavotības kvalitāti, es teiktu, ka šis skaits, ne tādās proporcijās, kādas gribam realizēt, pieskaitot visas rezerves, jau šobrīd būtu sasniedzams. Aizvadītais ir bijis rekordgads profesionālā dienesta pieaugumā. Arī karavīru skaits, kuri dien Zemessardzē, pastāvīgi pieaug.

Mēs pat “pieturam” izaugsmes tempu, jo vēlamies vairāk fokusēties uz kvalitāti, nevis kvantitāti.

Zemessardzē vajadzētu 12 000 karavīru, ko būtu varējuši panākt jau pirms pāris gadiem, ņemot vērā pretendentu lielo interesi. Rezervē jau šobrīd ir sasniedzami 30 000. Taču tie ir atsevišķi indivīdi, cilvēki dažādās vecuma kategorijās, kuri atvaļinājušies no dienesta. Daži ir turpinājuši nākt uz apmācībām, bet liela daļa to ir aizmirsuši. Nepieciešams no rezervistiem veidot kaujas spējīgas vienības. 

Mērķis ir iztrūkstošo rezerves komponentu palielināt ar valsts aizsardzības dienestu. Plānots sasniegt 4000 iesaucamo 2028. gadā. Pastāv objektīvi iemesli, kāpēc nevaram dienestā iesaistīto skaitu palielināt straujāk, – jānodrošina piemērota infrastruktūra un komandējošais sastāvs.

Patlaban no valsts aizsardzības dienestā iesaistītajiem karavīriem daļa ir iesaukti atlases kārtībā, jo citādi nav iespējams nokomplektēt nepieciešamo skaitu. Vai jums ir ieceres, kā veicināt brīvprātīgu pieteikšanos dienestā, tādējādi sekmējot labāk motivētu karavīru iesaisti? 

Pirmās atziņas par konkrētajām vienībām liecina, ka valsts aizsardzības dienestā atlases kārtībā iesaistīto karavīru motivācija pildīt šo pienākumu nav sliktāka kā tiem, kuri dienestam pieteikušies brīvprātīgi. Tādi ir sākotnējie secinājumi. Tomēr objektīvi slēdzieni būs ar laiku. Ņemot vērā, ka pieaugs valsts aizsardzības dienestā iesaucamo skaits, domāju, palielināsies arī nejaušās atlases kārtībā iesaucamo apjoms. 

Motivēt jauniešus dienestam nav tikai bruņoto spēku, bet arī visas sabiedrības uzdevums. Ideāli būtu, ja jaunieši un jaunietes to uztvertu kā turpinājumu savai izglītībai, papildinājumu zināšanām, kas dzīvē var noderēt, tostarp izdzīvošanai ārkārtas apstākļos.

Valsts aizsardzības dienestā nemāca tikai kājnieku prasmes, bet sniedz arī tehniskas zināšanas, piemēram, smagās tehnikas vadīšanā, kiberdrošības, sakaru, dronu pilotēšanas jomā.

Tās ir iemaņas, kas var noderēt turpmākajā dzīvē un karjerā. Pēc dienesta beigšanas jaunieši var turpināt studijas par valsts budžeta līdzekļiem. Vai ar to ir pietiekami motivācijai dienēt, redzēsim ar laiku. Es uzskatu, ka galvenais ir veidot atbilstošu attieksmi jau skolā un ģimenē. Vēlos pateikties visiem vecākiem, kuri ir redzēti, pavadot jauniešus valsts aizsardzības dienestā vai zvērestu ceremonijās, un atklāti pauž, ka viņi ir pierunājuši un vēlējušies iesaistīt dēlu vai meitu dienestā. Tāpēc man šķiet, ka vairāk jāstrādā, lai motivētu vecākus.

Kāds ir jūsu viedoklis par sieviešu iesaukšanu obligātajā dienestā?

Uzskatu, ka pašlaik ir pietiekami daudz brīvprātīgas iesaistīšanās iespēju gan valsts aizsardzības dienestā, gan Zemessardzē, gan profesionālajā dienestā. Lēmums, vai būtu nepieciešams iesaukt sievietes dienestā obligātā kārtā, jāizsver no vairākiem aspektiem, piemēram, vai vajadzīgais iesaucamo skaits nebūtu sasniedzams citādi.

Galvenais aspekts, kuru ņemu vērā, – jāapzinās, ka 11 mēnešu valsts aizsardzības dienests ar to nebeidzas. Pēc tam karavīram kā daļai no savas vienības trīs līdz piecus gadus jādzīvo ar apziņu, ka jebkurā brīdī jābūt gatavam ierasties uz kaujas gatavības pārbaudēm, mācībām un, ja būs nepieciešams, protams, arī aizsargāt savu valsti. Tad cilvēks tiek ieskaitīts pastāvīgajā rezervē un var tikt mobilizēts militāra konflikta gadījumā. Mums jābūt atklātiem un tas jāskaidro, jo ne katrs brīvprātīgais un ne katrs jaunietis vai jauniete to apzinās.

Sekmīgai bruņoto spēku attīstībai ir nepieciešama augsta sabiedrības uzticēšanās, ko nesen iedragāja tā dēvētais Krievijas drona incidents ar ļoti neveiksmīgu skaidrojumu par notikušo. Ko plānojat darīt attiecībā uz komunikāciju ar sabiedrību, lai to uzlabotu?

Komunikācija bruņotajos spēkos jau līdz šim bijis virziens, kam esam pievērsuši uzmanību ne tikai klasiskā izpratnē, proti, kā ietekmēt pretinieka prātu, bet arī saistībā ar to, kā uzrunāt sabiedrību, pārliecinot, ka tā tiks aizsargāta, un mudinot cilvēkus uzņemties daļu atbildības par savas valsts aizsardzību. Mēs daudz ko šajā ziņā esam darījuši un turpināsim darīt.

Minētais incidents atainoja trūkumus komunikācijā.

Saprotams, ka no mums gaida pēc iespējas ātrāku un izsmeļošāku informāciju jebkura apdraudējuma gadījumā. Taču jāņem vērā, ka vairāki plāni ir ar ierobežotām atklātības iespējām un slepeni.

Nevaram par visu runāt, lai pretiniekiem neatklātu to, ko viņiem nevajadzētu zināt. Tas var būt nepieciešams, arī lai pasargātu iedzīvotājus un neradītu lieku satraukumu, piemēram, gadījumos, kad kaut kas jau ir noticis, bet apdraudējuma vairs nav, līdz ar to nav vajadzīga noteikta iedzīvotāju rīcība, vai arī situācijās, kad mums pašiem pilnībā nav skaidrs, kas noticis. Tādos gadījumos pārsteidzīga informācijas izplatīšana var radīt pretēju efektu. Komunikācijā ar sabiedrību būtiski atrast līdzsvaru. 

Bruņotie spēki reģionos un pašvaldībās ir skaidrojuši iesaistīto pušu komunikāciju un rīcību, vairāk fokusējoties uz pilna apmēra karu, ja notiktu Krievijas iebrukums. Tomēr varbūt pārāk maz esam pievērsušies komunikācijas elementiem hibrīda vai maza mēroga apdraudējumu situācijās. Strādājam, preventīvi domājot par komunikāciju, kādu varētu īstenot konkrētajos gadījumos.

Cik lielā mērā esam gatavi lokāla mēroga militārām provokācijām, piemēram, situācijai, ka no agresorvalsts puses Latvijas teritorijā ielidotu lidaparāts, nomestu bumbu un atgrieztos atpakaļ? 

Šādi incidenti savā ziņā ir bīstamākie, un tiem var būt dažādi mērķi, kā, piemēram, pārbaudīt mūsu spējas, tās noniecināt, graut sabiedrības uzticēšanos bruņotajiem spēkiem un drošības iestādēm.

Nacionālās drošības likuma 23. pantā ir uzskaitītas militārās darbības, kas apdraud valsts drošību, un detalizēti norādīti rīcības scenāriji. Tas, kas mūs ierobežo, ir pārsteiguma moments no pretinieka puses. Lai pilnībā nodrošinātos pret jebkuru incidentu, nepārtraukti vajadzētu būt pilnā kaujas gatavībā. Šobrīd tas nav nepieciešams. Turklāt iepriekš minētais negatīvi iespaidotu valsts tautsaimniecību, jo vajadzētu iesaistīt tajā nodarbinātos cilvēkus. Tādēļ nepieciešama līdzsvarota pieeja. Vienlaikus riski, protams, pastāv.

Par mūsu spējām stāties pretī mazāka mēroga provokācijām, hibrīdapdraudējumiem valsts iekšienē esmu diezgan pārliecināts. Rēķinoties ar to, ko pieredzējām attiecībā uz Krievijas iebrukumu Krimā 2014. gadā, Nacionālie bruņotie spēki, Zemessardze, Valsts policija un pašvaldību policija, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests un citas ar valsts drošību saistītās struktūras minēto apdraudējumu scenārijus ir iekļāvušas savos plānos, mācībās un sadarbības modeļos. Nekādi “zaļo vīriņu” scenāriji šeit nevarētu notikt, un pretinieks to zina.

Mums ir rīcības scenāriji arī pret mākslīgi radītiem neapmierināto pūļiem un sabiedriskās kārtības apdraudējumu, to novēršanā iesaistot Zemessardzi un profesionālo militāro dienestu, lai provokācijas likvidētu uzreiz – pašā saknē.

Ir arī plāni, kā rīkoties un monitorēt situāciju, saskaroties ar tehnoloģiskiem apdraudējumiem no ārpuses, kāds bija minētais drona incidents. Lai notriektu jebkādu pretinieka lidaparātu, vienmēr jāņem vērā tie paši aspekti, kādi bija arī drona ielidošanas situācijā, kad gaisa telpa ir atvērta civilajai satiksmei. Jāpārliecinās, vai notriecamais mērķis ir leģitīms un tā notriekšana neapdraudēs kādu citu gaisā vai uz zemes. Šajā ziņā vienmēr pastāv liels risks un ir diezgan sarežģīti pieņemt lēmumu.

Cenšamies apzināt, ko vēl bez kabeļu pārraušanas, ielidošanas valsts teritorijā, kiberuzbrukumiem, uzbrukumiem informācijas telpā varētu darīt Krievijas specdienesti, kam ir vēlme kaitēt, novērst uzmanību no Ukrainas, sašķelt mūs un sabiedrotos. Tas ir, darīt visu, ko var paveikt bez konvenciālo spēku līdzdalības, kādu viņiem šeit nav, jo tie ir iesaistīti Ukrainā.

Runājot par pilna mēroga iebrukumu, tādai skaitliski nelielai valstij kā Latvija ir sevišķi svarīgi saglabāt tautas dzīvo spēku. Tādēļ nozīmīgs ir daudzus interesējošais jautājums par plāniem to iedzīvotāju evakuācijai, kuri nevar iesaistīties valsts aizsardzībā. 

Jā, arī šis jūsu minētais aspekts ir būtisks. Tiem, kuri ir spējīgi piedalīties valsts aizsardzībā, sev vispirms jāpajautā: ko šajā sakarā man vajadzētu darīt? Iedzīvotājiem, kuri uz to ir spējīgi, ir tāds pienākums. Likumos noteikts, ka pilsonim jārūpējas par valsts drošību, tāpēc jāpadomā, vai neesat daļa no mobilizējamajiem. Ja kādreiz esat bijis militārajā dienestā vai Zemessardzē, noteikti jābūt gatavam, ka mēs jūs meklēsim, sauksim aizsargāt valsti.

Protams, cilvēki interesējas, kā kara gadījumā izglābt sevi un ģimeni. Taču vienmēr esam teikuši, ka patlaban nevaram pateikt precīzu plānu vai glābšanas ceļus, jo negribam tos atklāt arī pretiniekam, kas varētu tur uzbrukt. Turklāt tagad nav zināms pretinieka uzbrukumu galvenais virziens. Mums ir pieņēmumi par tiem un rīcības plāni, tomēr tādi būs arī pretiniekam.

Pašvaldībām ir civilās aizsardzības plāni iedzīvotāju pārvietošanai un izmitināšanai tehnogēnu vai dabas krīžu gadījumā. Savukārt kara gadījumā valsts apdraudējums būs daudz plašāks, iespējams, visā valstī.

Tāpēc visiem plāniem un rīcībai jābūt savstarpēji koordinētiem, ko pilnveidojam vingrinājumos un mācībās ar pašvaldībām. Tomēr attiecīgā joma jāstiprina vēl vairāk. Ceru, ka drīzumā tiks izveidots vienotais civilās aizsardzības centrs, kas ar šādiem plāniem varēs strādāt stratēģiskā līmenī.   

Turpretī iedzīvotājus aicinām izstrādāt individuālu plānu un sagatavot nodrošinājumu pirmajām trim līdz septiņām dienām. Tas ir laiks, kas mums var būt nepieciešams, lai saprastu pretinieka mērķus un pieņemtu situācijai atbilstošus lēmumus par iedzīvotāju evakuācijas pasākumiem un par tiem informētu.

Patlaban viens no aktuālajiem jautājumiem starptautiskajās norisēs ir tas, ko attiecībā uz iepriekš solīto kara izbeigšanu Ukrainā darīs jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps, janvāra otrajā pusē uzsākot pilnvaru īstenošanu. Kā vērtēt iespējamo karadarbības izbeigšanu, ņemot vērā, ka šāds pavērsiens ļaus Krievijai koncentrēt spēkus jaunam uzbrukumam, iespējams, arī Baltijas valstu virzienā? 

Tieši tā – gan miers, gan jebkāds kara iznākums, pat Ukrainai sakaujot un izraidot no savas valsts teritorijas Krievijas bruņotos spēkus, liek uzdot jautājumu, cik ilgā laikā tā spēs atjaunot militāro potenciālu pie mūsu robežām vai citur.

Tas, kas vēl dažus gadus varētu atturēt Krieviju no jaunas lielas agresijas, ir laiks, kāds tai būs nepieciešams, lai atjaunotu savas armijas personālsastāvu.

Viņi, protams, var mobilizēt jaunkareivjus vai bijušos karavīrus, taču komandējošā sastāva atjaunošana tik ātri nenotiek.

Ja karadarbība noslēgsies ar okupēto Ukrainas teritoriju paturēšanu Krievijas kontrolē, tai nāksies saglabāt daļu karaspēka kārtības uzturēšanai konkrētajos apgabalos, kur turpināsies partizānu darbība un Ukrainas pretošanās kustība. Savukārt daļa no pašreiz Ukrainā karojošajiem Krievijas karavīriem atgriezīsies savā valstī, taču viņi tur radīs vairāk sarežģījumu nekā labuma, jo ir psiholoģiski sabrukuši, faktiski kara salauzti indivīdi, kuri jau tagad Krievijai sagādā problēmas. Tai būs jādomā, ko ar viņiem darīt. Iespējams, viņus nosūtīs kaut kur uz Tālajiem Austrumiem – prom no sabiedrības acīm – vai meklēs jaunu konfliktu virzienu, kur attiecīgo kontingentu iesaistīt. Ceru, ka ar savu militāro spēju attīstīšanu, sabiedrības noturības veidošanu, sabiedroto klātbūtni un vienotības demonstrēšanu visiem lēmumu pieņēmējiem Krievijā, it īpaši Putinam, liksim saprast, ka viņiem šeit nekas neizdosies.