Kāpēc nolēmāt rīkot Civilās aizsardzības nedēļu?
Civilās aizsardzības (CA) nedēļas rīkošana ir nevalstisko organizāciju (NVO) iniciatīva. Mērķis ir pievērst plašāku sabiedrības uzmanību tam, ko katrs no mums var darīt, lai drošāk justos pats, viņa ģimene, novads un arī valsts kopumā.
CA jomā darbojos jau trešo gadu un redzu, ka pasākumos cilvēki bieži ceļas kājās un pašvaldības darbiniekiem jautā: ja būs krīze, kas notiks, kur būs jāiet, ar ko jābrauc? Tomēr ļoti daudz pamatgatavībai krīzes situācijās, lai justos drošāk un mierīgāk, cilvēks var izdarīt pats. Tam arī šajā CA nedēļā vēlamies pievērst uzmanību. Tāpēc izvēlētais sauklis ir: “Drošība sākas ar tevi!”
Lūdzu, mazliet ieskicējiet, kad nodibināta LPA civilās aizsardzības darba grupa un ar ko tā nodarbojas?
LPA darbojas vairākas biedru darba grupas. CA darba grupa ir viena no tām. Tajā iesaistītas vairāk nekā 40 NVO. Esmu patīkami pārsteigta par Latvijas diasporu, kas aktīvi piedalās CA darba grupā. Pieteikšanās dalībai šajā grupā ir pavisam vienkārša, proti, rakstot uz e-pasta adresi: ca@nvo.lv.
CA darba grupu izveidojām, lai vairāk iesaistītu un koordinētu CA jautājumus NVO kontekstā.
Esmu bijusi iesaistīta jau trīs krīzes situācijās valstī, un galvenā problēma arvien ir bijusi savstarpējā koordinācija.
Katrs grib palīdzēt, skrien uz savu pusi, dara savu darbu, bet ir būtiski savstarpēji sadarboties un veidot mērķtiecīgu atbalstu gan valsts, gan pašvaldību līmenī.
Kad uzsākām darbību, bija jāsaprot, ko tieši valsts pārvalde no NVO grib. Tagad nopietni sadarbojamies ar Iekšlietu ministriju un VUGD. Mums ir kopīgs redzējums par sabiedrības iesaisti CA.
Valsts pārvalde mūs aktīvi iesaista mācībās, piemēram, visaptverošas valsts aizsardzības mācībās “Namejs”.
Tikko norisinājās “Radex”, kur tika izspēlēts naftas noplūdes scenārijs. Respektīvi, sadarbības attīstīšana notiek soli pa solim, bet – ļoti pārliecinoši. Šis ir brīdis, kad sapratām, ka varam doties plašumā, jo NVO ar valsts pārvaldi ir kopīga izpratne, tāpēc darba grupa tapa.
Sazināmies reizi mēnesī stundu par jaunumiem, kas ir aktuāli un skar NVO. Esam izveidojuši trīs apakšvirzienus. Viens no tiem ir koncepta virziens, tas ir, kā sistēmiski sadarbojamies. Aktīvi norisinās visu Eiropas Savienības fondu plānošana – gan Eiropas Ekonomikas zonas instrumenta, gan struktūrfondu.
Otrs virziens ir informācija, un CA nedēļa ir konkrētā apakšvirziena darba rezultāts. Trešais virziens ir evakuācija. Redzam, ka sabiedrības atbalsts visvairāk būs vajadzīgs iedzīvotāju evakuācijā, tādēļ strādājam pie NVO papildinājumiem valsts evakuācijas vadlīnijās; šajā jomā iesaistāmies mācībās “Namejs”.
Ko sagaidāt no Civilās aizsardzības nedēļas? Kādas aktivitātes? Kam gribat pievērst uzmanību?
Skaidrs, ka darīt vajag, turklāt daudz, bet kopā ar VUGD nolēmām koncentrēties uz trim lietām, kas šķiet vissvarīgākās.
Pirmā lieta ir Eiropas vienotā ārkārtējo notikumu tālruņa numura 112 lietotnes lejupielāde katram savā viedtālrunī.
Tai ir funkcionalitāte ne vien krīzes situācijās, bet arī ikdienā, jo tajā iespējams redzēt personas atrašanās vietu un var sazināties ar īsziņas starpniecību. Īpaši noderīgi tas ir bērniem un vecākiem cilvēkiem.
Nezinu, kādi ir aktuālie dati attiecībā uz to, cik iedzīvotājiem lietotne ir lejupielādēta, tomēr domāju, ka neesam pārsnieguši 10% slieksni.
Otrā lieta ir trešās pakāpes patvertnes jeb pagrabi.
Arī pati mēģināšu savā mājā apsekot pagrabu. Ir pašvaldības, piemēram, Jēkabpils, kas atbalsta iedzīvotāju iniciatīvu iztīrīt no atkritumiem savus pagrabus un piemērot telpas patvertņu vajadzībām.
Trešā lieta ir aktīvākajām NVO, kas strādā ar pašvaldībām, apsēsties pie galda un izrunāt mūsu sagatavoto vienkāršāko krīzes scenāriju, lai varētu saprast un diskutēt, kurš un ko tādā gadījumā darīs, kā varētu labāk sadarboties.
CA nedēļā rīkojat semināru, kura mērķis ir stiprināt sadarbību starp valsts iestādēm un nevalstisko sektoru, lai nodrošinātu efektīvāku rīcību krīzes situācijās un sabiedrības noturību dažādu apdraudējumu gadījumā. Kāda patlaban ir sadarbība starp valsts iestādēm un nevalstisko sektoru CA jomā?
Šobrīd sadarbība starp NVO un valsts sektoru ir būtiski aktivizējusies – tā ir rezultatīva un jēgpilna. Gada sākumā vairāk nekā 100 NVO nosūtīja vēstuli valdībai un Saeimas deputātiem par to, ka gribam, lai mūs vairāk iesaista CA.
Reaģējot uz vēstuli, 3. aprīlī Iekšlietu ministrija organizēja semināru NVO un valsts institūcijām. Tas bija ļoti labs. Apsēdāmies pie galda kopā ar visām atbildīgajām ministrijām un spriedām, kādā veidā katra no tām var iesaistīt NVO attiecīgajā jomā. Tā nebija tikai runāšana. Kā labs piemērs akcentējama Satiksmes ministrija, kas turpināja sadarbību ar NVO. Tāpat arī Labklājības ministrija nozīmīgu NVO pienesumu redz tieši evakuācijas procesos.
Šī gada 17. septembrī notiks jau otrais seminārs “NVO iesaiste civilajā aizsardzībā un sabiedrības noturības stiprināšanā”. Tas norisināsies Iekšlietu ministrijā – apspriedīsim vadlīnijas, kā sabiedrību CA pasākumos iesaista pašvaldības. Tēlaini izsakoties, vairākus gadus esam šo “mājiņu” būvējuši, tagad varam tajā ieiet.
Valsts kancelejā ir inovācijas laboratorija, kur ministrijas var pieteikt idejas, kurās vēlas rast risinājumu kopā ar dažādām iesaistītajām pusēm. Aprīlī tēma bija par sabiedrības iesaisti CA, kur piedalījās gan NVO, gan pašvaldības, gan valsts institūcijas.
Sprinta rezultātā tapa vadlīnijas pašvaldībām par sabiedrības iesaisti CA.
Kāda, jūsuprāt, ir sabiedrības un katra indivīda gatavība krīzes un apdraudējuma situācijām?
Redzu indikācijas iedzīvotāju gatavībai – arvien vairāk cilvēku no NVO iesaistās Zemessardzē, rezervistu militārajā pamatapmācībā. Vienlaikus esmu novērojusi, ka nereti cilvēki nevēlas par krīzēm domāt, jo šīs situācijas biedē. To varu teikt arī pēc sevis un apkārtējiem.
Izaicinājums šķiet tas, ka par krīzes situācijām runājam pārāk profesionāli.
Man nepalīdz, ja militārpersona atnāk ar 20 kilogramu smagu somu, parāda labo ekipējumu un saka: tikai necel somu, jo būs ļoti smagi.
Ko es pati darīju? Sapratu, kas ir manas gatavības krīzei prioritātes un nopirku tūrisma veikalos lietas, kam jābūt mājās, atvilktnē, sirdsmieram.
Latvieši ir lieli staigātāji, mežā gājēji, kas dodas pārgājienos, un katram mājās kaut kas ir, piemēram, krājumi ziemai, pārtika. Attiecībā uz elektrības zudumu cilvēki reģionos ir teikuši, ka viņi tam ir gatavi.
Dažādas grupas ir atšķirīgi gatavas krīzei, negribu visus “ar vienu lineālu mērīt”.
Vairāk jādomā par bērniem. Skolās pašlaik izspēlē evakuācijas. Tas ir ļoti labi.
Nesen biju Jēkabpilī, tur pašvaldības pārstāvji apgalvo, ka ir liels skaits cilvēku, kuri nevēlas evakuēties. Tā atkal ir cita gatavības krīzei perspektīva.
Tie, kas ikdienā ir mazāk atkarīgi no citiem, ir vairāk gatavi.
Teicāt, ka atvilktnē glabājas krīzes situācijām nepieciešamais. Kas tajā atrodas?
Viena lieta, kas nav jāpērk, ir dokumenti un zāles, ja tādas nepieciešams lietot ikdienā. Uzrakstīju arī uz papīra lapiņas savu telefona numuru, lai bērns var sazvanīt, ja viņa tālrunis, kur numurs ir ierakstīts, nav pieejams.
Gadījumam, ja nav elektrības, nopirku lukturīti, kas nēsājams uz pieres un darbojas ar uzlādējamām baterijām.
Tāpat par 20 eiro iegādājos ārkārtas radio, kas darbojas ar parastajām un saules baterijām, ir uzvelkams ar rokturi un var būt arī kā lādētājs, ja, piemēram, nepieciešams uzlādēt telefonu.
Svarīga ir arī ūdens pudele un filtri. Citas lietas, kā, piemēram, pārgājiena apavi un guļammaisi, mums mājās jau ir.
Zemessardzes štāba priekšnieks Mareks Ozoliņš intervijā LV portālam teica, ka “nākamais, ko varētu atbalstīt, ir brīvprātīgo cilvēku iesaistīšana un izmantošana krīžu pārvarēšanā. Sabiedrība arī vēlas būt aktīva”.
NVO jau iesaistās šajā darbā, mums ir pieredze ugunsgrēku, krusas gadījumos, pazudušu cilvēku meklēšanā. Tas nav nekas jauns.
Lai NVO un brīvprātīgos iesaistītu, jārada ātra, laba pieeja, kā to paveikt. Mūsu pieredze rāda, ka ir daudz cilvēku, kuri iesaistās tieši krīzes situācijā. Ikdienā viņiem nav laika, ir ģimene, darbs.
Savukārt, ja ir krīze, viņi ir gatavi rīkoties. Jāsaprot, kā iesaistīt tieši konkrētos cilvēkus, piemēram, autobusu šoferus.
Aizsardzības jomā vairāk skatās uz vīriešiem, bet NVO lielākoties darbojas sievietes vecumā no 30 līdz 60 gadiem. Ko viņas darīs krīzes situācijā? Kāda būs viņu funkcionalitāte?
Tagad NVO mēģina modelēt situācijas, kur iesaistīties var ikviens, kas to vēlas.
NVO ir definētas noteiktas funkcijas, piemēram, saistībā ar evakuāciju. Biju Dienvidkurzemes novadā, runāju ar NVO, un secinājām, ka ēdiena gatavošana lielam skaitam cilvēku ir specifiska prasme. Tas, ka māk pagatavot pieciem cilvēkiem, nenozīmē, ka to var izdarīt arī 500 personām.
Atsevišķiem cilvēkiem piemīt tādas prasmes, bet tās vajag identificēt un definēt, lai attiecīgos indivīdus iesaistītu krīzes situācijās.
M. Ozoliņš arī norādīja: “Jābūt skaidram konceptam, kā ikviens pašvaldības iedzīvotājs var piedāvāt izmantot savas zināšanas un iemaņas. Turpretī atbildīgajām institūcijām jābūt skaidrībai, kur palīdzību varētu pielietot.” Vai pašvaldībām ir skaidrs koncepts, kā izmantot ikviena zināšanas CA?
Iepriekš jau minēju par vadlīnijām, kā pašvaldības sabiedrību var iesaistīt CA pasākumos.
Vietvaras CA plānos ir apzinājušas vajadzīgo infrastruktūru, turklāt daudzām plāni ir detalizēti. Nākamais solis ir sabiedrības mērķtiecīga un koordinēta apzināšana un iesaiste.
Tām pašvaldībām, kas sekmīgi strādā ar iedzīvotājiem un NVO, ir ļoti laba izpratne par vietējās kopienas iesaisti CA jautājumos, un tās minēto īsteno jau tagad.
Zinu vietvaru, kur NVO pārstāvis būs CA komisijā. Patlaban tas vēl nav noticis, tāpēc negribu saukt konkrētu pašvaldību, bet pozitīvie piemēri ir.
Savukārt tur, kur nav pat iedzīvotāju padomes, kustība cilvēku iesaistē CA jautājumos nenotiek.
Pašvaldībām jāuzņemas lielāka atbildība, nevis tikai jāprasa un jāgaida resursi no valsts.
Izrādās, ka CA komisijas pašvaldībās aktivizējas tikai krīzes brīdī. Kad ir noticis apdraudējums, komisiju sasauc, bet tas ir par vēlu. Tāpēc vadlīnijās iekļautas divas sadaļas: kā darbojamies miera laikā, kā meklējam un izmantojam informāciju un ko darām krīzes situācijā.
Jāmaina domāšana attiecībā uz to, ka ne tikai sabiedrībai, bet arī valstij un pašvaldībām jābūt vairāk gatavām.
Šī gada 1. jūlijā darbu sāka Krīzes vadības centrs, kas turpmāk atbildēs par civilo krīžu pārvaldību un iestāžu sadarbības koordinēšanu. Kā vērtējat tā izveidi? Kāda, jūsuprāt, ir valsts gatavība krīžu pārvarēšanā?
Daudz ko ietekmēs tas, kāds būs centra darbības virziens, kas pašlaik plānots diezgan operacionāls, kur novēro draudus un rīkojas praktiski. Pēc pieredzes krīzes situācijās lielākā problēma ir savstarpējā koordinācija, atbildības uzņemšanās, kad viens uz otru skatās, kurš tagad darīs.
Ja Krīzes vadības centrs ir operacionāls, tad minētā problēma paliek un lielāka loma ir Valsts kancelejas vadībai un Ministru kabinetam. Turklāt izaicinājums, kā krīzes risināt, ar centra izveidošanu, iespējams, netiks pārvarēts.
Cilvēki krīzes situācijās ir aktīvi, piemēram, Covid-19 pandēmijas laikā daudzi piedāvāja savu palīdzību. Arī sākoties karam Ukrainā, sasniedzām neredzētus palīdzības apjomus. Tādā ziņā man bažu nav. Esmu pamanījusi, ka iesaistās dažādas personas neatkarīgi no dzimuma, vecuma vai tautības. Tādēļ esmu pārliecināta, ka spēsim darboties krīzē, ja to vajadzēs.
