Piemēram, Ukraina ir pieredzējusi, kā kara laikā kritisko pakalpojumu pieejamība dažādos valsts reģionos mēdz būt atšķirīga – austrumos daudzas slimnīcas un enerģētikas infrastruktūra ir sagrauta, kamēr rietumos sistēma funkcionē samērā labi. Latvijā šādi scenāriji var nebūt tik izteikti, taču sakaru traucējumi, energoresursu nepietiekamība un loģistikas problēmas arī pie mums var nopietni ietekmēt kritisko pakalpojumu nodrošināšanu.
Šobrīd Latvija un citas Eiropas Savienības valstis strādā pie krīžu pārvarēšanas stratēģijām, lai nodrošinātu medicīnas, enerģētikas un pārtikas resursu pieejamību jebkādos apstākļos. Taču jautājums paliek atklāts – vai mēs esam pietiekami sagatavoti? Kādas kļūdas ir jānovērš, un kādi risinājumi ir nepieciešami, lai mūsu valsts spētu reaģēt ātri un efektīvi?
Plānot tagad, lai rīkotos vēlāk
Kritisko pakalpojumu nepārtrauktība krīzes apstākļos nav pašsaprotama – tā ir rūpīgi plānojama un jānodrošina ar skaidru stratēģiju un elastīgu pielāgošanos situācijai. Viena no lielākajām kļūdām ir pieņēmums, ka krīzes laikā varēs ātri atrast risinājumus, ja iepriekš nebūs izstrādāti praktiski mehānismi, kā rīkoties dažādos scenārijos. Medicīnas nozarē tas nozīmē precīzi definēt, kādi resursi būs nepieciešami, kur tie atradīsies un kā tie tiks piegādāti brīdī, kad būs visvairāk vajadzīgi.
Jebkurā krīzē pirmais solis ir atzīt un paredzēt resursu trūkumu – tas ir neizbēgams. Pandēmijas laikā mēs redzējām, kā slimnīcas dienu no dienas saskaras ar gultasvietu, skābekļa un aizsarglīdzekļu deficītu, kas sākotnēji šķita neiespējami attīstītā Eiropas Savienības valstī. Krīzes var būt visdažādākās, tāpēc arī nepieciešamo resursu specifika ir atšķirīga. Plūdu laikā galvenās rūpes būs par drošu evakuāciju un dzeramā ūdens pieejamību, bet militāra konflikta gadījumā vajadzēs nodrošināt ne tikai plašākus medicīnas krājumus, bet arī iespēju stabilizēt cietušos apstākļos, kur trūkst sakaru un piekļuves infrastruktūrai.
Piemēram, Ukrainā veselības aprūpes sistēma frontes tuvumā tiek pakļauta milzīgam spiedienam. Slimnīcas tiek evakuētas, personāls spiests strādāt bez pastāvīgas elektroapgādes un ūdens piegādes garantijām, un tieši plānošana nosaka, vai dzīvības tiks glābtas vai zaudētas. Šī pieredze mums Latvijā ir ļoti nozīmīga, jo šobrīd tiek aktīvi diskutēts par to, vai slimnīcas ir gatavas darboties apstākļos, kad tradicionālās piegādes ķēdes ir izjauktas, bet pieprasījums pēc palīdzības aug eksponenciāli.
Vai Latvijas slimnīcas ir gatavas krīzei?
Nereti tiek uzskatīts, ka slimnīcas un veselības aprūpes iestādes ir gatavas jebkurai situācijai, taču realitātē trūkst ne tikai materiālo resursu, bet arī skaidru darbības algoritmu. Militāra apdraudējuma gadījumā vienlaikus var tikt skartas vairākas kritiskas nozares – sakari, infrastruktūra, pārtikas piegādes un medicīnas rezerves. Tas nozīmē, ka nepietiks tikai ar slimnīcu spēju nodrošināt palīdzību – vajadzēs arī precīzu koordināciju starp valsts iestādēm, loģistikas uzņēmumiem un pat sabiedrību, kas būs daļa no šīs krīzes pārvarēšanas sistēmas.
Lai šādu situāciju novērstu, stratēģiski svarīgi ir aktivizēt un ieviest skaidrus rīcības plānus, kas definē atbildīgos un resursu vadību. Kam būtu jāpieņem lēmumi par to, kurā brīdī tiek izlietotas valsts stratēģiskās rezerves? Kādi resursi tiks pārdalīti pirmajās stundās, un kuri tiks taupīti ilgtermiņā? Šie jautājumi bieži paliek neskaidri, līdz krīze jau ir sākusies. Pandēmijas pieredze parādīja, ka stratēģiskās rezerves nebija optimāli sadalītas un to izsniegšanas mehānismi nebija gana elastīgi.
Kāpēc ar plānošanu vien nepietiek?
Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir sabiedrības un veselības aprūpes personāla gatavība rīkoties nestandarta situācijās. Igaunija ir labs piemērs, jo veic regulāras simulācijas, testējot, kā slimnīcu personāls reaģē uz dažādiem apdraudējumiem, tai skaitā kiberuzbrukumiem un fiziskiem draudiem infrastruktūrai. Arī Latvijā notiek šādi testi, piemēram, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests kopā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Zemessardzi un Valsts drošības dienestu veic regulāras apmācības. Tajā pašā laikā aptiekas, ārstniecības iestādes un ģimenes ārstu prakses tajās nav iesaistītas, kas rada pārdomas par to, vai šī daļa no kopējā noturības mehānisma zina, kā rīkoties, ja tiek traucēti sakari vai pacientu skaits pārsniedz pieejamos resursus.
Elastība šeit ir atslēgas vārds – ja valsts sistēma būs pārāk birokrātiska un neparedzēs operatīvu pielāgošanos, tad kritisko pakalpojumu nodrošināšana tiks kavēta. Covid-19 laikā mēs redzējām, kā lēmumu pieņemšana mēdz ievilkties, bet slimnīcām risinājumi bija vajadzīgi nekavējoties. Tāpat kā individuālā pacientu aprūpē svarīga ir ātra reakcija un pareizi noteikta prioritāte, arī valsts līmenī krīzes vadībai jābalstās uz šiem principiem.
Šajā brīdī jautājums ir ne tikai par medicīnas nozari, bet arī par valsts un kopienu spēju rīkoties efektīvi un pārdomāti. Krīzes nekad neattīstās pēc iepriekš sagatavota scenārija, un vienīgais veids, kā tās pārvarēt, ir rīkoties dinamiski, izmantojot iepriekš izstrādātus, bet elastīgus plānus. Tas nozīmē ne tikai stratēģisku resursu uzkrāšanu, bet arī skaidru, pārbaudītu sistēmu, kas nodrošina, ka īstajā brīdī šie resursi tiek izlietoti maksimāli efektīvi.
Mums ir jāmaina domāšana. No “ceram, ka nekas nenotiks” uz “gatavojamies tam, ka tas notiks”. Krīzes nenāk ar brīdinājumu, un tās nekad neattīstās precīzi pēc plānotā scenārija. Tāpēc valsts gatavībai jābūt ne tikai teorētiskai, bet arī praktiski pārbaudītai un pielāgojamai dažādiem apstākļiem. Kritisko pakalpojumu nodrošināšana ir atkarīga no skaidras stratēģijas, operatīvas resursu pārvaldības un spējas pieņemt lēmumus bez kavēšanās.
Nākotnē ir būtiski stiprināt ne tikai valsts institūciju gatavību, bet arī sabiedrības iesaisti un apziņu par to, kā rīkoties krīzes situācijā. Ja mēs gribam būt patiesi sagatavoti, tad mums jāsāk domāt nevis par to, vai krīze pienāks, bet gan par to, kā mēs uz šo krīzi reaģēsim. Jo tikai ātra pielāgošanās un efektīva sadarbība ļaus saglabāt drošību un stabilitāti arī visgrūtākajos apstākļos.
