FOTO: Freepik.
2025. gada 17. jūnija Ministru kabineta sēdē tika konceptuāli atbalstīti un tālākai likumdošanas procedūrai virzīti Tieslietu ministrijas izstrādātie grozījumi Notariāta likumā un Civilprocesa likumā, kas paredz būtisku reformu bērna aizgādības un saskarsmes tiesību īstenošanas kārtībā. Saskaņā ar likumprojekta pamatideju turpmāk vecāku savstarpējā vienošanās par bērna aizgādību un saskarsmes kārtību būs obligāti noformējama notariāla akta veidā, piešķirot tai tiešu izpildu spēku. Tādējādi šāds notariālais akts kļūs pielīdzināms tiesas nolēmumam – ja tas netiks pildīts, tad vecākam, kura tiesības tiek pārkāptas, būs iespēja vērsties tieši pie zvērināta tiesu izpildītāja, apejot nepieciešamību uzsākt jaunu tiesvedību. Šī pieeja būtiski maina līdzšinējo kārtību, kurā tiesas iesaiste bija svarīgs priekšnoteikums gan bērna labāko interešu aizsardzībai, gan vienošanās leģitimitātes izvērtēšanai.
Šīs reformas mērķis tiek konceptuāli pamatots ar nepieciešamību atslogot tiesas no atkārtotiem strīdiem starp bijušajiem laulātajiem un vienlaikus nodrošināt bērnam psiholoģiski saudzējošāku strīdu atrisināšanas kārtību, izvairoties no atkārtotas viņa iesaistes tiesvedības procesā.1 Tiek norādīts, ka praksē nereti pēc laulības šķiršanas pie notāra panāktās vienošanās netiek ievērotas, kas rezultējas jaunos tiesvedības ciklos, kuros bērns tiek pakļauts sekundārai traumatizācijai.2 Likumprojekta virzītāji uzskata, ka izpildāma vienošanās dokumenta formā veicinās lielāku tiesisko noteiktību un mazinās vecāku motivāciju neievērot vienošanos.
Pēc šī raksta autoru domām, iecerētā reforma, neraugoties uz deklarēto mērķi mazināt bērna retraumatizācijas riskus un tiesu noslodzi, raisa pamatotas bažas par tās potenciālajiem apdraudējumiem reālai bērna labāko interešu ievērošanai un līdzsvarotai konstitucionālo vērtību aizsardzībai. Īpaši kritiski vērtējams ir fakts, ka normatīvais regulējums paredz obligātu vienošanās noformēšanu notariālā akta veidā bez jebkādas institucionālas kontroles vai līdzdalības no tās iestādes puses, kurai normatīvajā regulējumā šobrīd uzticēta uzraudzības funkcija pār bērna interešu ievērošanu, – proti, bāriņtiesas. Šāda pieeja ne tikai vājina pašreizējo aizsardzības mehānismu, bet arī potenciāli atstāj bērnu bez neatkarīgas un profesionālas pārstāvniecības viņa tiesiskajās attiecībās ar vecākiem, īpaši konfliktu vai nevienlīdzīgu attiecību gadījumos.
Ņemot vērā minēto, šī raksta mērķis ir visaptveroši un kritiski analizēt piedāvāto normatīvā regulējuma reformu, izvērtējot tās potenciālo ietekmi uz bērna tiesību aizsardzības sistēmas funkcionēšanu Latvijā.
Analīze ietver:
Latvijas normatīvajā regulējumā pastāv tiesiska iespēja šķirt laulību notariālā kārtībā, ja laulātie ir vienojušies gan par šķiršanos, gan būtiskajiem tās aspektiem, tostarp nepilngadīgu bērnu aizgādību. Saskaņā ar spēkā esošo Notariāta likuma 325. pantu zvērināts notārs ir tiesīgs šķirt laulību, ja starp laulātajiem pastāv vienošanās un ir izpildīts viens no šādiem nosacījumiem: vai nu laulātajiem nav kopīga nepilngadīga bērna un mantas, vai arī viņiem ir kopīgs nepilngadīgs bērns vai manta, bet ir noslēgta rakstveida vienošanās par bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām, uzturlīdzekļiem un mantas sadali.5 Līdz ar to arī gadījumos, kad laulātajiem ir bērni, laulības šķiršana pie notāra ir atļauta tikai tad, ja vecāki iepriekš ir panākuši vienošanos par bērna turpmāko aprūpi.
Līdz šim šāda vienošanās par bērna aizgādību un saskarsmi bija uzskatāma par pietiekamu formālu priekšnoteikumu laulības šķiršanai ārpus tiesas, taču tās saistošais raksturs bija aprobežots tikai ar deklaratīvu vērtību. Ja pēc šķiršanās kāds no vecākiem vienošanos nepildīja, tad otrs varēja vērsties tiesā, celt prasību vispārējā kārtībā, bet pats dokuments nebija piespiedu kārtā izpildāms.6 Citiem vārdiem, vienošanās nebija aprīkota ar izpildes mehānismu, kas ļautu nodrošināt efektīvu tās piemērošanu praksē bez papildu tiesvedības uzsākšanas.
Šajā kontekstā Tieslietu ministrijas iecere būtiski maina līdzšinējo sistēmu. Grozījumi Notariāta likumā paredz, ka vienošanās par bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem laulības šķiršanas lietā pie notāra būs jānoformē kā notariāls akts ar izpildu spēku. Tas nozīmē, ka šī vienošanās kļūs pielīdzināma tiesas nolēmumam un tās nepildīšanas gadījumā vecāks, kura tiesības tiek pārkāptas, varēs nekavējoties vērsties pie zvērināta tiesu izpildītāja bez tiesvedības starpniecības.
Lai to nodrošinātu, tiek būtiski mainīts Notariāta likuma 107.1, 107.3, 107.7 un 107.9 pants. Turpmāk notariālais izpildu akts varēs attiekties ne vien uz mantiskām saistībām (kā līdz šim – piemēram, maksājumu pienākumiem), bet arī uz personisko tiesību jautājumiem, tostarp bērna aizgādību un saskarsmi. Šajā nolūkā likumā tiks precizēts, ka izpildu akti par bērna aizgādību izpildāmi Civilprocesa likuma 74.4 nodaļā noteiktajā kārtībā, savukārt izpildu akti par saskarsmi – 74.5 nodaļā paredzētajā kārtībā. Šīs normas līdz šim bija attiecināmas uz tiesas spriedumu izpildi, un ar jaunajiem grozījumiem to piemērošana tiks attiecināta arī uz notariālajiem aktiem.
Līdztekus tiek grozīts arī Civilprocesa likums, paredzot tiesu izpildītājiem tiesības rīkoties, pamatojoties ne tikai uz tiesas spriedumu, bet arī uz notariālo aktu. Piemēram, Civilprocesa likuma 620.¹⁸ pants tiks papildināts ar šādu nosacījumu: ja netiek pildīts notariāls akts par bērna aizgādību, tad tiesu izpildītājam jāinformē tiesa pēc bērna dzīvesvietas, lai tiesnesis varētu lemt par piespiedu mehānismu piemērošanu, piemēram, soda sankcijām. Līdzīga norma tiks iekļauta arī attiecībā uz saskarsmes tiesību aktiem. Tāpat 620.²⁵ pants paredz, ka tiesnesis var piemērot naudas sodu līdz 1500 eiro vecākam, kurš nepilda notariālo aktu par saskarsmi. Vienlaikus jāatzīmē, ka 620.²¹ pantā tiek nostiprināts izņēmums, nosakot, ka kriminālprocesu par notariāla akta nepildīšanu uzsākt nevar, jo spēkā esošais Krimināllikums šādu atbildību neparedz.
Likumprojekts arī precizē notariālā akta saturiskās prasības. Notariāta likuma 107.3 pants tiek papildināts ar jaunu punktu, kas nosaka: vienošanās par saskarsmes tiesībām ir jāformulē pietiekami skaidri, tajā precīzi norādot saskarsmes laiku, vietu, kārtību, vecāku pienākumus un izdevumu sadales principus. Šī prasība ir konceptuāli pamatota – detalizēti noteikumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu izpildāmību, līdzīgi kā tas tiek prasīts tiesas nolēmumiem7. Vienlaikus 107.9 pantā tiek iekļauta atruna, ka parādniekam nav piemērojama parastā iespēja apstrīdēt izpildu aktu Civilprocesa likuma 406. pantā noteiktajā kārtībā. Līdz ar to bērna aizgādības un saskarsmes lietās vienīgais ceļš, kā ierobežot izpildes procesu, būs prasības celšana vispārējā kārtībā un tiesas lēmums par izpildes apturēšanu.
Svarīgs aspekts ir arī laulības šķiršanas procesa formalizācija. Notariāta likuma 329. panta trešā daļa vairs neparedz rakstveida vienošanās formu bērna jautājumos, bet gan atsaucas uz 325. pantā nostiprināto prasību: ja laulātajiem ir kopīgs bērns, tad vienošanās par bērna aizgādību, saskarsmi un uzturlīdzekļiem jāapliecina notariāla akta formā, kas paredz saistību izpildi Notariāta likuma D1 sadaļas noteiktajā kārtībā8. Tādējādi šāds notariālais akts kļūst par obligātu un integrētu laulības šķiršanas procesa sastāvdaļu, savukārt vienošanās par mantas sadali joprojām ir atstāta pušu autonomijas ziņā.
Plānots, ka minētais normatīvais regulējums stāsies spēkā 2026. gada 1. janvārī, vienlaikus ar Civilprocesa likuma grozījumiem. Līdz tam vēl paredzēta likumprojektu izskatīšana Saeimā. Taču, ņemot vērā likumdevēja pausto ieceri, reformas virziens ir nepārprotams – nostiprināt mehānismu, atbilstoši kuram vecāku panāktā vienošanās par bērna tiesībām ir ar tādu pašu saistošu spēku kā tiesas spriedums, vienlaikus būtiski mainot līdzšinējo uzraudzības un kontroles sistēmu.
Lai gan likumprojekta izstrādātāji ir uzsvēruši iecerēto grozījumu pozitīvos mērķus – tiesvedības atslogošanu, bērna sekundārās traumatizācijas riska mazināšanu un vecāku tiesiskās atbildības pastiprināšanu9 –, tiesību piemērotāji, kā arī teorētiķi jau ir norādījuši uz vairākiem būtiskiem riskiem, kas var ietekmēt normatīvā regulējuma efektivitāti praksē.
Šajā sadaļā vērsta uzmanība uz svarīgākajām problēmām:
Viens no jaunā regulējuma aksiomātiskajiem pieņēmumiem ir uzskats, ka vecāki spēs labprātīgi, detalizēti un konstruktīvi vienoties par bērna aprūpes jautājumiem, tajā skaitā – par saskarsmes tiesību realizēšanas kārtību. Tomēr empīriskā pieredze liecina, ka šāda vienošanās nereti ir grūti sasniedzama, īpaši emocionāli saspīlētos šķiršanās procesos. Jau pašlaik praksē konstatējami gadījumi, kad, cenšoties paātrināt laulības šķiršanu pie notāra, vecāki noslēdz deklaratīvas, nepietiekami izsvērtas un juridiski trauslas vienošanās, bieži vien neiedziļinoties to saturiskajā precizitātē vai nerēķinoties ar ilgtermiņa sekām.
Šādas paviršas vienošanās bieži vien kļūst par jaunu strīdu avotu pēc šķiršanās brīža, jo tās neatrisina faktiskos konfliktus, bet tos tikai atliek. Reformas ietvaros ieviestā prasība par detalizētu saskarsmes kārtības izklāstu (piemēram, precīzs grafiks, laiks, vieta, rotācijas principu formulējums u. c.) formāli veicina izpildāmības nodrošinājumu, taču vienlaikus paaugstina iespējamību, ka vecāki nevarēs panākt tik detalizētu vienošanos pie notāra, īpaši gadījumos, kad starp viņiem jau ir konflikts.
Līdzšinējā praksē laulības šķiršanai pie notāra pietika ar vispārīgu atrunu (piemēram, “bērns dzīvo kopā ar māti, tēvam ir tiesības uz saskarsmi pēc savstarpējas vienošanās”), kas ļāva pusēm izvairīties no sāpīgāku jautājumu risināšanas. Savukārt jaunais regulējums uzliek par pienākumu vienoties konkrēti, piemēram, paredzot, ka bērns uzturas pie tēva katru otro nedēļas nogali no piektdienas plkst. 18.00 līdz svētdienas plkst. 18.00, turklāt precizējot pārvadāšanas pienākumus, izdevumu segšanas mehānismus un citus aspektus.
Pieredze rāda – šāda detalizācija rada augstu risku, ka vienošanās pie notāra netiks panākta un laulības šķiršana būs iespējama tikai tiesā.
Turklāt arī pēc vienošanās noslēgšanas konflikts var saglabāties. Pastāv reāls risks, ka viens no vecākiem vienošanos sabotēs – piemēram, atteiksies nodot bērnu, aizbildinoties ar slimību vai bērna “nevēlēšanos”. Lai gan teorētiski notariālais akts ir izpildāms piespiedu kārtā, praksē saskarsmes izpilde ir problemātiska. Kā secinājis Latvijas Republikas tiesībsargs10, jau pašreizējā sistēmā tiesas spriedumi par saskarsmi bieži netiek izpildīti praktisku šķēršļu dēļ – piemēram, bērns tiek slēpts vai emocionāli pretojas saskarsmei, vecāki saskarsmes laikā konfliktē. Arī notariālais akts – bez tiesas vai bāriņtiesas līdzdalības – nevar garantēt, ka bērna intereses tiks ievērotas un vienošanās īstenosies praksē.
Tādējādi izpildes problēmas netiek atrisinātas ar dokumenta formu vien – vajadzīgi arī atbalsta mehānismi un kontrole.
Šādās situācijās konflikts galu galā tomēr “atgriežas” tiesā – lai gan iepriekš ir mēģināts izpildīt notariālo aktu, rezultāts ir tikai papildu laika un resursu patēriņš. Tātad strīdu potenciāls netiek izslēgts – tiek vien mainīts to procesa secīgums: vispirms – izpildes mēģinājums uz notariālā akta pamata, pēc tam – vēršanās tiesā, ja izpilde nav bijusi efektīva.
Otrs konceptuāli un praktiski problemātiskais aspekts, kas izriet no likumprojekta paredzētajām izmaiņām, ir finansiālais slogs, kuru jaunā kārtība var uzlikt tiesību subjektiem – īpaši tām sabiedrības grupām, kuras jau šobrīd atrodas sociāli un ekonomiski nelabvēlīgā situācijā.
Līdzšinējā prakse ir apliecinājusi, ka laulības šķiršana notariālā kārtībā tiek uztverta kā efektīva, samērā vienkārša un izmaksu ziņā saprātīga procedūra, kas ļauj izvairīties no laikietilpīgas un emocionāli sarežģītas tiesvedības. Taču reformas ietvaros iecerētā prasība par obligātu notariālo aktu, kas ietver vienošanos par bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem, būtiski pārveido līdzšinējo laulības šķiršanas mehānismu un rada papildu finansiālu slogu, kura samērīgums nav pienācīgi izvērtēts.
Šībrīža kārtība paredz, ka laulības šķiršanas gadījumā pie notāra tiek maksāta notāra amata atlīdzības takse 88 eiro apmērā11, kā arī kopējie izdevumi, kas atbilstoši faktiskajam darba apjomam ir aptuveni 150 eiro. Vienlaikus likumdevējs līdz šim ļāva vecākiem brīvi izvēlēties, kādā formā tiks sagatavota vienošanās par bērna jautājumiem, – proti, nevajadzēja obligāti to apliecināt notariāli. Līdz ar grozījumiem šī izvēles brīvība tiek atcelta un pusēm būs pienākums vienošanos noformēt notariāla akta veidā, kuram piešķirts tiešs izpildu spēks. Ņemot vērā šādu akta specifiku – tas vienlaikus aptver vairākus juridiski svarīgus aspektus (aizgādības īstenošanu, saskarsmes kārtību, uzturlīdzekļu noteikšanu) –, sagaidāms, ka attiecīgās notāra atlīdzības summas būtiski pārsniegs šobrīd ierastās izmaksas.
Īpaši problemātiska situācija veidojas personām ar zemiem vai neregulāriem ienākumiem. Šobrīd šīs personas teorētiski var šķirt laulību tiesas ceļā, samaksājot 160 eiro lielu valsts nodevu12, un, ja tiek piemērots atbrīvojums no tiesas izdevumiem, valsts sedz arī pārējos procesā nepieciešamos izdevumus13. Savukārt notariālajā šķiršanās procedūrā šādi atvieglojumi netiek paredzēti, kas nozīmē, ka pusēm būs jāsedz gan laulības šķiršanas pieteikuma, gan obligātās vienošanās sagatavošanas izdevumi.
Līdz ar to ārpustiesas šķiršanās institūts tiek transformēts no ātra un visai lēta risinājuma par pakalpojumu, kurš finansiāli pieejams tikai noteiktai sabiedrības daļai.
Šis apstāklis rada reālu risku tam, ka pieaugs tādu personu skaits, kuras dzīvo šķirti, bet izvēlas nenoformēt laulības šķiršanu, lai izvairītos no papildu izmaksām. Tādas situācijas, kad laulība formāli pastāv, bet faktiskas kopdzīves nav, ir nevēlamas gan bērna tiesību aizsardzības, gan arī sabiedriskās kārtības un civiltiesisko attiecību skaidrības aspektā.
Par spīti šiem riskiem, tiesību akta anotācijā nav atrodams detalizēts izvērtējums par paredzēto izmaiņu ietekmi uz mājsaimniecību ekonomisko situāciju. Tieslietu ministrijas sniegtajā ex ante novērtējumā ir atzīts, ka ekonomiskā ietekme uz mājsaimniecībām nav analizēta, un nav veikts arī izmaksu ieguvumu aprēķins14, kas atbilstu labas likumdošanas principiem un nodrošinātu pamatotu, ar pierādījumiem balstītu politikas plānošanu. Šāda situācija rada šaubas par regulējuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 91. pantā nostiprinātajiem tiesiskas valsts un vienlīdzības principiem.
Lai novērstu identificētos riskus, būtu lietderīgi apsvērt iespēju paredzēt diferencētu nodevu politiku vai noteikt valsts atbalsta mehānismus noteiktām sabiedrības grupām – piemēram, trūcīgām un maznodrošinātām personām.
Tāpat varētu izvērtēt iespēju, ka valsts līdzfinansē vai nodrošina juridisko palīdzību tiem vecākiem, kuriem šķiršanās pie notāra citādi nebūtu finansiāli iespējama. Šādu mehānismu ieviešana ne tikai sekmētu jaunā regulējuma efektīvu darbību, bet arī nodrošinātu tā atbilstību taisnīguma un sociālās solidaritātes principiem.
Viens no būtiskākajiem kritikas punktiem attiecībā uz paredzētajiem grozījumiem Notariāta likumā un Civilprocesa likumā ir bērna labāko interešu aizsardzības garantiju zudums bezstrīdus procesā, ja vienošanās par aizgādību un saskarsmi tiek noslēgta tikai notariālā akta formā, bez jebkādas trešās puses – piemēram, bāriņtiesas vai tiesas – līdzdalības. Latvijas Republikas Satversmes 110. pants tieši uzliek valstij pienākumu aizsargāt un atbalstīt bērnus15, bet Satversmes tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka bērna tiesības ir neatņemama cilvēktiesību sastāvdaļa un to ievērošana veido demokrātiskas, sociāli atbildīgas valsts pamatus.16 Bērna interešu prioritātes princips, kas nostiprināts arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6. pantā, noteic, ka jebkāda rīcība, kas ietekmē bērna dzīvi, ir vērtējama primāri no viņa labāko interešu aspekta.17
Līdzšinējā tiesvedības praksē šī pieeja tiek īstenota, piesaistot bāriņtiesas atzinumu kā obligātu pierādījumu līdzekli katrā civilprocesā, kurā tiek skarts bērna statuss18. Tiesa, uzklausot bāriņtiesas viedokli, izvērtē, vai vecāku vienošanās ir objektīvi bērnam labvēlīga, kā arī tai ir rīcības brīvība šādu vienošanos apstiprināt, noraidīt vai noteikt citu bērna aprūpes un saskarsmes režīmu. Tādējādi pastāv institucionāls mehānisms, kas darbojas kā filtrs un nodrošina valsts funkciju realizāciju bērna interešu aizsardzībā.
Savukārt saskaņā ar izskatāmajiem grozījumiem notariālās šķiršanās ietvaros šāds mehānisms tiek atcelts. Tiek pieņemts, ka zvērināts notārs – kā juridiski kvalificēts speciālists, bet pēc būtības tikai procesa vadītājs – spēj nodrošināt vienlaikus arī materiāli tiesisku kontroli pār bērna tiesību ievērošanu. Taču praksē notārs nav ne bērna interešu aizstāvis, ne sociālpsiholoģisks novērtētājs. Viņam nav pienākuma uzklausīt bērnu, pieprasīt bāriņtiesas viedokli vai analizēt vecāku vienošanās ilgtermiņa ietekmi uz bērna attīstību. Līdz ar to notārs galvenokārt konstatē formālu nosacījumu izpildi – pušu identitāti, gribas brīvību, strīda neesamību –, bet saturiski neizvērtē vienošanās labvēlīgumu bērnam.
Šāda pieeja ir konceptuāli problemātiska. Tiesību teorijā ir nostiprināts, ka reāla vienlīdzība civiltiesiskajās attiecībās nav pieņemama, ja vienam līgumslēdzējam ir nepietiekamas iespējas aizsargāt savas intereses19. Šajā kontekstā bērns – kā civiltiesiski rīcībnespējīgs subjekts – ir īpaši neaizsargāts20. Ja viens no vecākiem piekāpjas otram, lai panāktu šķiršanās procesa pabeigšanu, piemēram, atsakās no aizgādības vai piekrīt minimālai saskarsmei, tad pastāv augsts risks, ka bērna tiesības uzturēt personiskas attiecības ar abiem vecākiem tiek netieši ierobežotas. Tā rezultātā var tikt radītas ilgtermiņā nelabvēlīgas sekas bērna emocionālajai un sociālajai attīstībai, ko pēc tam būs grūti labot.
Salīdzinošā tiesību analīze rāda, ka vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, ieviešot ārpustiesas laulības šķiršanas mehānismus, vienlaikus tiek saglabāti noteikti valsts kontroles elementi tieši bērna tiesību aizsardzības kontekstā. Piemēram, Itālijā, kur kopš 2014. gada laulību iespējams šķirt ar juristu asistētu vienošanos, prokuratūras apstiprinājums ir obligāts, ja ģimenē ir nepilngadīgi bērni, – tikai pēc prokurora piekrišanas vienošanās kļūst saistoša21. Francijas Republikas Civillikuma 229.-1. un 229.-2. pants paredz: ja bērns izsaka vēlmi tikt uzklausītam, tad lieta jāizskata tiesā, tādējādi garantējot bērna līdzdalības tiesību respektēšanu22. Savukārt Latvijas likumdevēja izvēlētais risinājums šajā kontekstā šķiet pretrunā ar bērna interešu prioritātes principu. Anotācijā netiek piedāvāts risinājums kontroles mehānisma aizstāšanai vai līdzvērtīgai alternatīvai23. Tieslietu ministrija, šķiet, balstās pieņēmumā, ka notāri paši spēs atpazīt potenciāli nevēlamas vienošanās. Tomēr, ja netiek nodrošināts objektīvs mehānisms šādu gadījumu identificēšanai – piemēram, bāriņtiesas konsultācijas, bērna uzklausīšana vai iespēja pārsūdzēt vienošanās saturu bērna vārdā –, tad risks bērna tiesību aizskārumam būtiski palielinās.
Kā iespējams kompromisa risinājums būtu apsverams normatīvs papildinājums, kas paredzētu: (1) notāra pienākumu pēc savas iniciatīvas pieaicināt bāriņtiesu, ja ir aizdomas par bērna tiesību ierobežošanu, (2) iespēju bāriņtiesai ex post veikt vienošanās satura uzraudzību un nepieciešamības gadījumā rosināt aizgādības pārskatīšanu (Civillikuma 203. pants), kā arī (3) bērna līdzdalības tiesību iekļaušanu, nodrošinot bērnam iespēju atbilstoši viņa vecumam un brieduma pakāpei izteikt savu viedokli par dzīvesvietas, aprūpes un saskarsmes aspektiem.
Kopsavelkot minēto, reformas kontekstā ir būtiski apzināties, ka valsts rīcībai bērnu tiesību jomā ir jāatbilst visaugstākajiem aizsardzības standartiem, ko nosaka gan Latvijas tiesību sistēma, gan starptautiskās konvencijas. Privāta vienošanās nevar pilnībā aizstāt valsts pienākumu nodrošināt objektīvu un uz pierādījumiem balstītu bērna interešu izvērtējumu, īpaši tad, ja vienošanās saturā slēpjas potenciāla bērna aizskāruma iespēja.
Reformas ietvaros paredzētā iespēja notariālos aktus par bērna aizgādību un saskarsmes kārtību izpildīt ar tiesu izpildītāja starpniecību rada pamatotus jautājumus par šāda mehānisma efektivitāti un īstenojamību praksē. Lai gan grozījumu mērķis ir stiprināt vienošanās saistošo raksturu un atvieglot tās izpildi bezstrīdus kārtībā, faktiskā situācija ģimenes lietās liecina, ka šāda mehānisma ieviešana, nepilnīgi izvērtējot sociāli psiholoģiskos aspektus, var radīt jaunu sarežģījumu loku, kas ne tikai neveicina saskarsmes īstenošanu, bet pat var padziļināt konfliktus un apdraudēt bērna emocionālo labklājību.
Jāatzīmē, ka arī tiesas spriedumu izpilde saskarsmes lietās jau pašreizējā praksē saskaras ar ievērojamām grūtībām24. Kā norāda paši zvērināti tiesu izpildītāji, juridisku šķēršļu sprieduma izpildei parasti nav – problēmas ir praktiskas: bērna atrašanās vietas slēpšana, bērna emocionāla pretošanās kontaktam ar otru vecāku, vecāku savstarpējs konflikts tikšanās laikā u. tml.25 Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 13. jūlija spriedums lietā “E. K. pret Latviju” (iesniegums Nr. 25942/20)26 izgaismo būtisku problēmu Latvijas ģimenes tiesību piemērošanā – proti, šķirtas saskarsmes nolēmumu faktisko neizpildāmību situācijās, kad bērns subjektīvi atsakās no tikšanās ar otru vecāku. Konkrētajā lietā Vidzemes apgabaltiesa bija konstatējusi, ka māte formāli izpilda nolēmumu – proti, atved bērnu uz noteikto tikšanās vietu –, taču bērns atsakās doties līdzi tēvam. Tiesa uzskatīja, ka šādos apstākļos mātei nevar pārmest ļaunprātīgu sprieduma nepildīšanu un tiesu izpildītājam nav pamata sastādīt aktu par nepildīšanu.
Šī nostāja sakņojas principā par bērna autonomiju un emocionālās integritātes aizsardzību. Tomēr no efektīvas spriedumu izpildes skatpunkta tā rada būtisku problēmu: vecāks, kuram piešķirtas saskarsmes tiesības, ir atkarīgs ne tikai no otra vecāka labas gribas, bet arī no bērna emocionālās gatavības. Šādos gadījumos sprieduma izpilde kļūst par formālu procedūru – tiklīdz bērns atsakās, valsts iestādes faktiski nespēj iejaukties. Ar iepriekšminēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu būtiski paplašināta valsts atbildības robeža. Tiesa konstatēja, ka Latvijas iestādes – tostarp tiesu izpildītāji un tiesas – nav veikušas pietiekamus, koordinētus un savlaicīgus pasākumus, lai nodrošinātu bērna un tēva saskarsmes tiesību īstenošanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas uzsvēra, ka valstij ir pozitīvs pienākums ne tikai pieņemt lēmumu par saskarsmi, bet arī rūpēties, lai šis lēmums tiek īstenots praksē, ja vien tas atbilst bērna interesēm27. Turklāt šis pienākums ir jāizpilda efektīvi, proporcionāli un ar nepieciešamo steidzamību, jo laika gaitā vecāka atsvešināšanās no bērna var kļūt neatgriezeniska. Bērna attieksme nav ignorējama, taču valsts pienākums ir nodrošināt pasākumus, kas palīdz bērnam pārvarēt emocionālās barjeras, piemēram, iesaistīt psihologus, sociālos dienestus, ģimenes tiesu mediatorus, kā arī organizēt pakāpenisku un drošu saskarsmi, lai attiecības varētu tikt atjaunotas.
No teorētiskā aspekta raugoties, šī situācija iezīmē spriedzes punktu starp bērna tiesībām uz viedokli28 un vecāka tiesībām uz ģimenes dzīvi29. Tiesību kolīzijas gadījumā ir nepieciešams līdzsvarots un bērna labākajās interesēs balstīts risinājums, kurā netiek upurēta viena puse par labu otrai, bet tiek radīti apstākļi, kuros bērna viedoklis tiek uzklausīts, vienlaikus nodrošinot iespēju veidot un uzturēt attiecības ar abiem vecākiem.
Kritika attiecināma arī uz Civilprocesa likuma regulējumu, kas neparedz pietiekami efektīvus mehānismus gadījumos, kad spriedumu nevar izpildīt formālu šķēršļu dēļ, – piemēram, ja bērns netiek sastapts, ja viņš atsakās doties līdzi vai vecāks nenodrošina informāciju par bērna atrašanās vietu. Šajos gadījumos tiesu izpildītājs dokumentu nodod atpakaļ piedzinējam bez izpildes, būtībā atstājot vecāku bez tiesiskās aizsardzības. Tā rezultātā tiesas sprieduma piespiedu izpilde ģimenes lietās tiek transformēta par iluzoru iespēju – teorētiski pastāvošu, bet praksē grūti īstenojamu. Šī problemātiku vēl vairāk aktualizē jaunais regulējums, kurā paredzēta notariālo aktu tieša izpilde. Ja pat tiesas spriedumus valsts nespēj pilnvērtīgi īstenot, tad rodas jautājums – kā tiks nodrošināta notariāla akta izpilde, kuram var trūkt tiesas autoritātes vai iepriekšējas institucionālas pārbaudes par satura piemērotību bērnam. Tādējādi spriedums lietā “E. K. pret Latviju” ir brīdinājuma signāls, ka arī tad, ja vienošanās apstiprināta bezstrīdus kārtībā, valstij būs jāsaglabā aktīva loma saskarsmes realizācijā. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka tiesības uz ģimenes dzīvi tiks pasludinātas, bet ne īstenotas.
Līdz ar to reformas kontekstā ir būtiski saprast, ka notariālā akta izpildu mehānisms – lai cik formāli vienkāršs tas šķistu – reālajā izpildes procesā var būt neefektīvs. Tas īpaši attiecināms uz gadījumiem, kad vecāku savstarpējās attiecības ir saspringtas un viens no vecākiem – iespējams, ar bērna līdziesaisti – sabotē nolīgto saskarsmes kārtību. Civilprocesa likuma grozījumos skaidri paredzēts, ka par notariāla akta nepildīšanu netiks piemērota kriminālatbildība, atšķirībā no tiesas sprieduma ļaunprātīgas nepildīšanas30. Vienīgais sankciju instruments būs tiesas piemērots naudas sods līdz 1500 eiro. Taču šis mehānisms nav automātisks – tas prasa laikietilpīgu procedūru: tiesu izpildītājs konstatē neizpildi, informē tiesu, kura izskata lietu, uzaicina puses, pieņem lēmumu. Šis process – kā atzinusi31 arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā – var būt pārāk ilgs, lai novērstu bērna attiecību degradāciju ar vienu no vecākiem.
Turklāt Civilprocesa likuma grozījumi paredz, ka tiesu izpildītājs izpildu dokumentu var atdot atpakaļ piedzinējam bez izpildes, ja bērns nav sastopams, nav pieejams vai nav iespējams noteikt viņa dienas režīmu. Līdz ar to, neskatoties uz aktā fiksēto saskarsmes kārtību, praktiskā izpilde var izrādīties iluzora. Rezultātā process tiek novirzīts atpakaļ uz tiesu – neizpildāma vienošanās faktiski tiek atzīta par nederīgu, un vecākam, kura tiesības pārkāptas, jāceļ prasība vispārējā kārtībā.
Reformas ietekmi var ietekmēt arī zvērinātu notāru praksē pieņemamā atteikuma rīcība. Līdz šim notāri nevarēja taisīt izpildu aktus par personiskajām tiesībām, tostarp saskarsmi, līdz ar to katra jauna regulējuma ieviešana prasa detalizētas vadlīnijas un skaidrojumu, kādā saturā aktus drīkst sagatavot. Piemēram, frāze “vecāks nodrošina, ka bērns ar prieku pavada laiku pie otra vecāka” nav izpildāma, jo neviens varas mehānisms nespēj garantēt bērna subjektīvo attieksmi. Jaunajos grozījumos paredzēts izstrādāt metodiskos norādījumus sadarbībā ar Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomi, lai izvairītos no šādiem formulējumiem. Tas ir apsveicami, taču neizslēdz iespējamību, ka arī pēc iespējas precīzāk formulēta vienošanās praksē nespēs pielāgoties mainīgai situācijai.
Atšķirībā no tiesas sprieduma, kuru var grozīt ar apelācijas vai izpildes procesa palīdzību, notariāla akta grozīšana ir iespējama vienīgi pušu savstarpējā vienošanās ceļā – respektīvi, ja vecāki vēlas mainīt saskarsmes kārtību, tad jādodas pie notāra un jāslēdz jauns akts. Ja starp vecākiem nav sadarbības, tad šāda vienošanās bieži vien nav sasniedzama un vienīgais ceļš ir prasības celšana tiesā. Tādējādi notariālā kārtība nevis izslēdz, bet gan tikai atliek tiesvedību uz vēlāku laiku – ja labticīga izpilde nenotiek.
Līdz ar to jāsecina, ka grozījumos paredzētais izpildu mehānisms ir noderīgs tikai tajos gadījumos, kad vecāki savstarpēji sadarbojas un rīkojas bērna interesēs. Ja tas tā nav – piemēram, viens vecāks ir manipulējošs vai bērns tiek psiholoģiski noskaņots pret otru vecāku –, tad arī notariālais akts nebūs pietiekams instruments tiesību aizsardzībai. Tādēļ būtu lietderīgi likumdevējam paredzēt elastīgākus korekcijas mehānismus, piemēram, iespēju vienpusēji pieprasīt akta pārskatīšanu noteiktos apstākļos vai nodrošināt bērna interešu izvērtēšanu arī izpildes stadijā, piesaistot sociālos dienestus vai bāriņtiesas. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka šī procedūra kļūs par “papīra tiesību” modeli – formāli tiesības būs, bet praktiska aizsardzība tām netiks nodrošināta.
Izvērtējot 2025. gadā izstrādātos grozījumus Notariāta likumā un Civilprocesa likumā, kas paredz vienošanos par bērna aizgādību un saskarsmes tiesībām nostiprināt notariālā kārtībā ar izpildu spēku, secināms: reformu var uzskatīt par būtisku konceptuālu pavērsienu Latvijas ģimenes tiesību attīstībā. Šis Tieslietu ministrijas solis ir drosmīgs un inovatīvs, tomēr vienlaikus tas raisa būtiskus jautājumus par bērna interešu faktisko aizsardzību, pieejamības nodrošināšanu un mehānismu funkcionēšanu praksē.
Pozitīvi vērtējams, ka grozījumu mērķis ir samazināt tiesu noslodzi, mazināt konfliktu eskalācijas potenciālu un veicināt vecāku autonomiju mierizlīgumā, vienlaikus nodrošinot vienošanās izpildāmību bez vajadzības tiesāties. Tiesiskā regulējuma virzība uz privāta izlīguma stiprināšanu atbilst mūsdienu tendencēm bērna interesēs balstītā ģimenes politikas paradigmas ietvaros. Tomēr šāda sistēma var efektīvi darboties tikai tad, ja tiek izpildīti vairāki priekšnoteikumi – sociālie, institucionālie un juridiskie.
Pirmkārt, reformas panākumu priekšnoteikums ir vecāku faktiskā spēja sadarboties bērna interesēs. Vienīgi situācijās, kurās pastāv abpusēja vēlme un rīcībspēja panākt līdzsvarotu vienošanos, notariālais akts var kalpot kā rīks konflikta atrisināšanai un stabila regulējuma ieviešanai. Ja šādas spējas nav, tad vienošanās juridiskā forma nespēs pārvarēt emocionālās un psiholoģiskās barjeras. Līdz ar to būtu lietderīgi likumdevējam izvērtēt iespēju papildināt normatīvo ietvaru ar mediācijas pakalpojumu piedāvāšanu vai rekomendāciju pirms vienošanās apliecināšanas. Mediācijas integrēšana jau notariālā procesa sākumposmā varētu kalpot kā kvalitatīvas vienošanās priekšnosacījums, īpaši situācijās, kurās notārs konstatē komunikācijas grūtības vai neskaidrības par bērna labākajām interesēm.
Otrkārt, svarīga ir tiesību sistēmas kapacitāte ātri un elastīgi reaģēt uz gadījumiem, kad vienošanās netiek pildīta vai kļūst neefektīva. Lai izvairītos no laikietilpīgiem un potenciāli bērnam kaitīgiem kavējumiem, būtu lietderīgi izstrādāt paātrinātu tiesvedības mehānismu tām lietām, kas tiek ierosinātas, balstoties uz neizpildītiem notariāliem aktiem. Priekšroka būtu dodama rakstveida procesam, kā arī iepriekšējo faktu fiksācijas izmantošanai (piemēram, tiesu izpildītāja akti), tādējādi nodrošinot efektīvu bērna interešu aizsardzību.
Treškārt, sekmīgai reformas ieviešanai nepieciešams risināt pieejamības un sociālā taisnīguma jautājumus. Ja notariālās šķiršanās izmaksas būtiski pārsniegs tiesvedības izmaksas, tad var veidoties regresīvs efekts – sociāli neaizsargātie vecāki būs spiesti izvēlēties tiesas ceļu, kas ir ilgāks un psiholoģiski smagāks. Šādā situācijā var apsvērt iespēju ieviest valsts līdzfinansējumu (piemēram, no Uzturlīdzekļu garantiju fonda līdzekļiem), īpaši gadījumos, kad viens vai abi vecāki atbilst trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusam. Alternatīva – noteikt fiksētu, samērīgu atlīdzību griestus notariālajām darbībām bērna tiesību jomā.
Būtiskākais secinājums: ja no regulatīvā procesa tiek izslēgts tiesnesis – kā līdz šim centrālais bērna interešu garantētājs –, tad jābūt izstrādātiem un īstenotiem citiem, funkcionāli līdzvērtīgiem mehānismiem. Likumdevējs – Saeima – varētu apsvērt, piemēram, bāriņtiesas konsultatīvās lomas nostiprināšanu arī bezstrīdus šķiršanās procesā, paredzot iespēju pēc notāra vai vecāku pieprasījuma saņemt atzinumu par vienošanās atbilstību bērna labākajām interesēm.
Pragmatisks un mērens risinājums būtu ieviest specializētus notārus – līdzīgi kā mediatorus vai ģimenes tiesību tiesnešus –, kuriem būtu pienākums iziet mērķētu apmācību bērna tiesību jautājumos. Itālijā darbojas prokuratūras autorizācijas institūts, Latvijā varētu ieviest papildu kvalitātes kontroles līmeni – piemēram, ar Latvijas Zvērinātu notāru padomes pārraudzītu ekspertu grupu, kas pārskata sarežģītākos vienošanās aktus pirms to apstiprināšanas.
Kopsavilkuma priekšlikumi regulējuma pilnveidei:
Noslēgumā jāuzsver – bērna labāko interešu princips ir aksioloģisks un konstitucionāls ceļvedis, kas saturiski un metodoloģiski vada likumdevēja, izpildvaras un tiesu iestāžu rīcību. Lai jaunais regulējums kļūtu par patiesi efektīvu instrumentu ģimenes tiesību modernizācijā, tam jābūt ne tikai tehniski izstrādātam, bet arī cilvēciski saprotamam, praktiski īstenojamam un ar adekvātiem kontroles mehānismiem. Ja šīs prasības tiks ievērotas, tad reforma var kļūt par pozitīvu precedentu arī starptautiskajā kontekstā. Pretējā gadījumā – likumdevējam nāksies veikt korektīvus pasākumus, atgriežoties pie valsts pārraudzības elementiem. Šobrīd, kamēr regulējums vēl ir tapšanas stadijā, ir īstais brīdis to pilnveidot, balstoties bērna labāko interešu primātā un salīdzinoši pierādītajā labākajā praksē.
1Notariāta likuma grozījumu anotācija, 2025. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/569405b2-fbb1-429c-85ee-22eb8492ff62 [aplūkots 25.06.2025.]. Skat. 1.2. punktu.
2 Turpat, skat. 1.3. punktu.
3 Latvijas Republikas Satversme: pamatlikums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 43, 01.07.1993.
4Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija: ratificētais starptautisks dokuments. Latvijas Vēstnesis, Nr. 143/144, 13.06.1997.
5 Notariāta likums: LV likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 48, 09.07.1993.
6Notariāta likuma grozījumu anotācija, 2025. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/569405b2-fbb1-429c-85ee-22eb8492ff62 [aplūkots 25.06.2025.]. Skat. 1.3. punktu.
7Notariāta likuma grozījumu anotācija, 2025. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/569405b2-fbb1-429c-85ee-22eb8492ff62 [aplūkots 25.06.2025.]. Skat. 1.3. punktu.
8 Grozījumi Notariāta likumā: likumprojekts. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/structuralizer/data/nodes/b0c748a8-8ce8-45bd-84e5-8c5bef44b47a/preview [aplūkots 25.06.2025.].
9 Aizgādības un saskarsmes vienošanos varēs izpildīt bez tiesas iesaistes, mazinot bērna retraumatizāciju ģimeņu strīdos, 2025. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/jaunums/aizgadibas-un-saskarsmes-vienosanos-vares-izpildit-bez-tiesas-iesaistes-mazinot-berna-retraumatizaciju-gimenu-stridos [aplūkots 25.06.2025.].
10 Latvijas Republikas tiesībsarga 2025. gada 23. marta atzinums lietā Nr. 2025-18-4NA,23K,27M. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/resource/atzinums-parbaudes-lieta-nr-2025-18-4na-23k-27m/ [aplūkots 25.06.2025.].
11 Ministru kabineta 2013. gada 3. septembra noteikumu Nr. 737 “Noteikumi par zvērinātu notāru atlīdzības taksēm un to noteikšanas kārtību” 54. punkts.
12 Civilprocesa likums: LV likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 326/330, 03.11.1998. Skat. 3. pielikuma 1. punkta 2) apakšpunktu.
13 Turpat. Skat. sistēmiski 40. panta piekto daļu, 42. panta trešo un ceturto daļu, 43. pantu.
14Notariāta likuma grozījumu anotācija, 2025. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/569405b2-fbb1-429c-85ee-22eb8492ff62 [aplūkots 25.06.2025.]. Skat. 2. punktu.
15 Latvijas Republikas Satversme: pamatlikums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 43, 01.07.1993.
16 Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 16.1. punkts, 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 12.3. punkts, 2021. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-34-03 9.2. punkts, 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.2. punkts un 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 12.1. punkts.
17 Kronberga I. Bērna labāko interešu principa realizācija praksē // Jurista Vārds, 07.01.2020., Nr. 01 (1111), 52.–56. lpp.
18 Civilprocesa likums: LV likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 326/330, 03.11.1998. Skat. 239. panta otro daļu, 244.9 panta otro daļu.
19 Larenz, K. Allgemeiner Teil des deutschen Bürgerlichen Rechts. München: Beck, 1989, Seiten 244–246.
20 Osipova, S. Vecāku tiesības bērna veselības aprūpē un valsts atbildība par bērna interešu juridisko prioritāti. 2022. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/runas-un-raksti/satversmes-tiesas-priekssedetajas-sanitas-osipovas-priekslasijums-konference-covid-19-ietekme-uz-berniem-tiesibas-un-atbildiba/ [aplūkots 25.06.2025.].
21 Family Laws and Regulations Italy 2025, 2025. Pieejams: https://iclg.com/practice-areas/family-laws-and-regulations/italy [aplūkots 25.06.2025.].
22 Code civil: Loi de la République française. Disponible: https://www.legifrance.gouv.fr/codes/section_lc/LEGITEXT000006070721/LEGISCTA000006136145?init=true&page=1&query=Code+civil&searchField=ALL&tab_selection=all&anchor=LEGISCTA000006136145#LEGISCTA000006136145 [aplūkots 25.06.2025.].
23Notariāta likuma grozījumu anotācija, 2025. Pieejams: https://tapportals.mk.gov.lv/annotation/569405b2-fbb1-429c-85ee-22eb8492ff62 [aplūkots 25.06.2025.].
24 Berlande G. Nolēmumu izpildīšana lietās, kas izriet no saskarsmes tiesībām // Jurista Vārds, 16.06.2020., Nr. 24/25 (1134/1135), 43.–48. lpp.
25 Berlande G. Nolēmumu izpildīšana lietās, kas izriet no saskarsmes tiesībām: vecie un jaunie izaicinājumi // Jurista Vārds, 05.11.2024., Nr. 45 (1363), 25.–30. lpp.
26 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 13. jūlija spriedums lietā “E. K. pret Latviju” (iesniegums Nr. 25942/20). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/#{%22itemid%22:[%22001-224091%22]} [aplūkots 25.06.2025.].
27 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 13. jūlija spriedums lietā “E. K. pret Latviju” (iesniegums Nr. 25942/20). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/#{%22itemid%22:[%22001-224091%22]} [aplūkots 25.06.2025.]. Skat. 78.–97. punktu.
28 Apvienoto Nāciju organizācijas Bērnu tiesību konvencija: ratificēts starptautisks dokuments. Latvijas Vēstnesis Nr. 237, 28.11.2014. Skat. 12. pantu.
29 Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija: ratificētais starptautisks dokuments. Latvijas Vēstnesis, Nr. 143/144, 13.06.1997. Skat. 8. pantu.
30 Krimināllikums: LV likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 199/200, 08.07.1998. Skat. 168. pantu.
31 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 13. jūlija spriedums lietā “E. K. pret Latviju” (iesniegums Nr. 25942/20). Pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/#{%22itemid%22:[%22001-224091%22]} [aplūkots 25.06.2025.]. Skat. 82.–87. punktu.
