Labdien! Tiek plānota laulības šķiršana. Ir noslēgts laulības līgums par visas mantas šķirtību, tomēr vīrs tagad nepiekrīt “bez maksas” atstāt man nepabeigtu jaunbūvi, jo, kamēr es biju trīs bērnu kopšanas atvaļinājumos, viņš strādāja un ieguldīja savu personīgo naudu būvniecībā. Viņš teica, ka māju, kamēr notiks tiesas process, var apķīlāt, kura gaitā viņš piedzīs no manis viņa personīgos ieguldījumus jaunbūvē. Jaunbūve nav pabeigta un nav nodota ekspluatācijā, respektīvi, zemesgrāmatā ir tikai zemesgabals, kas ir reģistrēts uz mani, sievu. Otrs strīdus jautājums ir par manu mašīnu, kura bija pirkta pirms pieciem gadiem (mašīnai jau ir 10 gadu). Arī par to viņš plāno piedzīt savus ieguldījumus un mašīnu apķīlāt. Vai tā varētu būt, ja ir noslēgts laulības līgums? Ja mēs tomēr vienosimies par visas mantas sadali, kā risināt jautājumu par uzturlīdzekļiem? Mums ir trīs nepilngadīgi bērni, un viņi paliks dzīvot ar mammu. Protams, vīrs vēlas maksāt tikai minimālajā apmērā. Vai es varu pretendēt uz lielākiem uzturlīdzekļiem? Zinu, ka oficiālā alga viņam ir nedaudz lielāka par minimālo algu. Ja vienošanos parakstīsim pie notāra, vai es varu uzrakstīt pie minimālajiem uzturlīdzekļiem koeficientu, lai nākamajos gados summa pieaugtu? Piemēram, minimālie uzturlīdzekļi, reizinot ar koeficientu 1,5. Kā pareizāk būtu to norādīt? Kā pierādīt, ka bērniem nepietiek ar minimālo uzturlīdzekļu summu? Paldies par atbildi!
Jānorāda, ka Latvijā laulību iespējams šķirt pie zvērināta notāra vai tiesā.
Ja abi laulātie vēlas šķirt laulību un spēj vienoties par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem un kopīgās mantas sadali, tad laulību var šķirt pie notāra, t. sk. var vienoties par ieguldījumu atlīdzināšanu, ja tādi ir.
Turpretī, ja laulātie nevar savstarpēji vienoties, tad jāvēršas tiesā. Attiecīgi konkrētajā tiesvedībā tiktu risināts jūsu jautājums, par to, vai ir konstatējami tādi ieguldījumi otra laulātā atsevišķajā īpašumā, kuru atlīdzināšanai ir pamats.
Tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka laulātais var pieprasīt otra laulātajā īpašumā veiktos ieguldījumus. Piemēram, Augstākā tiesa ir paudusi, ka ar likumu tiešā veidā nav noregulēts jautājums par ieguldījumu izdarījušā laulātā tiesību uz atbilstošu atlīdzību, taču tiesisko pamatu ieguldījumu izdarījušā laulātā tiesībām saņemt atbilstošu atlīdzību no otra laulātā atsevišķās mantas vērtības pieauguma veido Civillikuma 84. pants, jo šāds ieguldījums ir ar laulību saistīts un tam ir izšķiroša nozīme, izspriežot laulāto strīdu par ieguldījumu (skat. Augstākās tiesas 2019. gada 26. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-157/2019).
Proti, laulības izbeigšanās gadījumā laulāto solidaritāte kontekstā ar taisnīguma principu “pieprasa” taisnīgu atlīdzinājumu laulāto starpā, ja laulāto sadarbības un ar to saistītās viņu mantas masu mijiedarbības rezultātā uz ieguldījumu izdarījušā laulātā darbības vai mantas rēķina ir palielinājusies otram laulātajam atsevišķi piederošā manta. Minētais izskaidrojams ar to, ka, izbeidzoties laulībai, pēc vispārīgā principa atkrīt tas iemesls (pamats), kas pamudinājis vienu laulāto izdarīt ieguldījumu otram laulātajam atsevišķi piederošajā mantā. Attiecīgi laulāto solidaritāte “pieprasa”, lai ieguldījumu izdarījušais laulātais, izbeidzoties laulībai, saņemtu atbilstošu atlīdzību par viņa ieguldījumu (kas nav uzskatāms par dāvinājumu laulāto starpā), ciktāl šī ieguldījuma rezultātā ir palielinājusies otram laulātajam atsevišķi piederošā manta un ciktāl konkrētā gadījuma apstākļos citādi pamatots (piemēram, no laulāto vienošanās vai Civillikuma 101. panta noteikumiem izrietošs) izlīdzinājums juridiski nav iespējams vai arī nav pietiekams. Līdzās otra laulātā “mantas palielinājuma” kritērijam katrā konkrētajā gadījumā jāņem vērā arī citi kritēriji, lai “atbilstošas atlīdzības” noteikšanas rezultātā tiktu panākts taisnīgs izlīdzinājums laulāto starpā. Tāpēc no Civillikuma 84. panta izrietošā naudas prasījuma priekšmets ir nevis “pilnīga atlīdzība”, bet “atbilstoša atlīdzība”, kuras apmērs jānosaka, ņemot vērā visus konkrētā gadījuma apstākļus, kam ir juridiska nozīme, ievērojot laulāto solidaritātes un taisnīguma principu (skat. Kalniņš, E. Laulāto manta laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 143.–175. lpp.).
Attiecībā uz jautājumu par uzturlīdzekļiem – jā, vecāki var vienoties par uzturlīdzekļu apmēru, t. i., arī lielāku par valstī noteikto minimālo apmēru (arī paredzēt uzturlīdzekļu pieaugumu), taču būtiski ir spēt par to labprātīgi vienoties. Ja tas nav iespējams, tad jāvēršas tiesā.
Proti, abu vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns var pats sevi apgādāt. Savukārt nodrošināt minimālo uzturlīdzekļu apmēru ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa. Šis pienākums ir nostiprināts Civillikuma 179. pantā, kas arī paredz, ka visus strīdus par uzturlīdzekļu apmēru izšķir tiesa. Tātad tikai tiesas kompetencē atbilstoši visiem lietā esošajiem apstākļiem un pierādījumiem ir izvērtēt, vai pieprasītais uzturlīdzekļu apmērs ir piemērojams. Par uzturlīdzekļu apmēru, kas pārsniedz valsts noteikto minimālo apmēru, prasītājam jāiesniedz tiesai pierādījumi un pamatojums, kāpēc tieši tāds uzturlīdzekļu apmērs bērnam ir nepieciešams (piemēram, ir izdevumi par bērna interešu izglītību, radušies regulāri medicīniskie izdevumi veselības problēmu dēļ u. c.). Attiecīgi atbildētājam, ja tas nepiekrīt pieprasītajam uzturlīdzekļu apmēram, no savas puses jāsniedz pierādījumi un pamatojums, kāpēc prasīto uzturlīdzekļu apmēru nevar sniegt.
Neskaidrību gadījumā ieteicams konsultēties ar kvalificētu juridiskās palīdzības sniedzēju (piemēram, zvērinātu advokātu), lai nodrošinātu jūsu interešu aizstāvību konkrētajā situācijā.
Vairāk par attiecīgo tēmu varat uzzināt LV portālā >>
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
