Laulāto mantisko attiecību tiesiskie aspekti: kopīgās mantas noteikšana un pierādīšanas pienākums

Strīds par laulības laikā iegādātiem īpašumiem, kas zemesgrāmatā reģistrēti tikai kā viena laulātā īpašumi

Aplūkosim šādu situāciju:

pāris noslēdza laulību 2000. gadā, un tās laikā pastāvēja laulāto likumiskās mantiskās attiecības. Laulības laikā tika nopirkti divi nekustamie īpašumi, kas zemesgrāmatā reģistrēti uz sievas vārda (bez atzīmes par atsevišķu mantu). 2022. gadā laulātie pārtrauca kopdzīvi, un vīrs cēla prasību tiesā, lūdzot sadalīt abus īpašumus kā laulāto kopīgo mantu uz pusēm un nostiprināt viņa īpašumtiesības zemesgrāmatā (uz ½ domājamās daļas no katra īpašuma.) Vīrs uzskatīja, nekustamie īpašumi ir laulāto kopīgā manta, turpretim sieva uzskatīja, ka šie īpašumi ir viņas atsevišķā manta, jo vīrs to iegūšanā nav piedalījies un viņa tos iegādājusies par saviem personīgajiem līdzekļiem (uzkrājumiem no savas darba samaksas un radinieku dāvinātajiem naudas līdzekļiem, savukārt īpašuma iegādes un remonta vajadzībām sieva saņēma aizdevumu bankā). Pēc vīra uzsāktās tiesvedības par mantas sadali sieva iesniedza prasību arī par laulības šķiršanu.

Pirmās instances tiesa un apelācijas instances tiesa atzina vīra tiesības uz ½ domājamās daļas no abiem nekustamajiem īpašumiem, bet Senāts, izskatot lietu kasācijas kārtībā1, atcēla apelācijas instances spriedumu, konstatējot būtiskus trūkumus tiesību normu piemērošanā, un nodeva lietu atkārtotai izskatīšanai.

Raksta turpinājumā aplūkosim Senāta atziņas par tiesību normām, kurām bija nozīme šajā strīdā.

Strīds par mantas piederību var rasties gan laulības laikā, gan pēc laulības šķiršanas

Aplūkotajā gadījumā vīrs prasību par īpašumtiesību nostiprināšanu uz nekustamajiem īpašumiem cēla bez prasības par laulības šķiršanu (sieva šādu prasību iesniedza vēlāk, un tiesvedības tika apvienotas), par ko Senāts skaidroja:

• laulātajiem var rasties strīds par mantas piederību un dalīšanu arī tad, ja viņi nemaz neplāno laulību šķirt vai vēl nav gatavi laulības šķiršanai, un likums nenoteic šādu prasījumu celšanas un izskatīšanas aizliegumu pirms laulības šķiršanas tiesvedības uzsākšanas;
• strīdi par laulāto kopīgās mantas sadali var rasties arī pēc laulības šķiršanas. Ja ar ģimenes tiesiskajām attiecībām saistītie prasījumi nav celti un izspriesti vienlaikus ar laulības šķiršanu, jo tobrīd pusēm par tiem nav bijis strīda, nav liegts celt atsevišķu prasību par kādu no prasījumiem vēlāk, kad tāds strīds rodas.

Dalāma ir tikai laulāto kopīgā manta, pierādīšanas nasta – tam, kurš apgalvo, ka manta ir kopīga

Tā kā šajā lietā abi nekustamie īpašumi tika iegūti pirkuma darījumu rezultātā un pircēja abos darījumos bija tikai sieva, taču vīrs apgalvoja, ka tas darīts ar abu laulāto līdzekļiem un arī ar viņa darbības palīdzību, Senāts vērsa uzmanību uz to, ka:

• Civillikuma 89. panta otrajā daļā  nostiprinātā laulāto kopīgās mantas vienlīdzīga sadalījuma prezumpcija attiecas vienīgi uz laulāto kopīgo mantu, nevis uz laulības laikā iegūto mantu vispār. Tas nozīmē, ka minēto prezumpciju var piemērot tikai pēc tam, kad strīdus īpašumam ir konstatēts laulāto kopīgās mantas statuss, un tad, ja neviena puse nav pierādījusi sava ieguldījuma konkrētu apmēru.
• Izšķirot laulāto strīdu par mantas dalīšanu, ir būtiski pareizi noteikt, vai konkrētais mantiskais labums ietilpst laulāto kopmantā vai viena atsevišķā laulātā mantā, jo dalāma ir tikai laulāto kopīgā manta. Lai to izdarītu, tiesai jāpārbauda, vai ir iestājušies laulāto kopīgās mantas rašanās priekšnoteikumi.
• Kopīgās mantas rašanās priekšnoteikumi ir: 1) manta iegūta laulības laikā, pastāvot laulāto kopdzīvei un kopīgai saimniecībai; 2) manta iegūta atbilstoši kādam no Civillikuma 89. panta otrajā daļā paredzētajiem līdzdalības veidiem – ar abu laulāto līdzekļiem vai otra laulātā darbības palīdzību.
• Laulātajam, kurš prasa atzīt viņa daļu laulāto kopīgajā mantā un apgalvo, ka viņš kopīgi ar otru laulāto ir piedalījies attiecīgās strīdus mantas iegūšanā, ir pienākums pierādīt: 1) savu līdzdalību un 2) ieguldījuma apmēru šīs mantas iegūšanā (arī naudas vai darba ieguldījuma apmēru).
• Apstāklis, ka zemesgrāmatā nav piemetinājuma, ka strīdus nekustamie īpašumi ir viena laulātā atsevišķa manta, neatbrīvo otru laulāto no pierādīšanas nastas par savu līdzdalību šo mantisko labumu iegūšanā.

Laulāto pienākuma – vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību – izpilde pati par sevi nerada īpašuma tiesības

Apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka īpašumi ir atzīstami par laulāto kopīgo mantu, nevis sievas atsevišķo mantu, jo īpašumi tika iegādāti ģimenes vajadzībam, t. sk. ilgstoši tika izmantoti laulāto kopdzīvei, laulātie bija veikuši saskaņotu rīcību attiecībā uz īpašumu iegūšanu (piemēram, vīrs parakstījis nostiprinājuma lūgumus zemesgrāmatai hipotēkas nostiprināšanai, lai saņemtu bankas aizdevumu), kā arī vīrs piedalījies gan remontdarbos, gan kopīgās mājsaimniecības izdevumu segšanā un rūpēs par ģimenes labklājību. Taču Senāts atzina, ka konkrētajā gadījumā šādam secinājumam tiesai nebija pamata, jo:

• apstāklis, ka ģimene dzīvo viena laulātā nekustamajā īpašumā, pats par sevi nepadara to par laulāto kopīgo mantu. Personas dzīvošana ar īpašnieka piekrišanu viņa īpašumā nav šīs personas līdzdalība šī īpašuma iegūšanā un nav īpašuma tiesību iegūšanas pamats;
• laulāto pienākums vienam par otru gādāt ietver arī pienākumu iespēju robežās savstarpēji palīdzēt, rūpēties un atbalstīt vienam otru ne tikai ar savu darbu, bet arī mantiski (finansiāli), kā arī pienākumu uzturēt ģimeni (t. i., pienākums segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības nepieciešamos izdevumus) un citādi rūpēties par ģimenes labklājību;
• tādas darbības kā, piemēram, komunālo un citu pakalpojumu sniedzēju rēķinu apmaksa, bērnu nodarbību apmaksa, nekustamo īpašumu apdrošināšana un citu maksājumu izdarīšana mājsaimniecības vajadzībām ir Civillikuma 84. pantā noteikto pienākumu pildīšana, kas pati par sevi nerada ieguldījumu nekustamo īpašumu iegādē;
• ja laulātajiem pastāv, piemēram, tāda vienošanās, ka viens no viņiem atmaksās aizdevumu, kas izmantots kopīgās mantas iegādei, bet otrs segs ģimenes un mājsaimniecības vajadzības, tad tiesai šādas vienošanās esamība ir jākonstatē.

Rūpes par mājsaimniecību un bērniem kā laulātā darbības palīdzība laulāto kopīgās mantā iegūšanā

Tā kā tiesa šajā lietā bija konstatējusi, ka laulāto kopdzīves laikā abi laulātie strādāja algotu darbu, kā arī kopīgi veda mājsaimniecību un aprūpēja laulāto kopīgos bērnus, Senāts vērsa uzmanību:

viena laulātā ikdienas rūpes par mājsaimniecības un laulāto kopīgajiem bērniem (it īpaši – par mazgadīgajiem bērniem) tradicionāli tiek uzskatītas par būtisku ieguldījumu ģimenes labklājības veidošanā. Lai gan šīs darbības nerada mantiska rakstura ienākumus, tomēr pēc vispārīgā principa tās ir līdzvērtīgas tā laulātā darbībai, kas vērsta uz ienākumu gūšanu no algota darba, profesionālās vai saimnieciskās darbības. Vienlaikus mājsaimniecības vešanai ikdienā un laulāto kopīgo bērnu ikdienas aprūpei un uzraudzībai kā “otra laulātā darbības palīdzībai”2 kopīgās mantas iegūšanā ir juridiska nozīme vienīgi tajā laikā, kamēr šis laulātais viens pats veic minēto darbību, pastāvot arī objektīvai nepieciešamībai to darīt.

Mantas sastāvs ir nosakāms brīdī, kad faktiski pārtraukta laulāto kopdzīve

Aplūkotajā lietā sieva tiesai norādīja, ka vienu no nekustamajiem īpašumiem 2010. gadā iegādājusies, lai varētu uzsākt dzīvot šķirti no vīra, tomēr bērnu dēļ pārdomājusi. Laulātie turpinājuši dzīvot zem viena jumta, taču vairāk nekā desmit gadus nepastāvēja kopīga saimniecība, proti, vīrs sedza daļu saņemto komunālo pakalpojumu izdevumu, jo īpašumā dzīvoja arī viņš.

Senāta ieskatā apelācijas instances tiesa, atzīstot īpašumtiesības uz pusi no nekustamajiem īpašumiem vīram, nepamatoti nebija ņēmusi vērā šos apstākļus, tādēļ Senāts uzsvēra:

• mantas sastāvs ir nosakāms brīdī, kad faktiski pārtraukta laulāto kopdzīve un kopīgas saimniecības vešana3;
• par atsevišķu mantu jāuzskata arī tā manta, kuru laulības laikā, taču pēc laulības kopdzīves un kopīgas saimniecības vešanas pārtraukšanas ieguvis viens no laulātajiem ar savu darbu vai personīgajiem līdzekļiem;
• vēlāka laulāto kopdzīves un kopīgas saimniecības vešanas atjaunošana neietekmē starplaikā starp tās pārtraukšanu un atjaunošanu viena vai otra laulātā atsevišķi iegūtās mantas raksturu;
• tiesai novērtējot pušu paskaidrojumus un pierādījumus, jāpārbauda, vai nekustamā īpašuma iegūšanas brīdī laulātajiem bija kopīga saimniecība vai arī tā bija pārtraukta, vismaz vienam no laulātajiem tobrīd noteikti nevēloties to atjaunot.

1 Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2026. gada spriedums lietā Nr. SKC‑[B]/2026 (slēgtas lietas statuss).

2 Civillikuma 89. panta otrās daļas izpratnē.

3 Plašāk skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta tiesu prakses apkopojumu “Tiesību normu piemērošana laulāto mantiskajās attiecībās”, 2007; Kalniņš E. Laulāto manta laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 134.–135. lpp.