Civilprocesa likuma 44.¹ panta otrā daļa noteic, ka izdevumus par valsts nodrošināto juridisko palīdzību tiesa, taisot nolēmumu, piedzen atbilstoši Civilprocesa likuma 42. pantā minētajiem nosacījumiem.

Civilprocesa likuma 42. pants nosaka: “(1) Tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.

(2) Ja prasību noraida, atstāj bez izskatīšanas vai ja prasītājs atsakās no prasības, tiesas izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, piespriežami no prasītāja valsts ienākumos. Taču, ja prasītājs neuztur savus prasījumus, jo atbildētājs tos pēc prasības iesniegšanas labprātīgi apmierinājis, tiesas izdevumus valsts ienākumos piedzen no atbildētāja.

(3) Ja prasība apmierināta daļēji, bet atbildētājs atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas, tie piedzenami valsts ienākumos no prasītāja, kas nav atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas, proporcionāli tai prasījuma daļai, kura noraidīta.

(4) Ja abas puses ir atbrīvotas no tiesas izdevumu samaksas, tiesas izdevumus uzņemas valsts.

(5) Ja tiesa apstiprina izlīgumu un izbeidz tiesvedību lietā, tiesas izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, piespriežami no abām pusēm valsts ienākumos vienādā apmērā, ja izlīgumā nav noteikts citādi.”

Valsts juridiskās palīdzības sniegšanas mērķis ir veicināt fiziskās personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību gadījumos, kad personas finansiālās iespējas tām liedz nodrošināt savu tiesību aizsardzību (skat. Valsts juridiskās palīdzības likumu).

Šādu izdevumu atlīdzināšanas kārtību civilprocesā ir noteicis likumdevējs, savukārt likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Latvijas Republikas Satversmei ir tiesīga izvērtēt vienīgi Satversmes tiesa.

Vairāk par Satversmes tiesu varat uzzināt LV portāla skaidrojumos “Satversmes tiesa – lai tiesību normas atbilstu valsts pamatlikumam” un “Satversmes tiesas process – no pieteikuma līdz spriedumam”.