Intervijas pirmā daļa bija veltīta 2022. gada 9. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumam lietā Savickis un citi pret Latviju, kas vairāku iemeslu dēļ ir ļoti svarīgs ne tikai Latvijai, bet arī pārējām Baltijas valstīm.
Strīdā ar Latvijas valsti četri Latvijas nepilsoņi un viena Krievijas pilsone uzskatīja, ka nacionālais regulējums, kuram atbilstoši vecuma pensijas apmēra aprēķinā netiek ņemts vērā PSRS okupācijas laikā ārpus Latvijas uzkrātais darba periods, radījis Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) garantēto tiesību pārkāpumu.
“Viens no lielākajiem sasniegumiem šajā nolēmumā ir tas, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa piekrīt Satversmes tiesas vērtējumam, ka Latvijas valstij pēc neatkarības atjaunošanas nebija pienākuma pārņemt tos publisko tiesību pienākumus, kurus Latvijas teritorijā nodibināja padomju vara. Proti, Latvija nav padomju varas lēmumu mantiniece. Līdz šim nekas tāds no autoritatīvas starptautiskas tiesas tik skaidri vēl nebija izskanējis,” sarunā ar LV portālu uzsvēra Ineta Ziemele.
Spriedums ir nozīmīgs vēl vairāku citu iemeslu dēļ. Piemēram, pirmo reizi ECT ir atzinusi, ka valsts nepārtrauktības doktrīnai ir nozīme, tādējādi noraidot Krievijas Federācijas konsekvento nostāju arī citās lietās pret Latviju, ka okupācija nav notikusi. Tāpat ECT pirmo reizi principu ex injuria jus non oritur (nelikumība nerada tiesības) sasaista ar konkrētām dzīves izpausmēm.
Šī nav pirmā šāda veida lieta pret Latviju, taču bija nepieciešami gandrīz 30 gadi un jāizskata vairākas citas tiesvedības, līdz tik augsta līmeņa starptautiskā tiesa skaidri pateiktu to, ko Latvijā visu laiku esam zinājuši. Uzmanības vērts ir fakts, ka septiņi tiesneši ECT balsojumā spriedumam nepiekrita, kas ir atgādinājums, ka virkne tiesisko izvēļu, kuras Latvija ir veikusi, atjaunojot valsts neatkarību, ir bijis un būs jāturpina aktīvi aizstāvēt un pamatot. Piemēram, nepilsoņu, valsts valodas, okupācijas atzīšanas jautājumi. Starptautiskā situācija patlaban rada pamatu bažām, ka vēl daudzi citi tiesību jautājumi, kuri jaunākajām paaudzēm jau bija kļuvuši pašsaprotami, tādi nebūt nav.
Šīs sarunas pirmajā daļā par ECT spriedumu Savickis un citi pret Latviju vairākkārt pieminējāt 2009. gada ECT spriedumu lietā Andrejeva pret Latviju.1 Prasība bija līdzīga, taču pirms 13 gadiem ECT lēma, ka tomēr ir noticis Konvencijas pārkāpums. Toreiz vienīgā balsojāt “pret” šādu nolēmumu, un tika publicētas jūsu atsevišķās domas. 2014. gadā, pirms Saeimā tikāt iecelta Satversmes tiesas tiesneses amatā, jūsu pirms vairākiem gadiem paustajām atsevišķajām domām ECT izskatītajā Andrejevas lietā pievērsa uzmanību Saeimas opozīcija. Šobrīd saistībā ar Saeimas lēmumu neapstiprināt Augstākās tiesas tiesneses amatā bijušo Satversmes tiesas tiesnesi Sanitu Osipovu ir aktualizējies tiesnešu neatkarības jautājums, vēršot uzmanību tam, ka tiesneša lēmumi var ietekmēt viņa turpmāko karjeru. Kā jums šķiet, vai Saeimā un sabiedrībā ir izpratne par tiesnešu atsevišķo domu nozīmi tiesību attīstības procesā un tiesu neatkarību kopumā?
Šī ir ļoti svarīga tēma, par kuru Latvijā ir jāturpina runāt. Laikā, kad sāku strādāt Satversmes tiesā un kolēģi mani ievēlēja par Satversmes tiesas priekšsēdētāju, bija jāizdara daudzi darbi Satversmes tiesas darbības un lomas konsolidēšanā, lai sekmētu valsts attīstību. Satversmes tiesa jau tobrīd bija nostiprinājusies un kļuvusi par ļoti svarīgu stabilizējošu elementu valsts darbībā. Par to jāizsaka milzīga pateicība tās pirmajam sastāvam prof. Aivara Endziņa vadībā un otrajam sastāvam Gunāra Kūtra vadībā, taču bija laiks to sagatavot darbam 21. gadsimta sabiedrības vajadzībām.
Manā vadībā Satversmes tiesa uzsāka vairākus izglītojošus un uz komunikāciju ar sabiedrību vērstus projektus, kā arī stiprināja Satversmes tiesas kā tiesu varas tēla projicēšanu uz āru. Satversmes tiesas svinīgā, jaunā darba gada atklāšanas sēde, kuru sākām 2019. gadā un kas ir Eiropā zināma tradīcija, ir varas vizualizācijas brīdis. Tas, ko mēs izveidojām Satversmes tiesā, ieviešot būtiskas Eiropas tiesiskās domas metodes tiesas spriešanā un tiesas tēla un nozīmes skaidrošanā, ir redzams gan šodien pieejamajos tiesas informācijas avotos, gan, piemēram, īpašajā žurnāla “Jurista Vārds” numurā, kas tika veltīts tiesas 25 gadu jubilejai. Tas bija milzīgs darbs, bez kura valsts attīstība un katra cilvēka labklājība nevar iztikt esošajā straujajā laikmetā.
Tomēr tas, ka tiesa, īpaši Konstitucionālā tiesa, ir nepieciešama katram Latvijas cilvēkam, nav vispārzināma patiesība. Tas ir jāturpina skaidrot. Proti, 21. gadsimtā, kad dzīvojam pavisam citā komunikācijas laikmetā, ir jāatrod jauni veidi, kā vērtības, piemēram, tiesiskumu un neatkarīgu tiesu varu pietuvināt cilvēkam. Es ļoti ceru, ka tagad tiesu vara ir saprotamāka. Ir indikācijas, ka tas tomēr ir izdevies. Tā ir monētas viena puse.
Taču vara ir ļoti sarežģīta lieta. Bieži vien redzam –, ja cilvēkam tiek dota vara, viņš ar to netiek galā. To var attiecināt arī uz institūcijām, kurām ir jāīsteno vara, jo tas ir ļoti liels izaicinājums stāvēt uz zemes ar abām kājām brīdī, kad ir vara.
Pat ļoti senās demokrātijās ar izteiktām varas dalīšanas tradīcijām ir bijuši dažādi ekscesi, tāpēc nav jābrīnās par Latviju, kur tādā lielā vēstures laikposmā pēdējie 30 gadi nav nekas, tādēļ šo jautājumu būtu nepieciešams ielikt plašākā kontekstā. Vēl grūtāk ir ikdienā pieņemt, ka demokrātijā vara ir dalīta un varas līdzsvaro viena otru, jo tikai tā var mēģināt novērst patvaļu un sekmēt viedokļu dažādību, kas ir patiesais attīstības motors.
Analīzē, kuru publicēju dienu pēc balsojuma portālā Delfi, norādīju, ka LR Saeima pieņēma juridiski nepamatotu lēmumu, neievēlot Sanitu Osipovu par Augstākās tiesas tiesnesi.
Kāpēc es saku, ka šis lēmums bija juridiski nepamatots? Jo Saeimai, pieņemot šādu lēmumu, bija jāvadās pēc Satversmē ietvertajiem principiem, kas iekļauti VI nodaļā par tiesu varu. Proti, Saeimai vajadzēja vērtēt, vai konkrētais kandidāts atbilst tādiem reputācijas un neatkarības kritērijiem, kas raksturo tiesnesi, tomēr pēc debatēm mēs zinām, ka tie nebija tie kritēriji, pēc kuriem Saeima vadījās. Notika izrēķināšanās par to, kas vienai politiskajai varai nebija paticis tiesu varas darbā. Skumji ir arī tas, ka daži juristi nesaprata konkrētā brīža juridiskos aspektus un smagumu.
Tobrīd arī tika aktualizēts jautājums – vai kāds ir garantējis pozitīvu Saeimas balsojumu?
Ir taisnība, ka pozitīvs Saeimas balsojums nekad nav garantēts. Tā arī īsteno savu rīcības brīvību. Taču, pirmkārt, tās rīcības brīvību aptver Satversmes VI nodaļas principi, otrkārt, kandidātei bija īpašas starta pozīcijas, proti, balsojums bija par bijušo Satversmes tiesas tiesnesi, kas nozīmē, ka šis balsojums atsaucas kopumā uz Satversmes tiesas tiesneša statusa un neatkarības garantijām. Šis balsojums parādīja, ka trīs varu un to veidoto atsvaru mehānisma izpratnes veidošanā ir vēl daudz darba.
Diemžēl šis ir tumšs notikums jaunāko laiku Latvijas kā demokrātiskas valsts vēsturē.
Tomēr tas, kas, varētu teikt, mani priecēja un radīja cerības brīdī, kad Saeima pieņēma šo juridiski nepamatoto lēmumu, bija cilvēku reakcija. Tā man liek domāt, ka tiesiskuma kultūra sabiedrībā, īpaši jaunajā paaudzē, ir diezgan strauji attīstījusies, iespējams, tas ir arī, pateicoties labākai tiesu varas komunikācijai, jo Augstākā tiesa ir šajā jomā labi darbojusies un šobrīd īsteno ļoti interesantus projektus.
Savukārt bažas joprojām rada tas, ka šis jautājums ir neatrisināts, jo Augstākā tiesa ir sniegusi savu vērtējumu un gaida konstruktīvu Saeimas lēmumu. Es nezinu, kurā brīdī likumdevēja vara to ņems vērā un mēģinās korekti atrisināt šo jautājumu, bet ceru, ka tas tiks izdarīts. Turklāt, ņemot vērā vēlēšanu tuvošanos, būs ļoti interesanti vērot, kā Latvijas vēlētājs, ejot pie vēlēšanu urnas, atcerēsies visus darbus un nedarbus, jo pēdējie četri gadi ir bijuši ļoti raibi tieši saistībā ar tiesiskumu un Satversmes tiesas spriedumu izpildi.
Šķiet, ka ar vēlēšanu tuvošanos īpaši aktivizējušies pārmetumi Satversmes tiesai par it kā pārāk lielu iejaukšanos likumdevēja varā un par tiesu aktīvismu kā tādu. Kā jūs vērtētu pēdējā laika notikumus? Vai likumdevējs iejaucas tiesu varā, noraidot tiesu varas prasības saistībā ar tiesnešiem, vai arī tiesu vara iejaucas likumdevēja varā, pieņemot lēmumus jautājumos, kurus likumdevējs neregulē?
Vispirms jāsāk ar to, ka ir jānoskaidro, kas ir tiesības. Piemēram, es nebrīnītos, ja likumdevējs vai vismaz daži likumdevēja pārstāvji teiktu, ka tiesības ir tas, ko mēs ierakstām likumā, un nekas cits. Savukārt, ja šo jautājumu uzdotu tiesību zinātniekiem, līdz ar to arī Satversmes tiesai, kurai ir jābūt tikpat viedai kā tiesību zinātne, tad atbilde būtu, ka Latvija sev ir lēmusi tiesības, tautai pieņemot Satversmi, tajā iekļaujot vērtības un vispārējos tiesību principus. No tā izriet, ka tiesību sistēma jau ir pilnīga.
Cilvēku mijiedarbība šajā tiesību sistēmā ir ikdiena, un pārsvarā tā ir tiesiska. Likumdevējam periodiski ir jādod zināma virzība un jālīdzsvaro indivīda un sabiedrības intereses. Sabiedrībai būtisko interešu definēšana un līdzsvarošana ir centrālais Saeimas darbs. Savukārt, ja uzskatām, ka varam darīt tikai to, ko mums atļauj kāds viens varas punkts, tā vairs nav demokrātija.
Vienlīdzīgas tiesības kā princips ir mūsu tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem vienādās vai salīdzināmās situācijās ir jābūt iespējai izmantot tās pašas tiesības. Pilnīgā tiesību sistēmā, kas nav totalitāra, nevar būt situācija, ka cilvēkam, kurš ir tādā pašā situācijā kā viņa kaimiņš, tiek liegtas tiesības izmantot tādas pašas tiesības.
Tieši šajā aspektā, kā mēs saprotam, kas ir tiesības, kas ir tiesību sistēmas avots, manuprāt, ir būtiska viedokļu atšķirība starp Saeimu un Satversmes tiesu, jo, kā jau teicu, Latvijai ir nepieciešama spēcīgāka Satversmes tiesa, proti, tāda, kura nepārtraukti pilnveidojas savā kompetencē un zināšanās. Vēsturiski Satversmes tiesa tieši uz šādiem pamatiem arī ir veidota.
Latvijai ir nepieciešama spēcīgāka Satversmes tiesa, proti, tāda, kura nepārtraukti pilnveidojas savā kompetencē un zināšanās.
Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam primārais pienākums ir nepārtraukti sekot līdzi procesiem sabiedrībā, būt dialogā ar to un saprast tās vajadzības, lai katram Latvijas iedzīvotājam tiktu nodrošināta cilvēka cienīga dzīve. Ja likumdevējs redz, ka kaut kas netiek nodrošināts, tad ir jāpieņem attiecīgs likums vai jāpilnveido konkrētas normas, lai tās ir saprotamas vai vieglāk piemērojamas. Savukārt demokrātiskā tiesiskā valstī trīs varu esamības gudrība ir tajā –, ja kāda vara neizdara savu darbu, lai cilvēkam būtu cilvēka cienīga dzīve, tad nākamajai varai šis darbs jāizdara. Šeit ir Satversmes tiesas loma kā drošības vārstulim.
Izskan radikālāki viedokļi, ka, iespējams, konstitucionālās tiesas pilnvaras jānodod Augstākajai tiesai.
Mūsu valsts iekārta ir ļoti gudri veidota. Es pilnībā nepievienojos tiem, kuri argumentē, ka Satversmes tiesa būtu “jātaisa ciet” un pilnvaras jānodod Augstākajai tiesai. Ja kas tāds notiktu, mēs pazaudētu vēl vienu būtisku valsts iekārtas elementu, proti, dialogu starp vispārējās jurisdikcijas tiesām un Satversmes tiesu, kas ir tikpat vajadzīgs mehānisms, lai vispārīgo tiesību sistēmu konkretizētu.
Līdz ar to, izskaidrojot, kas ir tiesības un kur ir viedokļu atšķirība, kurā likumdevējs ir primārais un kurā Satversmes tiesa ir drošības vārstulis, es nonāku pie konkrētas atbildes uz jautājumu, ka principā iejaukšanās likumdevēja kompetencē tiesību sistēmā, kas ir pilnīga un iekšēji saskanīga, nav iespējama. Es nerunāju par tiesu aktīvismu, jo tajā, kā es mēģinu izskaidrot, kas ir tiesības, nav vietas tādam konceptam.
Principā iejaukšanās likumdevēja kompetencē tiesību sistēmā, kas ir pilnīga un iekšēji saskanīga, nav iespējama.
Kas var notikt un arī reāli notiek, ja likumdevējs nepaveic savu primāro darbu un saikne ar sabiedrību nepārtraukti netiek uzturēta, ir tas, ka Satversmes tiesa, balstoties vispārējos principos, attiecīgos jautājumus tiešām izspriedīs. Ņemot vērā, ka tā jau ir noticis, tas varbūt rada sajūtu, ka Satversmes tiesa it kā iekāpj likumdevēja kurpēs. Tomēr tā izskatās tikai līdz brīdim, kad saproti, ka Satversmes tiesa ir īstenojusi kādu no vispārējiem tiesību principiem, kas atrodami Satversmē, un citādi tā nemaz nevarēja rīkoties.
Šie notikumi aktualizējuši arī jautājumu – vai tiesu varu drīkst vai nedrīkst kritizēt?
Protams, tas nenozīmē, ka tiesas ir ārpus kritikas. Tas attiecas uz jebkuru tiesu, arī Satversmes tiesu un tiesām Eiropā. Patiesībā tiesām ir ļoti vajadzīga kritika, konstruktīva kritika, analīze un argumentācija, jo arī tiesas nevar pazust tādā kā “savā stikla kalnā”. Jau iepriekš esmu teikusi, ka Satversmes tiesai, tāpat kā likumdevējam, “visas antenas” ir jānoregulē uz procesiem sabiedrībā.
Līdz ar to tiesību zinātnei vajadzētu daudz aktīvāk analizēt tieši Satversmes tiesas spriedumu motivāciju un metodoloģiju, jo tas, uz kā balstās Satversmes tiesas autoritāte, ir konsekventa metode, pēc kuras tiesa piemēro Satversmi. Pēc tā arī var pateikt, vai tiesa ir korekti izdarījusi savu darbu, vai ir parādījušies kaut kādi pēkšņi “celmi” vai šķēršļi.
Tam ir jāseko līdzi, un to, protams, var darīt arī politiskā vara, piemēram, argumentējot, ka, lūk, šajā konkrētajā spriedumā, šajā metodes daļā pastāv bažas vai šaubas. Tas ir normāls arguments, un tieši šāda veida dialogs valsts attīstībai būtu ļoti noderīgs.
13. Saeima ir vairākkārt nostājusies pret Satversmes tiesu un tās nolēmumiem. Par ko tas, jūsuprāt, liecina? Vai tam, ka likumdevējs nepilda Satversmes tiesas dotos uzdevumus, varētu būt kādas tālejošas sekas?
Satversmes tiesas spriedumi tiesiskā valstī ir jāpilda. Tai vispār nevajadzētu būt diskutējamai tēmai. Savukārt Satversmes tiesas sprieduma motivācijas analīze un iespējamie izpildes veidi rada iespēju gan politiskajai debatei, gan lietderības apsvērumiem, kas ir politisko varu kompetence, kuru es nekomentēšu. Šajā aspektā varu vienīgi norādīt – ir svarīgi, ka Saeimā ir politiskie spēki, kuri arī tad, ja viņiem nepatīk spriedums, vai kuri savas pārliecības dēļ nepiekrīt spriedumam, tomēr ievēro nostāju, ka, lai vai kā, bet tiesas spriedumi ir jāpilda.
Domāju, ka tās partijas, kuras pārstāv tiesiskuma pozīciju, savā retorikā varētu būt daudz skaļākas un dzirdamākas. Mani pārsteidz, ka dzird tieši pretējo viedokli, kas tiesiskai valstij par labu nenāk.
Līdz ar to tas, ko es varu pateikt, – labi, ka ir tādas politiskās partijas, kuras ciena vienu no tiesiskuma principa aspektiem, proti, ka tiesas spriedumi ir jāpilda, bet šim viedoklim jābūt spēcīgāk pārstāvētam, jo tas ir ļoti svarīgi sabiedrības attīstībai un tiesiskuma kultūras veidošanai valstī.
Domāju, ka pēdējie gadi varbūt ir bijuši īpaši intensīvi tieši jautājumā par tiesu varas un likumdevēja varas attiecībām, arī tiesu varas un izpildu varas attiecībām, ja raugāmies uz Augstāko tiesu un Tieslietu ministriju, tāpēc varētu teikt, ka ir kaut kāds pamats bažām. Tomēr es aicinātu uz to šādi neskatīties un drīzāk šīs domstarpības virzīt konstruktīvā gultnē, jo tās ir daļa no mūsu izaugsmes procesa. Es tajā visā kaut kur saskatu sudraba maliņu, jo mēs mācāmies. Ja vien pilnīgi nepamatotu ambīciju dēļ nenovedam situāciju līdz konstitucionālai krīzei, no kā vajadzētu atturēties, tad, manā skatījumā, politiski uzdot jautājumus par to, vai spriedums ir labi pamatots, ir normāli, jo, kā jau teicu, arī tiesu vara nav ārpus kritikas.
Ir labi, ka tiek analizēti tiesu spriedumi, ir labi, ja kādā daļā tiem nepiekrīt, tad ar prasībām var vērsties Satversmes tiesā, lai, iespējams, veidotu jaunu judikatūru.
Tas viss pieder sabiedrības attīstības procesam, un ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu attīstībā.
Es gribētu aicināt, lai visas varas – izpildvara, tiesu vara un likumdevēja vara –, neņemot vērā strīdus, spētu uz to paskatīties caur izaugsmi, jo strīdā dzimst nākamais sabiedrības attīstības posms. Ja strīdas par būtību un godīgi, tad tas ir vietā.
Šobrīd redzam bīstamas tendences ASV – Donalda Trampa prezidentūras laikā Augstākās tiesas sastāvu papildināja konservatīvie tiesneši, kā rezultātā ir izdevies apstrīdēt it kā pašsaprotamas tiesības uz abortu, norādot, ka “ASV Konstitūcija tiesības uz abortu neparedz, tāpēc to var lemt tauta caur saviem ievēlētajiem pārstāvjiem”. Vai jūsu vērtējumā tas ir “atkritiens” sabiedrības attīstībā vai arī konstitūciju tulkošana atbilstoši politiskajiem mērķiem?
Pilnīgu atbildi šajā stadijā vēl nevaru dot. Pieļauju, ka noteikti būs analīzes un grāmatas, kurās lasīsim par šo spriedumu, ko tas nozīmē ASV konstitucionālismam, konstitucionālisma vēsturiskajai attīstībai. Tas, ko varu pateikt šobrīd, saglabājot brīvu vietu vēlākai domas attīstībai, – jā, šajā fenomenā es saskatu “atkritienu” atpakaļ tajā, kā cilvēktiesības ASV bija attīstījušās kopš Roe v. Wade2 sprieduma.
Kāpēc tas nav tik vienkārši – atdot cilvēkiem tiesības pašiem lemt štatu līmenī? Kopš 1973. gada sprieduma lietā Roe v. Wade gandrīz 50 gadu šī judikatūra ir pastāvējusi un nebija apstrīdēta. Šajā laikā ir izaugušas vismaz divas jaunās paaudzes. Jūs jau redzat, kāda ir jauniešu reakcija ASV, – viņi ir piedzimuši un izauguši tādā tiesību telpā, kuru ASV Augstākā tiesa viņiem ir atņēmusi. Viņi to izjūt kā savu tiesību zaudēšanu. Tāpēc šajā perspektīvā, no mana skatpunkta, tas ir “atkritiens” atpakaļ sešdesmito gadu situācijā, kad ASV notika lielas cīņas par pilsoniskajām tiesībām. Tāds šobrīd ir mans vērtējums bez dziļākas analīzes.
Bet tas, par ko šajā brīdī vairāk aizdomājos, – kā tiek veidota tiesu vara, kā tiek apstiprināti Augstāko tiesu tiesneši, ir tas, ar ko mēs sākām, proti, cik svarīgs no cilvēka tiesību aizsardzības viedokļa ir varas dalīšanas princips. Tiklīdz tiesnešu, kuri interpretē konstitucionālās tiesības, iecelšanas process kļūst necaurskatāms un politizēts, tiesiskumam ir milzīgi riski.
Es domāju, ka mums vajadzētu mācīties no ASV situācijas, lai tādā nenonāktu, kā arī ļoti nopietni turpināt uzlabot tiesnešu atlases procedūras un prasības Latvijā.
Ņemot vērā Krievijas īstenoto karu Ukrainā, kas notiek laikā, kad vairākas paaudzes nav piedzīvojušas karu Eiropā, ASV tiek apšaubītas tiesības, kas šai paaudzei ir bijušas pašsaprotamas. Kā jūs vērtētu šībrīža starptautisko tiesisko situāciju? Vai uz šī fona demokrātija un tiesiskums varētu būt apdraudēti?
Es domāju, ka, jā. Šobrīd diemžēl redzam draudus tiesībām un demokrātijai gan iekšēji, gan ārēji, proti, gan no iekšējiem politiskajiem procesiem, gan citu valstu radītajiem procesiem. Esmu domājusi, kāpēc tieši tagad ir noticis kaut kas tāds? Vai tādēļ, ka pasaule ir ļoti mainījusies, kaut vai tajā, ka tehnoloģijas mums ir devušas tādas dzīves versijas, kādas mums vēl nebija deviņdesmitajos gados? Ir mainījies veids, kā mēs komunicējam, un tas maina arī cilvēku attiecības. Varbūt ir kļuvis vieglāk manipulēt ar cilvēku, jo informācijas pārpilnība un dzīves temps faktiski virza reaģēt tikai uz virsrakstiem, neizlasot saturu? Cik daudzi no mums šajā dzīves ritmā vakaros sēž un lasa vienu veselu rakstu vai grāmatu?
21. gadsimts ir citāds, bet intelektuālie koncepti, ar kuriem mēs dzīvojam, – valsts, demokrātija, cilvēktiesības, neatkarīgas tiesas – ir 20. gadsimtā nostiprinājušies koncepti, kas prasa aktīvu pilsonisko interesi.
Manuprāt, 21. gadsimts liek mums inventarizēt jau zināmos intelektuālos ietvarus, kuros definējam un izprotam sevi un attiecības ar citiem. Mana pārliecība tomēr ir, ka šie koncepti ir derīgi arī nākotnē, taču ir nopietni jāstrādā ar to, kā tehnoloģiju laikmetā saglabāt pilsonisko sabiedrību.
Ir nopietni jāstrādā ar to, kā tehnoloģiju laikmetā saglabāt pilsonisko sabiedrību.
Tādēļ esmu teikusi, ka, piemēram, tiesai ir jāiet un jārunā ar sabiedrību. 20. gadsimtā tas nebūtu iedomājams, jo agrāk tiesa runāja tikai sprieduma veidā un šādas intervijas nesniedza. Tomēr, manuprāt, tā ir 21. gadsimta nepieciešamība.
Laikmets ir būtiski mainījies, un riski ir acīmredzami, līdz ar to ir jautājums, cik daudz ir viedokļu līderu, kuri turpina iestāties par pilsoniskai sabiedrībai nepieciešamajām vērtībām.
Vai, jūsprāt, pašreizējo situāciju ar Krievijas īstenoto agresiju joprojām var noregulēt starptautiskās tiesības?
Noteikti! Un mēs jau to darām. Mēs konceptualizējam karu Ukrainā tikai un vienīgi starptautisko tiesību jēdzienos. Proti, ja mums nebūtu starptautiskās tiesības, mēs nemaz nevarētu definēt to, kas tur notiek. Mēs jau zinām, kas, ko un kā pārkāpj. Tāpat mēs zinām, kas mums ir jānostiprina pierādījumos un argumentos, lai spētu tālāk runāt par atbildību, jo ikvienam tiesību pārkāpumam jānoved pie atbildības.
No visas milzīgās starptautisko tiesību prakses mums principā jau ir versijas par to, kā tālāk rīkoties. Mēs zinām, ka Ukraina īsteno ANO Statūtu 51. pantā noteiktās tiesības uz pašaizsardzību. Mēs zinām, ka visām valstīm, kuras atbalsta Ukrainu gan militāri, gan citos veidos, ir tiesības to darīt, lai arī ko teiktu Krievija. Atbilstoši vismaz vienam no vairākiem ANO Starptautiskās tiesas nolēmumiem agresijas gadījumā visām valstīm ir tiesības atbalstīt to valsti, kura īsteno tiesības uz pašaizsardzību.
Šīs ir būtiskas lietas, kuras cilvēce radījusi abu 20. gadsimta pasaules karu iespaidā, un tās ir mūsu orientieri. Tāpēc tiesiski ietvari, kuros darboties, mums ir, cits jautājums, ja tā var teikt, ir lietderības un politikas apsvērumi, kurā brīdī, kuru no ietvariem un tiesību principiem, iedarbināt. To, ka viss iespējamais, ko piedāvā starptautiskās tiesības, līdz šim brīdim vēl nav izmantots, es noteikti varu apgalvot.
1 2009. gadā ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Andrejeva pret Latviju, secinot, ka ir noticis Konvencijas 1. protokola 1. panta kopsakarā ar Konvencijas 14. pantu pārkāpums attiecībā uz Latvijas nepilsoni, kurai, līdzīgi kā iesniedzējiem lietā Savickis un citi pret Latviju, vecuma pensijā netika ieskaitīti periodi, kad viņa strādājusi citā PSRS republikā reģistrētā uzņēmumā. Tiesas ieskatā fakts, ka iesniedzēja šajā lietā bija dzīvojusi Latvijas teritorijā, kaut arī bijusi nodarbināta citā PSRS republikā reģistrētā uzņēmumā, radīja tiesisko paļāvību, ka viņa saņems pensiju no Latvijas. Savukārt fakts, ka viņai kā nepilsonei tika atteikts ieskaitīt šos periodus nodarbinātības stāžā, esot radījis nepamatoti atšķirīgu attieksmi.
2 1973. gada spriedums lietā Roe v. Wade noteica, ka ASV Konstitūcija paredz tiesības uz abortu, jo pamatlikumā ir noteiktas tiesības uz privātumu attiecībā uz savu ķermeni.
