Dziesmu un deju svētki man iesākās mazliet ātrāk nekā daudziem citiem svētku dalībniekiem un citādāk, nekā ierasts, jo jau otrdien Rīgas ielās, transportā, pie svētku sponsoriem, parkos un citās neiedomājamās, bet sabiedriski nozīmīgās vietās mēs ieskandinājām šos brīnišķīgos svētkus. Piecdesmit jaunieši, sadalījušies grupās, veidoja jaunu tradīciju – Dziesmu dienu. Lai arī dziedāšana karstajā svelmē izrādījās diezgan liels pārbaudījums, svētku pārdzīvojumu tas tikai paspilgtināja. Garāmgājēji bija ļoti izbrīnīti, taču daudzi nāca kopā ar mums dziedāt un dejot. Dienas beigās pie tirdzniecības centra „Origo” visas jauniešu grupas satikās un vienojās kopīgās dziesmās.
Iedvesmojošs citu koncertu vidū bija jaunrades koru dziesmu koncerts „Radītprieks”, kurā tika pirmatskaņoti Austriņas, Artūra Maskata, Ilzes Arnes, Ulda Marhilēviča, Selgas Mences, Līgas Celmas, Māra Lasmaņa, Valta Pūces un Maestro Raimonda Paula radītie darbi. Dziesmām izskanot, ir cerība, ka daļa no tām iekļūs nākamajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, tauta iemīlēs šīs dziesmas un tās skanēs cauri gadsimtiem.
Dziesmu un deju svētku pirmais lielais mēģinājums Mežaparkā iesākās ar lietu – jau pamostoties, lietus lāses sitās logā, bet ceļā no tramvaja uz Mežaparku visi bija paspējuši izmirkt. Taču pēc pāris stundām laiks noskaidrojās un līdz vakaram bija ļoti silts. Kopumā bija diezgan amizanti noraudzīties, kā dalībnieku skaits pamazām saruka (līdz beigām noturējās tikai paši izturīgākie!), meitenes pamazām pārvācās dziedāt pie puišiem, un draudzenes aizgāja dziedāt viena pie otras.
Piektdiena atkal sākās ar stāšanos lielajam uznācienam, klāt nāca atkal jaunas sejas. Šī bija grūta diena. Jau no paša rīta saule dedzināja, un pulksten vienpadsmitos sajūta bija kā „uz pannas”. Tad estrādē pavērās aizraujoši skati – daudzas meitenes, sagatavojušās karstajam laikam, stāvēja peldkostīmos, bet puiši kā jau puiši brangi aplaistīja meitenes ar ūdeni. Pirms pusdienām, kad mēģinājums bija kļuvis grūti izturams, sākās nopietni ūdens „kari”. Diemžēl pašiem mazākajiem tādu karstumu bija grūti paciest, tāpēc nereti visu estrādi pāršalca klaigas: „Ārstu, ārstu!”
Ģenerālmēģinājums piektdienas vakarā izvērtās neparedzams, jo triju stundu garajai programmai mēģinājumu tiešām bija par maz. Kādā dejotāju priekšnesumā Dziesmu svētku kopkoris pats sāka izgudrot savas kustības, vēl citos tika pieļautas daudzas kļūdas. Mani mazliet pārsteidza koristu nevīžīgā attieksme pret dziedāšanas tradīciju un koncertu. Bija dzirdamas skaļas sarunas dziesmu laikā, daudzi vienkārši apsēdās...
Taču īstajā svētku dienā viss bija lieliski! Svētku gājiens kustējās raiti. Svelme tautastērpos bija neaprakstāma, viss tecēja un pilēja, bet skatītāju saucieni, ovācijas un kopīgās dziesmas no Doma baznīcas līdz pat Dailes teātrim ļāva to aizmirst. Jāsaka – laikam visiem svētkiem ir tāda mazuma „piegarša”, jo gājiens, man likās, arī bija par īsu…
Uz noslēguma koncertu „ Mana zeme - zemīte skaistā” beidzot bija ieradušies visi dalībnieki, pirmo reizi uz estrādes jutāmies patiešām saspiesti, bet tas tikai piederējās pie lietas. Katra dziedātāja sejā bija manāms prieks. Dziesmas skanēja viena pēc otras, un gan skatītāji, gan dalībnieki izjuta arvien lielāku prieku un satraukumu. Atraktivitāte strauji pieauga, atskanot arvien pazīstamākām un iemīļotākām dziesmām. Tad atskanēja klusais „do”, un pēkšņi visa apkārtne man šķita kā miglā tīta – bija tikai vārdi „Saule latvi sēdināja tur, kur gali satiekas, balta jūra...” Šī Mārtiņa Brauna dziesma visos laikos bijusi spēcīga, bet tik nozīmīgu un strāvojuma pilnu to nebiju piedzīvojusi. Manuprāt, koncertu vajadzēja ar šo dziesmu beigt, jo emocionāli bija grūti turpināt pēc tik spilgtas tautas lūgšanas. Bija arī mazliet dīvaini dziedāt tik gaišā vakarā, jo parasti lielais koncerts Mežaparkā noslēdzās pilnīgā tumsā.
Ar līdzīgām ovācijām noslēdzās koncerts pie Renāra Kaupera komponētās un izpildītās dziesmas „Mana dziesma”, kura tika izpildīta divreiz, tai sekoja svētku salūts, ko diemžēl visā krāšņumā nevarēja redzēt. Protams, pēc pēdējās dziesmas bērnu un jauniešu kopkori pāršalca vainadziņu „lietus”, ko papildināja arī ūdens šļakatas un bērnu spiedzieni.
Pēc lielā svētku koncerta sajūtas bija brīnišķīgas un neatkārtojamas, pat „skudriņas” skrēja, un sadziedāšanās, kas sekoja koncertam, bija lieliska, jo te vairs nevajadzēja turēties pie stingra dziesmas izpildes plāna, katrs varēja brīvi improvizēt, uzreiz izdomāt otro vai trešo balsi. Skanēja tautā iemīļotas melodijas – sākot ar tautasdziesmām „ Ai, jel manu vieglu prātu”, „Aiz kalniņa dūmi kūp” un beidzot ar Zigmara Liepiņa un Maestro Raimonda Paula dziesmām. Gan skatītāji, gan koristi varēja brīvi izvēlēties savas mīļākās melodijas un atkārtot tās vairākas reizes. Mājupceļā cilvēku pārpildītie tramvaji vēl joprojām tika pieskandināti ar jautrām dziesmām un pacilātām emocijām.
Šīs dienas bija ļoti skaistas un emociju bagātas, katra – īstens piedzīvojums, tomēr mazliet pietrūka mēģinājumu un dažādo pasākumu visas nedēļas garumā, jo Dziesmu svētku dalībnieki bija tā aizņemti ar saviem mēģinājumiem, ka neko citu nevarēja redzēt un dzirdēt. Arī gatavošanās šim vienam lielajam koncertam „Mana zeme – zemīte skaistā” bija grandioza – nebeidzamās mācību stundas korī, koru kari, un tas viss divu gadu garumā!
Bet varbūt šāda „mazuma” sajūta reizēm ir nepieciešama, lai no sirds novērtētu, kāds fenomens ir latvieši ar savu brīnišķīgo tradīciju – Dziesmu un deju svētkiem? Manuprāt, daudzi jaunieši (es to skaitā) gribētu piedzīvot vēl daudzus Dziesmu un deju svētkus. Ir ļoti svarīgi saglabāt šo tradīciju, jo latvieši patiesi ir dziedātāju tauta. Vēl tagad, ejot pa Rīgas ielām, šķiet, dziesmas nebeidz skanēt un emocijas vēl ir dzīvas.
Dziesmu un deju svētki man nebūtu iedomājami bez agrās celšanās, ilgajām rindām pirms uziešanas uz skatuves, nebeidzamajām brokastu un vakariņu maizītēm, dziedošajiem tramvajiem, sāpošām kājām, jauniem draugiem, mazliet aizsmakušām balsīm, jautrības un smiekliem. Tādi man tie vienmēr paliks atmiņā.
